Pētera Vaska 80. jubilejas gads būs muzikāli intensīvs un piepildīts, sekojot jubilāra galvenajam mērķim – rādīt mūzikā gaismas ceļu. Pēteris Vasks ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra simtās sezonas rezidējošais komponists. Pavasarī Cēsu koncertzālē notiks festivāls Pētera Vaska mūzikas aprīlis. Jau pavisam drīz – 27. janvārī – Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā Rīgas Kongresu namā būs dzirdams Pētera Vaska Otrais koncerts vijolei un orķestrim Vakara gaismā – to atskaņos vijolniece Vineta Sareika un orķestris Sinfonietta Rīga diriģenta Normunda Šnē vadībā.
Latvijas Radio koris 31. janvārī Latvijas Mākslas akadēmijas aulā sāks Pētera Vaska četru jubilejas koncertu sēriju. Valsts akadēmiskais koris Latvija un ērģelniece Iveta Apkalna ir iekļāvuši Pētera Vaska mūziku kopīgajos koncertos Frankfurtē, Dortmundē un Luksemburgā. Daudzo Pētera Vaska jubilejas notikumu vidū būs jaundarbu pirmatskaņojumi Latvijā, Austrālijā, Japānā, Vācijā un Nīderlandē.
Jums šis ir 80. jubilejas gads. Par ko šobrīd visvairāk jādomā?
(Nesteidzoties ar atbildi, Pēteris Vasks vairākkārt dziļi ievelk elpu.) Es lūdzu Radītāju, lai viņš man dod spēku. Aizskrējuši nevis gadi, bet desmitgades. Ir dīvaina sajūta. Paskatos spogulī un redzu vienu vecu veci. Nu labi, vīru, bet iekšēji joprojām un arvien vairāk jūtos kā mazs, zinātkārs bērnelis. Puika. Ir drusciņ grūti to savienot. Tāpēc – neskaties uz sevi un dzīvo savu iekšējo dzīvi! Esmu laimīgs, ka neesmu pazaudējis interesi par pasauli un dzīvi, un manī mīlestība nevis iet mazumā, bet tās ir arvien vairāk.
Ja tevī ir mīlestība, tā ir jādod cilvēkiem. Kad kaut kur ejam kopā ar Dzintru (komponista dzīvesbiedre režisore Dzintra Geka – I. L.), viņa man pārmet, kāpēc es ar visiem gribu runāties, kaut ko stāstīt, draudzēties veikalā. Ja redzu nogurušu, nelaimīgu seju, man gribas šim cilvēkam pateikt kādu labu vārdu, lai vismaz uz brīdi pazustu bezcerīgās grimases. Kas tur slikts?! Iekšēji jūtos kā naivs puisēns un arī mūzikā vēlos parādīt, ka ir arī gaismas un mīlestības pilns ceļš. Visos savos skaņdarbos cenšos vēstīt, ka gaisma nav pazudusi. Ticiet man! Tās varbūt nav šobrīd, bet noteikti būs. Gaismas ceļš ir!
Agrāk manās kompozīcijās bija arī tumsa un gaismas un tumsas sadursme, bet tagad man nav tik daudz laika, lai vēl runātu par to, cik tumsa ir briesmīga. Tagad runāju tikai par to, ka ir šis gaismas ceļš. Gaisma ir uzreiz. Tā nav žilbinoši spoža, bet ir silta un mīlestības pilna. Tas ir galvenais, ko vēlos mūzikā pateikt.
Uz jubilejas sliekšņa jūtaties gandarīts?
