«Pašlaik Uldis ir spēlmanis un strādā restorānā Pie Otto Švarca. Viņš nekomponē, nevada ansambli, nedzied kamerkorī un patlaban viņam arī nav vēlēšanās to visu darīt. «Vai es dzīvoju par lēnu vai šis laiks iet drusku par ātru, vai kaut kas ir pagājis… nezinu, bet es tagad aizvien vairāk eju vientulībā.» Kopš 1981. gada ir pagājuši 14 gadi, taču viņu joprojām vispirms uzrunā kā dziesmas Tik un tā autoru. Par Tik un tā Māra Zālīte un Uldis Stabulnieks saņēma lielu tautas atzinību un mīlestību. Taču jau 1973. gadā Uldis bija kļuvis starptautiskā džeza festivāla Monako laureāts pasaules labāko džeza profesionāļu konkurencē (turklāt anonīmajā, kur vērtē tikai nošu materiālu, ne autora vārdu). Uzvara Monako festivālā – lielisks atspēriens nākamajam lēcienam jaunam un talantīgam profesionālim. Tā notiek pasaulē, bet nenotika PSRS.»
«Rakstīšana toreiz bija uzdrīkstēšanās,» SestDienai teica Stabulnieks. «Gandarījums – ka tu tiec līdz tam, ka vispār skan, jo bija nodošanas un pieņemšanas… Ar ierēdņiem es dabūju kauties nepārtraukti, visbiežāk jau par dziesmu vārdiem, jo man teksti vienmēr likušies ļoti svarīgi. Cilvēki sāk piemirst, kā kādreiz bija…»