Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Latvijai vajag: Dārzus

Aivars Lukevics ir dārznieks. Ikdienā viņš strādā vienā no Rīgas stādu plačiem un palīdz pircējiem izvēlēties piemērotākos stādus dārzam, taču nu sācis realizēt arī savu sapni par dārzu kā terapiju. Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra stacionārā Veldre top īpašs dārzs, un Aivars cer, ka stacionāra pacienti iesaistīsies tā veidošanā, bet viņam ar savu pētījumu izdosies pierādīt dārza nozīmi cilvēka garīgās veselības stiprināšanā.

Kas šodien cilvēkam ir dārzs? "Sākot no dzīvesveida līdz klišejai," atbild Aivars Lukevics. Viņš savulaik veidojis dārzu Krasta ielas Lido, kur joprojām redzami dārznieka stādītie un veidotie koki, kuru vainagos var vērot gan augstās stikla sētas aizsargājošo lomu, gan laika gaitā mainītās prioritātes.

Veidojot dārzus, Aivars novērojis, ka moderns Latvijā skaitās tas, ko plaši publicējis kāds Rietumu dizainers. Arī tas, ko savulaik ar kolēģiem darījuši jau pieminētajā Lido, esot bijis laikmetīgi. Šodien cilvēkus interesējot ne vien augu salikums, bet arī stāsts par dārzu un nozīme, kādu tam paši piešķiram. Svarīgi esot arī saprast, vai cilvēks pats gribēs savā dārzā dzīvot, darboties, pamanīt, sajust un mācīties. Ikdienā Aivars rūpējas arī par augu zaļajām sienām jeb vertikālajiem dārziem dažādos birojos, un viņa darbošanās nozīmē vien to, ka šādu iespēju neizmanto paši darbinieki, bet tā neveidojas atbildības un sajūtu saikne starp augiem un telpu saimniekiem. Zaļā siena it kā radītu labu mikroklimatu birojā, taču ziemā to visu likvidē ventilācija, bet vasarā kondicionieru darbošanās un telpās aizvērtās žalūzijas esot iemesls, kāpēc augi citādi viszaļākajā gada laikā pārstāj augt un attīstīties, gaidot atkal ziemu un apkuri.

 

Katram zemes pleķīti

Aivars domā, ka dārza darbi kā terapija būtu noderīgi daudziem – ielaist rokas zemē, rakt un rušināt, sajust augšanu un augu attiecības. "Latvijā no Juglas līdz Zilupei būtu pieejami dārzi tādai terapijai, cik uziet, bet šeit – pilsētā? Kur lai Pēteris no 12. stāva rušinās?" Dārzniekam šķiet, ka noteikti būtu jāsaglabā iespēja arī galvaspilsētā katram, kas to vēlas, uzturēt un kopt savu mazdārziņu. Vai arī jāsaņemas domubiedru pulkā kopīgi veidot lielāku dārzu. Diezgan daudzi, kam būtu šāda vēlme, apstādījumus bauda vien caur istabas vai trolejbusa logu. Tikmēr kaimiņos, Lietuvā, jau darbojas lietotne, kas cilvēkiem ļauj atrast citam citu kopīgai stādīšanai – saimniekus, kam ir zemes gabaliņš, un tos, kuri vēlētos stādīt, bet kam nav, kur to darīt.

"Es novēroju, ka daudzviet, daļēji arī Veldres ielas stacionārā, mājas tiek nokrāsotas. Un tad ir kāds puisis, kas nopļauj zāli un normalizē teritoriju. Taču tas ir zaļais tuksnesis!" secina Aivars.

Dārzs, viņaprāt, ir iespēja darboties, un daudzi pacienti noteikti varētu nesēdēt vien četrās sienās ar savām problēmām un tabletēm.

Taču, lai viņa iecere izdotos, svarīgi pārliecināt arī personālu, ka dārzs pacientiem nāk par labu un ka viņi var droši nākt un pievienoties, iesaistoties dažādos darbos. Pagaidām esot daudz jārok, taču pacientiem ir iespēja arī ravēt, stādīt salātus, ķirbjus un puķes. "Tādi vienkārši darbi. Un nav uzdevums izaudzēt daudz tonnu tomātu. Galvenais ir, lai cilvēkiem būtu iespēja darboties," savu ieceri skaidro Aivars.

