Vai mūsdienu sasilstošajā pasaulē varētu iedzīvoties mamuts? Iespējams, atbildi uz šo jautājumu iegūsim pavisam drīz, jo skandināvu zinātniekiem neticami palaimējies. Viņiem izdevies no Sibīrijas mūžīgajā sasaluma zonā atrasta spalvainā ziloņa mirstīgajām atliekām iegūt un sekvencēt pasaulē vecākās pētījumiem izmantojamās RNS. Šīs nukleīnskābes ir atrodamas visās dzīvajās šūnās un veic daudzas svarīgas funkcijas – sākot no olbaltumvielu veidošanas instrukciju nodošanas līdz gēnu regulēšanai.
Zviedrijas un Dānijas zinātnieki paņēma labi saglabājušos sasalušu mirstīgo atlieku paraugus no desmit vēlā pleistocēna mamutiem, no kuriem senākais ir 39 tūkstošus gadu vecs. Darba gaitā atklājās, ka tikai trijos no paraugiem bija RNS sekvences, kas varētu būt pilnīgi bez piejaukumiem. Viens no tiem bija arī visvecākais, kas nodēvēts par Juku. Milzenis pēc nāves bija iesalis ledū, un aukstuma kameras efekts pasargāja dzīvnieka miesu no sadalīšanās.
Pārējie gadsimtu gaitā bija nonākuši kontaktā ar citu dzīvnieku mirstīgajām atliekām vai RNS sabojājis augsnes piesārņojums.
«Tās galvenokārt ir baktērijas, kas izaugušas uz ķermeņa, pirms tas pilnībā sasalst, vai arī pēc tā izcelšanas no sniega. Bieži vien DNS un RNS piesārņojums tiek konstatēts no cilvēkiem, kuri apstrādāja paraugus,» uz dzīvnieku atradēju nevērību laikrakstam Daily Mail norāda pētījuma autors Emīlio Marmols no Globe institūta Kopenhāgenā.
PLĒSĒJU PĀRBIEDĒTS
Vecākā mamuta RNS ļāvušas ieskatīties tā dzīves pēdējās lappusēs. Iegūtās RNS molekulas bija kodējušas olbaltumvielas ar galvenajām funkcijām muskuļu kontrakcijā un vielmaiņas regulēšanā stresa apstākļos. Zinātnieki atrada norādes, ka Juka bijis salīdzinoši jauns mamuts un pirms nāves cietis no pamatīga stresa. Iespējams, viņš piedzīvojis plēsēju, piemēram, alu lauvu, uzbrukumu, kā rezultātā gāja bojā vai tika pamatīgi savainots un vēlāk mira.
Jāpiebilst, ka mamutu DNS zinātnieku rīcībā jau ir. Tās tika iegūtas no līdzīgā veidā atrastiem sugas pārstāvjiem mūžīgā sasaluma zonā. Pievienojot RNS, izredzes sekmīgi klonēt mamutu būtiski pieaug. Un ne tikai tos, bet arī tādas izmirušās sugas kā treknais putns dodo un Tasmanijas tīģeris.
«Mūsu metodes un rezultāti patiešām varētu sniegt informāciju un palīdzēt centieniem atdzīvināt noteiktus dzīvniekus,» stāsta Marmols, «vēl gan būs jāiegūst plašākas zināšanas par šādu izmirušu sugu bioloģiju. Proti, vajadzēs informāciju ne tikai par to, kuri gēni un kur genomā atrodas un kādas mutācijas tajos atšķiras no mūsdienu dzīvajiem radiniekiem, bet arī par to, kā šie gēni izpaudās, tika regulēti un funkcionēja. To nevar pateikt tikai no DNS. Nepieciešamas arī RNS.»
IELŪKOTIES VĒSTURĒ
Aptuveni sešas tonnas smagie zīdītāji bija plaši izplatīti Ziemeļeiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā pēdējā ledus laikmeta laikā. Skandināvu speciālistu pētītā suga Mammuthus primigenius bija viena no pēdējām, kas pastāvēja pirms tās izmiršanas aptuveni pirms 4000 gadiem.
Žurnālā Cell publicētie rezultāti atklāj RNS molekulu potenciālu saglabāties daudz ilgāk, nekā tika uzskatīts iepriekš. Nākotnē varētu būt iespējams sekvencēt arī RNS vīrusus, piemēram, gripas un koronavīrusus, kas saglabājušies ledus laikmeta atliekās. Zinātnieki arī cer veikt pētījumus, kuros aizvēsturiskās RNS apvienotu ar DNS, olbaltumvielām un citām biomolekulām.
«Šādi pētījumi varētu fundamentāli mainīt mūsu izpratni par izmirušajām megafaunām, kā arī citām sugām, atklājot daudzos slēptos bioloģijas slāņus, kas līdz šim ir palikuši iesaldēti laikā,» skaidro akadēmiķis.