ASV jaunā Nacionālās drošības stratēģija (National Security Strategy of the United States of America – angļu valodā) tika publiskota pagājušā gada nogalē.
Šī stratēģija ir izstrādāta ASV pašreizējā prezidenta Donalda Trampa vadībā un aizstāj iepriekšējā prezidenta Džo Baidena laikā publiskoto drošības stratēģiju.
Diena jau rakstīja, ka liela jaunās ASV Nacionālās drošības stratēģijas daļa ir veltīta valstīm Āzijas dienvidos un austrumos (Dienas publikācija Jaunā ASV drošības stratēģija Āzijā – pretdarbība Ķīnai 2026. gada 17. februārī).
ASV drošības politika tiek balstīta izpratnē, ka ASV vairs nevar atļauties vienādu resursu un uzmanības apjomu veltīt visiem pasaules reģioniem un visām globālajām problēmām. Jaunās stratēģijas mērķis ir aizsargāt ASV galvenās intereses. Gadījumos, kad terorisma ietekmē ASV ir jāpievērš uzmanība kādam nomaļam reģionam, tas var tikt darīts, bet ilgstoša iesaistīšanās no ASV svarīgākajām interesēm tālās teritorijās ir kļūdaina politika.
Paplašina sabiedroto loku
ASV pielāgos mūsdienām tā dēvēto Monro doktrīnu ar D. Trampa veiktiem papildinājumiem. Te jāatgādina, ka 1823. gadā ASV prezidents Džeimss Monro (1758–1831) savā runā ASV Kongresā noformulēja ASV ārpolitikas stratēģiju – Eiropas lielvalstis nedrīkst iejaukties Amerikas (it īpaši Latīņamerikas) neatkarīgo valstu iekšējās lietās, bet ASV neiejauksies Eiropas iekšējās lietās un nepiedalīsies Eiropas karos. Jebkura Eiropas valstu iejaukšanās Rietumu puslodē tiks uzskatīta par ASV interešu apdraudējumu. Aptuveni no 1850. gada Monro doktrīna kļuva jēdzienu, ar kuru raksturo visu ASV ārpolitikas kursu.
Vienlaikus tieši pašas Rietumu puslodes lielvalsts ASV iejaukšanās Latīņamerikas valstu politikā bija īpaši izteikta XIX gadsimta beigās un XX gadsimta sākumā. Tā, piemēram, ASV piespieda Spāniju atzīt Kubas neatkarību (1899. gadā) un atdot Puertoriko ASV pārvaldē. ASV atbalstīja Panamas separātistus, lai Panama nodalītos no Kolumbijas (1903. gadā), un nopirka Dānijai piederošās Virdžīnijas salas (1916. gadā).
Oficiāli to nepasludinot, ASV īstenoja Monro doktrīnu arī XX gadsimta otrajā pusē. ASV 1961. gadā atbalstīja bruņotu intervenci (gan visai neveiksmīgu) pret Fidela Kastro (1926–2016) režīmu Kubā. 1973. gadā ASV atbalstīja bruņotu kreisās valdības gāšanu Čīlē. 1983. gadā ASV bruņotie spēki iebruka neatkarīgajā Karību jūras salu valstī Grenādā un nogalināja kreisi noskaņoto prezidentu Morisu Bišopu (1944–1983). 1989. gadā ASV bruņotie spēki sagūstīja un nogādāja tiesāšanai ASV Panamas prezidentu Manuelu Norjegu (1934–2017). Šajā ziņā Venecuēlas prezidenta Nikolasa Maduro sagūstīšana un nogādāšana tiesāšanai ASV 2026. gada 3. janvārī ir uztverama vienkārši kā atgriešanās pie Monro doktrīnas.
ASV mērķis Rietumu puslodē ir panākt, lai ASV pusē nostātos šīs puslodes lielākās valstis, kuras var palīdzēt nodrošināt stabilitāti reģionā, tostarp arī aiz ASV partnervalstu robežām. ASV uzskata, ka sabiedroto loks ir jāpaplašina.
Tiek plānots, ka ASV kopīgi ar amerikāņu Rietumu puslodes partneriem apturēs nelegālu un destabilizējošu migrāciju, neitralizēs narkotiku karteļus un attīstīs Rietumu puslodes valstu ekonomiku, piemēram, Latīņamerikā. ASV sola dāsni atalgot un atbalstīt "valdības, politiskās partijas un kustības, kuras atbalstīs mūsu principus un stratēģiju" (Nacionālās drošības stratēģija, 16. lpp.).
Vienlaikus tiek solīta sadarbība arī ar tām valdībām, kuru uzskati ir atšķirīgi no ASV nostājas, bet ar "kurām mums [ASV] tomēr ir kopīgas intereses un kuras vēlas ar mums [ASV] sadarboties".
Tiks palielināta ASV militārā klātbūtne Rietumu puslodē. ASV pārvietos savus militāros resursus no "karadarbības zonām, kuru nozīme Amerikas nacionālajā drošībā pēdējās desmitgadēs vai gados ir samazinājusies" uz Rietumu puslodi, lai varētu nekavējoties reaģēt uz negaidītiem apdraudējumiem ASV izpratnē "mūsu puslodē".
Tiks uzlabota ASV krasta apsardzes un jūras spēku klātbūtne, lai "kontrolētu jūras ceļus, kavētu nelegālu migrāciju un citu nevēlamu migrāciju, samazinātu cilvēktirdzniecību un narkotiku tirdzniecību un kontrolētu galvenos tranzīta maršrutus krīzes gadījumos". Iepriekšējo gadu neveiksmīgā politika, aizsargājot ASV robežas un iznīcinot [narkotiku] karteļus, tiks aizstāta ar letālu ieroču (lethal force – angļu valodā) triecieniem, "tiklīdz tas būs nepieciešams".
Tomēr prioritāte būs uz komerciju balstīta diplomātija. ASV prioritāri izmantos uz komerciju balstītu diplomātiju, lai stiprinātu savu ekonomiku un savas rūpniecības nozares, kā ietekmīgus instrumentus izmantojot importa tarifus un savstarpējās tirdzniecības nolīgumus. ASV mērķis ir panākt, lai Rietumu puslode kļūtu par amerikāniskā izpratnē pievilcīgāku vidi tirdzniecībai un investīcijām.
Milzīga stratēģiskā kļūda, kuru ASV pieļāva pēdējās desmitgadēs, bija tā, ka ASV nenovērsa to, ka Rietumu puslodē ienāca konkurenti no Austrumu puslodes, piemēram, Ķīna. Tas pašlaik nostāda ASV neizdevīgā situācijā un nākotnē varētu stratēģiski kaitēt ASV interesēm. Turpmāk tā vairāk nebūs, jo "ASV ir jābūt vadošajai lomai Rietumu puslodē" (Nacionālās drošības stratēģija, 17. lpp.).
Kā norādīts stratēģijā, tad tas nebūs vienkārši, jo "daļu no ārvalstu ietekmes būs grūti mainīt, ņemot vērā politisko saskaņotību starp noteiktām Latīņamerikas valdībām un to ārvalstu partneriem". Turklāt sadarbība daļēji balstās arī uz ārvalstu palīdzības "zemajām izmaksām". ASV uzdevums ir atklāt to, ka "zemās izmaksas" ir saistītas ar slēptajām izmaksām – zaudējumiem, kas rodas no spiegošanas, kiberdrošības problēmām, iekļūšanas parādu slazdos un tamlīdzīgi. ASV vajag izmantot ietekmi finanšu un tehnoloģiju jomā, lai piespiestu Rietumu puslodes valstis atteikties no šādas citu valstu 'palīdzības".
Ir noprotams, ka šī stratēģijas daļa attiecas uz Ķīnas sadarbību ar Brazīliju, Čīli, Argentīnu, Peru un citām Latīņamerikas valstīm. ASV ir "jāpieliek visas pūles, lai izstumtu ārvalstu uzņēmumus, kuri reģionā būvē infrastruktūru" (Nacionālās drošības stratēģija, 19. lpp.). Turklāt visām ASV vēstniecībām ir jāapzinās, ka vēstniecību uzdevums ir palīdzēt amerikāņu uzņēmumiem "konkurēt un gūt panākumus" (Nacionālās drošības stratēģija, 18. lpp.).
Mainās prioritātes
Vairāk nekā pusgadsimtu ASV ārpolitikā Tuvie Austrumi bija prioritāte un dominēja pār visiem pārējiem pasaules reģioniem. Galvenais iemesls – Tuvo Austrumu reģions ir bijis globālā mērogā nozīmīgākais energoresursu piegādātājs, un desmitiem gadu tieši Tuvajos Austrumos sadūrušās lielvaru konkurējošās intereses. XXI gadsimtā Tuvo Austrumu globālā loma gan ir mazinājusies, jo energoresursu piegādes ir ievērojami dažādojušās. Palielinoties energoresursu ražošanas apjomam un pilnveidojoties ražošanas un piegādes variantiem arī tieši ASV, vēsturiskais iemesls tam, kāpēc ASV bija svarīga Tuvo Austrumu politika, kļūst mazāk nozīmīgs.
ASV apzinās, ka ir jāstiprina Tuvo Austrumu partneru demonstrētā apņemšanās cīnīties pret radikālismu. Lai to veicinātu, jāatsakās no ASV maldīgajiem eksperimentiem, mēģinot piespiest šīs valstis, īpaši Persijas līča monarhijas, atteikties no viņu tradīcijām un vēsturiskajām valdības formām. ASV vajadzētu veicināt un atbalstīt "reformas, kad un kur tās rodas organiski, bet nemēģināt tās uzspiest no ārpuses" (Nacionālās drošības stratēģija, 28. lpp.).
ASV interesēs Tuvajos Austrumos ir, piemēram, tas, lai Persijas līcī esošie energoresursu piegādātāji nenonāktu ASV ienaidnieku rokās, lai Hormuza jūras šaurums būtu atvērts, lai Sarkanā jūra būtu droši kuģojama, lai Tuvie Austrumi nekļūtu par terorisma inkubatoru un eksportētāju uz ASV teritoriju un lai Izraēla būtu drošībā. ASV ir paudusi, ka turpmāk šīs intereses nodrošinās ideoloģiski un militāri, taču neiesaistīsies gadu desmitiem ilgos "nāciju veidošanas" karos.
ASV interesēs ir arī paplašināt tā dēvēto Abrahama vienošanos, iekļaujot šajā procesā vairāk valstu no Tuvajiem Austrumiem un musulmaņu valstis no citiem pasaules reģioniem. Jāpaskaidro, ka par Abrahama vienošanos dēvē D. Trampa iepriekšējā prezidenta pilnvaru termiņa laikā – 2020. gadā – panāktos līgumus, kas vērsti uz to, lai nodibinātu pilna apjoma diplomātiskās attiecības starp Izraēlu un vairākām arābu valstīm, piemēram, Apvienotajiem Arābu Emirātiem, Bahreinu un Maroku. 2025. gadā Abrahama vienošanos atbalstīja arī Kazahstāna. Valstis, kas atbalsta Abrahama vienošanos, piekrīt sākt sadarbību ar Izraēlu ekonomikas, drošības un kultūras jomās, neizvirzot kā priekšnosacījumu Izraēlas un Palestīnas konflikta fināla sasniegšanu.
Vērā ņemams aspekts ir tas, ka ASV Nacionālās drošības stratēģijā ir norādīts, ka "laiks, kad Tuvie Austrumi dominēja Amerikas ārpolitikā gan ilgtermiņa plānošanā, gan ikdienas īstenošanā, ir beidzies" (29. lpp.).
ASV pauž, ka iniciatīvas, apvienojot arābu pasauli, ir vērstas uz to, "lai sasniegtu mieru un normalizāciju un ļautu ASV beidzot noteikt prioritātes atbilstoši Amerikas interesēm".
Jāpiebilst, ka Tuvo Austrumu reģions gan joprojām ir būtisks starptautisko investīciju jomā, turklāt ne tikai naftas un gāzes nozarēs, bet arī kodolenerģētikā, mākslīgajā intelektā un aizsardzības tehnoloģijās.
Tikai bizness, ne palīdzība
Nacionālās drošības stratēģijas noslēdzošā daļa ir veltīta Āfrikai. Tajā definēts, ka ASV izbeidz liberālu vērtību atbalstīšanu Āfrikā un pārtrauc tā dēvēto palīdzības politiku. Turpmāk ASV attiecības ar Āfriku tiks veidotas tikai uz komerciāliem pamatiem.
Nacionālās drošības stratēģijas teksts apraujas dokumenta 29. lappuses beigās bez kopējiem secinājumiem, nobeiguma, apkopojuma vai noslēguma, kas parasti ir raksturīga šādiem dokumentiem. Tas ļauj izvirzīt pieņēmumu, ka publiskota ir tikai daļa no jaunās stratēģijas. Vairāki eksperti, kuri komentējuši stratēģiju, ir norādījuši, ka publiskotajā daļā netiek aplūkota ASV politika Arktikā, stratēģija attiecībā uz kodolieročiem, nostāja attiecībā uz bruņošanās sacensību kosmiskajā telpā un vēl citi jautājumi, kas ASV interesēm ir svarīgi.
Noslēdzošais jautājums ir – cik ilglaicīga ir jaunā ASV Nacionālās drošības stratēģija? Neapšaubāmi, ka tā būs spēkā līdz D. Trampa prezidenta termiņa beigām, tātad – līdz 2029. gada janvārim. Neapšaubāmi ir arī tas, ka 2026. gada laikā stratēģijas īstenošanai tiks piešķirti tam nepieciešamie resursi.
Zināmas korekcijas varētu sākties 2027. gadā, ja 2026. gada novembrī ASV Kongresa un Senāta vēlēšanās jaunās drošības stratēģijas piekritēji neiegūs vairākumu Senātā un Kongresā. Ja stratēģijas piekritēji neiegūs vismaz minimālu pārsvaru ASV likumdošanas varas atzarā, tad stratēģija joprojām paliks spēkā, bet noteiktas tajā minētās aktivitātes var nesaņemt ASV valsts budžeta finansējumu.
Tomēr ir jāsaprot, ka ASV Nacionālās drošības stratēģija nav tikai ASV prezidenta viedoklis, šī stratēģija ir lielvalsts politikas virziens, kuru atbalsta miljoniem amerikāņu. ASV prezidents ir tikai visredzamākā persona, kas atrodas šīs gigantiskās piramīdas pašā virsotnē. Stratēģijas ieviešana ir sākusies jau labu laiku, pirms tā tika publiskota. Vēlme pēc ASV diženuma atjaunošanas ir skārusi visdziļākos amerikāņu sabiedrības, uzņēmējdarbības un valsts pārvaldes slāņus.