Pacienti arī piedāvājot sagādāt stādus, tad viņu domas par slimībām aizstāj domas un sarunas par dārza veidošanu. Viņi nāk augus fotografēt, priecāties par tiem, un tas veselībai nāk par labu pat tad, ja dārza darbos tieši nevar iesaistīties. Turklāt labs dārzs ir arī vērtīga atpūtas vieta ārstiem un darbiniekiem.


Skats uz priekšu

Aivars zina stāstīt, ka jau ir cilvēki, kam darbs dārzā palīdzējis dzīvot normālu dzīvi. Piemēram, Zviedrijā ir terapijas dārzi, kur kopā strādā dārznieks, fizioterapeits un psihoterapeits. Kā zinātnes nozare dārza terapija visvairāk attīstīta esot ASV. Japāna šo amerikāņu pieredzi pārņēma pēc lielās Kobes zemestrīces, kad daudziem iepriekšējā dzīve bija beigusies un bija jāsāk viss no jauna. Aivars saka – stādot dārzu, tu vairs neskaties atpakaļ, tu skaties uz priekšu. Un tas ir viens no skaidrojumiem, kāpēc šāda terapija darbojas.

Taču Latvijas praksē dārzs kā pieeja cilvēka garīgās veselības uzlabošanai līdz šim nav ticis akcentēts.

Tiesa, latvieši jau intuitīvi jutuši dārza pozitīvo ietekmi uz pašsajūtu, jo daudzi rušinās savos mazdārziņos, kaut varbūt nopirkt dārzeņus vai ziedus būtu pat lētāk.

Īstenojot fragmentu no Ilzes Rukšānes izstrādātā teritorijas revitalizācijas projekta, dārzs stacionārā Veldre top Aivara maģistra darba ietvaros. Viņš gan vēl turpina meklēt un apgūt noderīgākās metodes, jo akadēmiski pētījumi Latvijā šajā laukā līdz šim nav veikti. Taču vēl ir laiks – Aivars šobrīd, kā viņš pats saka, kopā ar savu bērnu vecuma kursa biedriem studē pirmajā kursā, bet darbs jāaizstāv nākampavasar.

"Pirmais uzdevums bija izdarīt tā, lai cilvēki iet pa lielo loku. Ķirbis un kabacis ir jau izaudzis, un tas piesaista uzmanību. Ar vienu vārdu sakot, ir pietiekami skaisti, tas ir viens no būtiskajiem elementiem terapijas dārzā," stāsta Aivars. Pats viņš stacionāra dārzā ir sastopams divreiz nedēļā un tad arī nosūta iestādes vadītājam, kā pats saka, "apkārtrakstu" par darbiem, ko darīšot un kā gribētāji var iesaistīties. Pacienti savukārt Aivara ziņu saņemot līdz ar zālēm.

Kas notiks, kad dārzā šī sezona būs noslēgusies un maģistra darbs uzrakstīts? Vispirms esot jādomā, kā dārza vārtiņus uz ziemu neaizvērt un saglabāt pacientu interesi par to arī rimti melnbaltajā laikā. Aivars cer, ka slimnīcai būs iespējas dārzu attīstīt.

 


Kur pazuduši koki?

Atgriežoties pie tā, kas ir moderni dārzā, Aivars secina, ka pēdējo gadu laikā Latvijā no tiem pazuduši lielie koki. Viņa kolēģe, kas arī strādā stādu placī, piebilst, ka pārdošanas rezultāti to pierāda. Pa augstu augošo koku stādu rindām īsti neviens nestaigā, visi gribot krūmus, nelielas dekoratīvās ābeles un ziemcietes. Aivars stāsta par vectēva mājām Skrīveru pusē. Ciemata ielai abās pusēs agrāk pie visām mājām bijuši lieli koki un lielas ābeles, tagad vietā nākuši puspunduri. Neesot vairs lielu kļavu un liepu, bet gan tūju dzīvžogi, kas taisnās joslās atdala īpašumus. Pats viņš dzīvo Purvciemā, bet par savējo sauc jau pieminēto dārzu Skrīveros, kur vēl aizvien aug vecās, lielās ābeles. Uzreiz pēc kara stādītajām, ko vectēvs naktīs apsargājis, lai citi bada laikos ābolus nenozog, gan aizvien biežāk vēji nolauž lielos zarus, taču Aivaram ir būtiski tās sakārtot, ļaut augt jaunajiem dzinumiem.

