Bēgļi kļuva par problēmu jau pirms 30 gadiem, kā lasāms 1995. gada 25. novembra SestDienā Ineses Voikas (NIP birojs, speciāli Dienai) rakstā Bēgļu slazds Latvijā. «Krustpunktā, uz kura drukātiem burtiem rakstīts BĒGĻI, saduras katra cilvēka tiesības uz brīvību un neatkarīgas valsts tiesības uz savu neaizskaramību.» Tobrīd pasaulē bija reģistrēti 14 miljoni bēgļu, septiņas reizes vairāk nekā 1975. gadā. «1993. gads bija Āfrikas un Etiopijas krīzes gads, 1994. – Ruandas, Kubas un Haiti, bet 1995. gada jaunums ir tranzītmigrācija. Ar šo gadu pasaules ANO Bēgļu komisijas kartē parādījusies arī Latvija.»
Ministru kabineta izveidotā darba grupa ieteica Latvijai nepievienoties 1951. gadā izveidotajai bēgļu konvencijai kā novecojušai. «Izšķirošais apstāklis šādam lēmumam, šķiet, bija Latvijas amatpersonu vidū izveidojies viedoklis, ja šeit tiks radīti kaut minimālie apstākļi, tad nebūs ilgi jāgaida, lai pie mums sāktos tāda pati bēgļu invāzija kā Zviedrijā. Šo domu jau 1994. gada vidū izteica Latvijas vēstnieks Zviedrijā Imants Gross: «Latvijai jāsūta signāli uz tām zemēm, no kurām nāk bēgļi. Signālam, kas tiek nodots no mutes mutē, vajadzētu būt tādam – šeit ceļa nav.» Taču, kad vēstnieks pauda šo domu, Latvijai vēl nebija «savu» bēgļu…»