Diriģentu Marisu Jansonu (1943–2019) intervēja 1995. gada 28. oktobra SestDiena. «Kāpēc jūs Latvijā dzird tik reti?» jautāja intervētāja Ingrīda Zemzare. «Es no Latvijas aizbraucu diezgan agri, kādu 13 gadu vecumā,» stāstīja pasaulslavenais diriģents. «Man Latvija saglabājās latviešu valodā, ko runāja visa mana ģimene, un pilnīgi dabiskā piederībā tās kultūrai.» Paslavējis Latvijas Nacionālo orķestri un izteicis nožēlu, ka nevar ar to tikties biežāk, Jansons paskaidroja: «Mana personiskā problēma ir tā, ka man nav laika. Cilvēki to negrib aptvert un domā, ka es vienkārši negribu, ja kaut ko atsaku. Bet man pēdējos gados atvaļinājums ir bijis labi ja desmit dienas gadā. Man ir pāri piecdesmit, un reizumis es jūtos kā iedzīts stūrī: no manis vēl kaut ko papildus gaida, bet es nevaru tīri fiziski vairāk uzņemties. (..) Mans tēvs Arvīds Jansons arī strādāja pārāk daudz. Un aizgāja 70 gadu vecumā. Vai tas ir normāli? Ir jārūpējas par sevi. Ja tu pats to nedarīsi, tad neviens cits neparūpēsies.»
Intervijā Mariss Jansons pateica arī, kas Latvijai būtu jādara, ja tā grib izdzīvot laikā, kad visa pasaule morāli degradējas: valsij ir īpaši jārūpējas par augstu izglītības un kultūras līmeni: «Par nožēlošanu, komunistu laikā humanitārās izglītības līmenis bija augstāks.»