"Jaunajā apbūvē teritoriālais sadalījums, piemēram, daudzviet Mārupē, neļauj lielajiem kokiem būt. Vienādie zemes gabaliņi, kur katrs cenšas sastādīt gaumi pārstāvošus acu ķērājus, parasti nevar lepoties ar nākotnes dižozolu vai dižliepu. Arī pilsētā daudzu lielo ielas koku veselība pasliktinās," norāda dārznieks.

Vai viņš vēlētos, lai cilvēki vairāk stādītu lielos kokus? "Gribētos, ka redz un saprot, ko ar tiem kokiem var iesākt, kādi tie var izaugt, kā jāveido un jākopj vainagi un saknes – kā par tiem jārūpējas!" saka dārznieks un uzreiz vaicā: "Vai tu zini, kā zied ozols?" Dzīvojot kopā ar kokiem un kokos, būtu iespēja to pamanīt.

Zīmējums: Gatis Buravcovs


Ar savas valsts simtgadi lepojamies un pamazām jau esam sākuši dzīvot lielo svinību gaidās. Bet ko mēs vēlētos, ja simts kūku vietā Latvijas dzimšanas dienā tuvākā vai tālākā nākotnē varētu piepildīt arī simts mūsu valsts vēlēšanās? - Žurnāls SestDiena rubrikā Latvijai vajag sarunājas ar visdažādākajiem cilvēkiem no hipstera līdz ministram, mēģinot noskaidrot, ko Latvijai visvairāk vajag.

 

 

Top komentāri

xxx
x
Sīkums, bet, piemēram, daudzdzīvokļu māju iekšpagalmos varētu stādīt augļu kokus, klinteņu dzīvžogu vietā - upeņu un jāņogu krūmus, tā pilsētniekiem būtu ne tikai koki, bet arī iespēja pamieloties ar ābolu no sava pagalma. Daudzviet pie daudzdzīvokļu mājām ir ne tikai kaķu tantiņas, kas baro kaķus, putnu tantiņas, kas baro putnus, bet arī puķu tantiņas, kas zem saviem logiem ierīkojušas nelegālas puķu dobītes. To varētu legalizēt un ļaut cilvēkiem ierīkot tur dobes. Būs mazāk Rīgas Domei jāpļauj. Un cilvēkie tiešām ir pozitīvas emocijas no tā, ka viņa lolotais stādiņš ir izaudzis, uzziedējis. Daudz ir vecu, vientuļu cilvēku, viņiem tas stādiņš ir gandrīz kā mājdzīvnieciņš, kas liek saņemties, iziet ārā, apraudzīt, apliet. Savukārt pieminētās ofisu zaļās sienas man arī nepatīk. Augi, ko birojos apkopj firmas, ir kā mēbeles. Cilvēkiem ar viņiem neizveidojas attiecības. Varbūt viņi izskatās labāk nekā sekretāres šķībā difenbahija un vecais naudaskoks, bet viņi ir kā mēbeles, ne augi.
latvietis
l
LATVIJAI VAJAG SPĒJIGU PREMJERU ! KUČINSKIS TA NESPĒJ PAT INVALĪDIEM PIEGĀDĀT INVALĪDU SKŪTERUS !
latvietis
l
BET, NE JAU SĀTANA DĀRZUS !
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 536

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Latvijai vajag: Segas

Tuvojoties valsts simtgadei, aizvien populārāka tapa ideja, ka katram latvietim vajag savu tautastērpu. Tas veicināja arī latvju rakstu integrāciju jau mūsdienīgākā apģērbā un dažādos priekšmetos. Sa...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata