Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +9 °C
Skaidrs
Piektdiena, 3. maijs
Uvis, Gints

Patriarhs Kuldīgā

Ēvalds Valters tagad dienu un nakti sastopams savā mīļākajā pilsētā.

Es tik ļoti mīlu Kuldīgu, ka man vajag tikai pateikt vārdu "Kuldīga" un es jau esmu laimīgs, – šos leģendārā aktiera un rakstnieka Ēvalda Valtera (1894–1994) vārdus citēja Dailes teātra aktrise un viņam veltītu grāmatu autore Mudīte Šneidere aktierim veltītā pieminekļa atklāšanā 1. aprīlī. Kopš tās dienas Valters vienmēr ir satiekams savā mīļākajā pilsētā, rātslaukumā, kā viens no tēlnieka Oskara Mikāna veidotā pieminekļa Tējas tase kopā ar Valteru objektiem. Te vari pasēdēt viņam blakus uz otra krēsla kā otrs objekts un kopā ar viņa garu priecāties par vienu no Latvijas skaistākajām – ja ne pašu skaistāko – pilsētām, kas pārvarējusi sērkociņu fabrikas Vulkāns (tajā reiz strādāja Valters) nodegšanai sekojušo depresiju un kļuvusi par tūristu maršrutu obligātu sastāvdaļu ne tikai vimbu pavasara migrācijas laikā, kad zivju lēcieni, mēģinot šķērsot platāko ūdenskritumu Eiropā – Ventas rumbu –, tiek iemūžināti tūkstošiem foto un video uzņēmumos.

Var darīt arī tā, kā, atklājot pieminekli, ieteica Kuldīgas novada domes priekšsēdētāja Inga Bērziņa, – pajautāt Ēvaldam Valteram viņa ilgā mūža noslēpumu. Tā kā arī man bija lemts būt klāt aktiera simtgades svinībās Latviešu biedrības nama Zelta zālē 1994. gada pavasarī, varu apliecināt, ka toreiz simtgadnieks vismaz pusstundu no vietas braši nostāvēja kājās uz skatuves, pieņemdams apsveikumus. Savulaik Valters, kurš pēdējo izrādi nospēlēja 94 gadu vecumā, bija vecākais spēlējošais aktieris pasaulē (tagad gan viņa aktiera ilggadības rekords esot pārspēts). Par to, kāpēc Valteram izdevās nodzīvot tik garu un aktīvu mūžu, viņa amata brāļi un māsas jau ir izteikušies, tostarp Kārlis Sebris: "Vai zināt, kāpēc vecais Valters tik ilgi nodzīvoja? Viņa sieva Veriņa teica – pat ja sāktos zemestrīce, Ēvalds sēdētu savā krēslā un lasītu Lafontēnu. Redziet, miers vajadzīgs!"

Pīpēt Valters beidza 32 gadu vecumā, izrēķinājis, ka gadā nopīpē labu bostona uzvalku. Pa glāzītei iedzēra vēl lielā vecumā, bet tikai kompānijās. Mūža pēdējās desmitgadēs Valtera jubilejas teātrī tika godam svinētas ik pa pieciem gadiem, un atmodas laikā viņš bija neapstrīdams latviešu tautas patriarhs. Viņa simtajā dzimšanas dienā, vēlēdams augstas laimes jubilāram, izdevums Teātra Vēstnesis Valteru nosauca par "laika izredzēto": "Šķiet – viņa mūžā saplūduši daudzu jo daudzu likteņi. Jubilārs nekad ne runās, ne izturēšanās veidā nav centies izcelt sevi citu starpā (kaut dažkārt viņam bijušas uz to tiesības). Pirmkārt viņš vienmēr min savu tēvuzemi un tautu. Viņa ticība tām ir nesatricināma. Arī šodien, kad visapkārt tik daudz neticī-bas, šaubu, aizdomu."

Te nu jāatgādina, ka laikā, kad šaubu un aizdomu bija vēl daudz vairāk, Valters spēra tādu soli, par kuru viņu vēsture atcerēsies varbūt pat ilgāk nekā par aktiera darbu – slepeni nogādāja Zviedrijā okupācijas režīma fiksējumu – savu dzejojumu Rusiāde –, kurā tas ar pseidonīmu Ints Baltarājs tika izdots 1956. gadā.

Teātri spēlēt Valters sāka vēl cara armijā 1917. gadā un vēlāk teica – ja nebūtu kļuvis par aktieri, droši vien būtu daiļdārznieks. Būt par aktieri sākumā nemaz nav gribējis, piekritis mudinājumam tikai tāpēc, ka teātris paticis viņa pulka komandierim, Valtera garīgajam audžutēvam (viņa īstais tēvs nomira, kad Ēvaldam bija trīs gadi) Jukumam Vācietim. Mazo lomu dižais meistars – tā Valteru raksturo Mudīte Šneidere.

Valtera pieminekļa mulāža esot nēsāta pa visu Kuldīgu, skatoties, kur tā labāk izskatīsies, kamēr izvēlēta vieta pie rātsnama. Aktiera dēls, kinooperators Raits Valters, pieminekli sauc par skaidru un saprotamu, kaut gan tēvam neesot paticis eksponēties. Mudīte Šneidere atceras: "Kad mēs ar Jāni Streiču ieradāmies uz atklāšanu, piemineklis vēl bija apsegts. Mūsu pirmā sajūta bija – kāda vilšanās, tup pie stūra kā ubadziņš… Bet, kad pieminekli atsedza, griezos pret Jāni Streiču, lai teiktu, ka man piemineklis patīk, kad viņš jau bija pagriezies pret mani un teica to pašu! Tā kā Valters no savas personas neko lielu neiztaisīja, viņam sevišķi varētu patikt tas, ka viņš sēž nevis centrā uz paaugstinājuma, bet pie mājas sienas. Droši vien par šo pieminekli viņš teiktu: "Nu, redz, kā es te tagad sēžu, un es te ilgi sēdēšu." Tagad viņš tur sēž un ir laimīgs." Tējas krūzītē tūristi jau metot monētas. Jābrauc skatīties.

Visu rakstu par leģendāro aktieri Ēvaldu Valteru lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!


Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Lai būtu ko teikt

Kas ir pats, pats svarīgākais, domājot par valsti, domājot par Latviju un mūsdienām? Vienam tie ir līdzcilvēki, citam ainava un daba, vēl citam – atsevišķas personības vai personīgais stāsts. Tieši c...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata