Pasaulē plaši pieprasītais komponists un pedagogs, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) docētājs Ēriks Ešenvalds teic, ka, komponējot mūziku Nacionālā teātra izrādei Indulis un Ārija un iedziļinoties Raiņa traģēdijas varoņu likteņos, viņš visvairāk domājis par ideāliem, drosmi un jauniešiem šodien. «Ideālais uztur tautas ētiku. Bez tā cilvēks kļūst korumpēts, ļauns, necilvēcīgs. Šodien, ja ideāli tiek grauti, esot jāraksta trauksmes cēlēja ziņojums. Mēs esam tik bailīgi runāt atklāti! (..) Kaut manai Latvijai būtu vairāk drosmes – tā ir augstākā dzīves pilotāža, tik vienkārši! Tad mazināsies nākotnes gausums,» šo vēstījumu komponists ierakstījis izrādes programmiņā.
Iestudējums Indulis un Ārija Indras Rogas režijā, ar Kārli Reijeru un Lauru Siliņu titullomās pirmizrādi piedzīvoja 20. septembrī. Ērika Ešenvalda mūzika un tās skanējums dzīvā Valsts akadēmiskā kora Latvija izpildījumā ir šīs izrādes īpaša vērtība. Lugas notikumi risinās Embotes pilī un tās apkārtnē kūru brīvības kara laikā, ap 1243.–1244. gadu, un zīmīgi sasaucas ar šodienu, kad mums tik tuvu plosās Krievijas sāktais karš Ukrainā un pasauli atkal satricina ģeopolitiskais tirgus.
Iedomājos, ka Raiņa Indulis un Ārija ir operas vēriena cienīgs darbs.
Par to pēc manas operas Augļu koks ir Jāzeps pirmizrādes Latvijas Nacionālajā operā ieminējās režisore Māra Ķimele, taču dzīve piespēlēja citu operu – Iemūrētie ar dzejnieces Ineses Zanderes libretu. Man jau sen gribējās un biju darījis zināmu, ka redzu Valsts akadēmisko kori Latvija kādā Nacionālā teātra izrādē ar manu mūziku, bet tad sākās pandēmija. Indras Rogas un diriģenta Māra Sirmā piedāvājums nāca, kad jau biju šo ideju noracis.
Ir ļoti ekskluzīvi dabūt kora Latvija piecdesmit dziedātāju vienību katrā izrādē. Koris sēž pakava veidā – gan ložās, gan skatuves priekšā, un teātris tam ir upurējis visas partera ložas, kur varētu pārdot biļetes. Ir svarīgi, ka kora skaņa no paaugstinātajām ložām iet pāri parterā sēdošo galvām, nevis tieši ausī. Arī abos balkonos viss ir labi dzirdams.
Lielākais izaicinājums šiem profesionālajiem un ļoti jūtīgajiem dziedātājiem bija dziedāt ļoti klusu. Viņi nebija gatavi tam, ka ambientās ainavas (vokalīzes bez teksta) būs jādzied tik ļoti klusu, trīs «ppp» līmenī, neuztraucoties, vai viņus vispār dzird. Kora mākslinieki gribēja muzicēt, taisīt lielāku crescendo, bet es aicināju: dziediet tikai sevī, daudz trauslāk, nevis kā koncertzālēs. Jūs to varat atļauties. Un tad notika šī saslēgšanās, teātra maģija, kurā aktieri un koris viens otru brīnišķīgi papildina.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 26. septembra - 2. oktobra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!