Pēc tā noskatīšanās droši var teikt, ka režisors nav izkāpis no sev ierastās skatītāja kairināšanas, kas vietumis mijas ar tikpat mērķtiecīgu kaitināšanu. Taču atšķirības no iepriekšējām viņa filmām ir. Berlināles direktora Dītera Koslika veidotajā konkursa programmā iekļautais darbs formas ziņā ir lakonisks, bez jelkādas stilizācijas, arī ne miņas no vizuālas provokācijas. Šoreiz filmas centrā ir pedofilijas upuri – jauni vīrieši, kuri bērnībā cietuši no Lionas mācītāja Bernāra Preinā seksuālās varmācības un nu paši kļuvuši par savas traumatiskās pagātnes izmeklētājiem. Tieši vārds "provokācija" parasti stāv līdzās paša Ozona vārdam, un arī šoreiz pavisam bez tās neiztikt, tikai mazliet citā kontekstā. Proti, kā norāda arī pats režisors, šoreiz tā drīzāk saistāma ar rezonansi, kādu filma varētu radīt katoļticīgajās valstīs, jo tās pamatā ir patiess stāsts un reālu cilvēku piedzīvotais.
Ar Francijas katoļu baznīcas atbalstu piesegtie Preinā dzimumnoziegumi nonākuši atklātībā tikai pēc 30 gadiem. Berlīnē, SestDienai tiekoties ar Ozonu aci pret aci, viņš uzsver sistēmisku dzimumnoziegumu slēpšanu baznīcā, ko apliecina pēdējo gadu pedofilijas skandāli Vācijas, Polijas, Čīles un citu valstu katoļu baznīcās. (Arī Latvijā joprojām aktuāls ir pērn rudenī apcietinātā, vēlāk pret drošības naudu atbrīvotā Pāvela Zeiļas, priestera no Rēzeknes-Aglonas diecēzes, precedents. Viņš šobrīd turpina vadīt dievkalpojumus un pieņemt grēksūdzes, taču joprojām ir aizdomās turētā statusā krimināllietā par dalību cilvēktirdzniecībā un garīgi atpalikušas personas seksuālā izmantošanā.) Dieva žēlastībā, ja tīk, var dēvēt par dokudrāmu, proti, uz dokumentāliem notikumiem izvērstu drāmu, kas tikai stiprina Ozona kā smalka psiholoģiskā kino veidotāja pozīciju.
Gausi, liekot faktu pie fakta, mēs ieraugām, kā Aleksandrs (Melvils Pupo) sāk šķetināt Preinā darbību, atklājot Francijas katoļu baznīcas un vietējā kardināla Barbarēna sistēmisko klusēšanu. Aleksandrs, tagad jau piecu bērnu ģimenes tēvs un televīzijas konsultants, savulaik bijis viens no mācītāja seksuāli izmantotajiem zēniem un, neskatoties uz notikušo, joprojām ir praktizējošs katolis. Tālākajam ir lavīnas efekts – šādu pašu pagātnes revīziju sāk arī citi "zēni" – Fransuā (Denī Menošē) un Žils (Svans Arlods) –, dibinot pedofilijas upuru asociāciju Brīvā runa (La Parole Libérée), kas izgaismo pašas baznīcas grēkus. Cietušo grēksūdzes, kuras aizsākās 2014. gadā, ar lielu intensitāti tika dokumentētas presē un iekustināja krimināllietu pret Preinā.
Tomēr tiesvedība ir ieilgusi, tāpat kā lieta pret kardinālu Barbarēnu, līdz ar kuru šajā lietā apsūdzētas arī vairākas citas personas, kas tiek turētas aizdomās par to, ka zinājušas par priestera Preinā noziegumiem laikā no 1986. līdz 1991. gadam.
Par pedofiliju baznīcā tapušas vairākas filmas: te jāmin gan Pedro Almodovara Sliktā audzināšana/La mala educación (2004), oskarotā Toda Makārtija pētnieciskā žurnālistika uz ekrāna jeb Uzmanības centrā/Spotlight (2015), kā arī pretrunīgā poļu antiklerikālisma filma Garīdzniecība/Kler (2018), kas pat kļuvusi par pēdējo gadu pelnošāko kinodarbu Polijā. Ozons savā attieksmē pret vēl joprojām akūto un mediju vidē pretrunīgo Preinā izgaismošanu ir faktoloģiski precīzs, sev netipiski bezkaislīgs un akurāts. Te vienas personas stāstu nomaina cita atmiņas – tā viscaur filmai, ielūkojoties daudzu upuru biogrāfijās (tiek lēsts, ka Preinā izmantojis vairāk nekā 80 nepilngadīgu puišu).
Filma Dieva žēlastībā veidota no upuru skatpunkta, saasinot jautājumu – vai piedošanu sludinošajiem var piedot liekulību? Tas rezultējies ne tikai baznīcas pašas grēku iezīmēšanā, bet arī uz pretrunām balstītas mūsdienu Francijas sabiedrības ainā. Vēl pērn Romas pāvests Francisks garīdzniecības pedofilu upuriem lūdza piedošanu, tomēr Ozons savos uzskatos ir strikts – apžēlošana, viņaprāt, šajā gadījumā nozīmētu turpināt klusēt.
Preses konferencē minējāt, ka Francijā veidot šādu filmu nav bijis viegli. Kā ieguvāt tam finansējumu – ar ko pārliecinājāt?
Francijā šie upuru stāsti tika plaši atspoguļoti masu medijos vairāku gadu garumā. Jutu atbildību pret visiem, īpaši cietušajām ģimenēm, un to, ka ir nepieciešams šo stāstu izstāstīt arī citā formātā. Domāju, ka viņi uzticējās, jo tas ir būtiski, ka arī spēlfilmu veidotāji vēlas runāt par šo tēmu ar mākslas tēlu palīdzību. Man uzreiz sacīja – iznāks, ka uzņemšu franču versiju filmai Uzmanības centrā, kas veidota par pedofilijas gadījumiem Amerikā un no žurnālistu skatpunkta.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 15. februāra numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!