Dzīvē tā ir iznācis, ka man izdevies kļūt par to, par ko gribēju būt, un kalpot mūzikai. Esmu laimīgs, jo mūzika ir mana lielākā mīlestība. Novēlu ikvienam, lai profesija un cilvēka lielākā mīlestība būtu vienota. Lai nebūtu jāmeklē piepildījums un gandarījums citur. Vajag līdzsvaru. Man tas ir mūzikā. Jau 35 gadus dzīvojam brīvā Latvijā, un, kāda tā būs, ir atkarīgs no mums katra. Es dzīvoju savā mīļotajā Latvijā, un man ir profesija, kuru mīlu, un apkārt ir tik daudz brīnišķīgu, jauku cilvēku. Ko vēl var vēlēties? Apzinos, ka ir pienācis dzīves vakars, bet iekšējā uguns manī vēl ir, un neesmu zaudējis mīlestību un atvērtību pret pasauli. Miesa ir mirstīga, un drīz vien pienāks pēdējā stunda, bet gars taču ir nemirstīgs. Tāpēc ar prieku un smaidu soļoju tālāk. Man nav baiļu. Ir skaisti un bagāti nodzīvota dzīve, un es joprojām vēl dzīvoju.
Cilvēki gados bieži saka vārdus "manā laikā". Kā tas ir? Kādreiz bija mans laiks un tagad vairs nav? Tad man paskaidro: tad es biju liels priekšnieks, varēju to un to, biju jauns un iemīlējies… Es neesmu jauns, bet joprojām esmu mīlestības pilns. Mīlu putnus, kokus, mežus, dārzus, upes, ezerus, zvaigžņotās naktis. Bijām laukos Amatciemā, kad uzkrita pirmais sniegs. Pēkšņi visi mākoņi bija pazuduši, un mūsu acu priekšā bija vislielākais pasaules brīnums – zvaigžņotas debesis. Draugi, biežāk paskatieties uz zvaigznēm, priecājieties par lielo dabas brīnumu! Tas palīdz. Man ir tādas bērnišķīgas, priecīgas izjūtas, sagaidot jubileju.
Vienu rītu bija jāaiziet uz pastu. Tur bija diezgan liela rinda, un var taču pateikt "labrīt!" un kādu labu vārdu pasta darbiniecei, lai viņa pasmaida. Pēc tam veikalā atkal ir rinda pie kases, dažas sejas dusmīgas. Blakus viena kundze, kas sākumā nezin kāpēc runāja krieviski, izrādījās latviete, ar viņu par daudz ko varējām parunāties. Arī kundze pie kases atplauka, kad novēlējām viņai priecīgus Ziemassvētkus. Protams, var uz cilvēkiem neskatīties, bet es esmu vienkāršs puisis, man gribas, lai visiem būtu vairāk prieka un smaidu.
Pēdējos gados arvien biežāk sastopam dusmīgus, vīlušos cilvēkus. Īpaši redzami viņi ir sociālajos tīklos. Ko darīt?
Nesen biju Somijā uz sava laba drauga diriģenta Juhas Kangasa jubilejas koncertu. Tālu prom no Helsinkiem, 600 kilometru uz ziemeļiem, kur ir daudz lielāka tumsa. Tur, Rovaniemi, saulīte neparādās mēnešiem ilgi, tur ir polārais loks. Bet kā tas ir iespējams, ka gadiem ilgi Somija ir laimīgākā tauta un valsts pasaulē un tepat 400 kilometru uz dienvidiem Latvija ir bēdīgi slavena ar cilvēku īgnumu, nīgrumu un ar to, ka "viss ir slikti"? Kāpēc?!
Laikam somi ir daudz gudrāki. Zinot savas tautas noslēgtību un noslieci uz drūmumu, kā arī to, ka tur ir daudz tumšāks un aukstāks, paši somi saprot, ka ir jāpalīdz, lai cilvēki neslīgtu melanholijā un, es atvainojos, arī nenodzertos un nekristu depresijā. Viņi saprata, ka ir jāpiedāvā alternatīva. Somija ir slavena visā pasaulē ar to, ka tur procentuāli uz iedzīvotāju skaitu ir visvairāk simfonisko orķestru. Somi dibināja orķestrus pat mazpilsētās un piedāvāja vairāk klausīties mūziku. Viņiem ir Sibēliuss: varbūt atnāksiet paklausīties, kas viņš ir? Jebkurā pilsētā ir kultūras piedāvājums, un tu vari ne tikai sēdēt mājās, dzert un lamāt valdību, bet arī aiziet uz koncertu.
Protams, sākumā daudzi teica: kurš kaut ko tādu sapratīs, tas taču nav domāts tautai! Bet kāpēc tā noniecināt savus ļaudis? Rodas cilvēku grupa, kurai koncertu un teātru apmeklēšana kļūst par vaļasprieku, pieradumu un nepieciešamību. Tas, kurš nevēlas, var neiet, bet daudzi nāk, jo tas šķiet pašsaprotami. Tā ir arī sevis apliecināšana: kā tu vari nebūt klāt sezonas atklāšanas koncertā?!
Orķestru mums Latvijā nav daudz, tomēr kultūras piedāvājuma netrūkst. Diemžēl tas interesē ļoti mazu sabiedrības daļu.
Bet kāpēc mēs Latvijā esam tik noguruši, apātiski un neticības pilni? Kas to var paskaidrot? Otrs jautājums, kas mani visu laiku nodarbina un uz ko nevaru atrast atbildi, ir: kas notiek ar latviešu puišiem un vīriešiem? Vai tiešām mums drīz būs jāmaina valsts himnas vārdi "kur latvju dēli dzied"? Kāpēc mums vairs gandrīz nav vīru koru, un kāpēc jauktos korus piepilda skaistās, gudrās latviešu meitenes un sievas un ir tikai daži puiši pašā augšā? Kur viņi ir? Vai tiešām nākotnē mums būs Vispārējie meiteņu un sieviešu dziesmu svētki? Un vīri nenāk ne jau tikai dziedāt koros. Radio dzirdu, ka Latvijā pērn nav notikuši tūkstošiem autobusu reisu, jo trūkst šoferu. Saprotu, ka mūsu puiši un vīri ir kūtrāki un negrib mācīties augstskolās, bet par šoferiem taču viņi varētu būt! Kur viņi pazūd?!
Skatos, atbildīgos posteņos, kuros vajag arī galvu, arvien vairāk ir mūsu skaisto, gudro sieviešu, sākot ar premjerministri. Daudziem vīriešiem viņa nepatīk, bet viņa taču ir smuka. Un vai zināt, ka viņai ir trīs bērni? Varu saprast, ka latviešu sievietēm ir jādara viss, ko nedara mūsu puiši un vīri, bet, strādājot vīru vietā, viņām ir grūtāk laist pasaulē un izaudzināt bērniņus. Zināms, ka pirmajās klasītēs zēnu ir vairāk nekā meiteņu, bet tad pamazām viņi kaut kur pazūd.
Daudzi aizbrauc strādāt vai mācīties ārzemēs un tur arī iesakņojas. Daļa nodzeras…
Robežas ir vaļā, un laimes meklētāji brauc pasaulē. Kāpēc neizdodas mūsu tautā ieaudzināt, ka nevajag iet vieglākās pretestības ceļu? Kāpēc negribi dzīvot un strādāt šeit un darīt savu zemi labāku? Maksā mazāk, bet šī ir tava zeme, meži, upes, pilsētas, tautieši, valoda, kultūra. Kad situācija kļūst grūtāka, tauta saņemas. Kad par valsts valodu bija referendums, mēs taču attapāmies! Ceru, ka tā būs arī tagad, kad ir turbulences laiks. Domājam, kā palīdzēt Ukrainai, un lai Dievs dod, lai gan Ukrainai, gan Eiropai pietiktu spēka un pasaule palīdzētu. Grūti pateikt, kas mūs gaida nākotnē un jau šajā gadā, tāpēc vēl jo vairāk ir jāsaņemas.
Redzu, ka daudzi dzīvo nevis īstu dzīvi, bet pa pusei – ne tu īsti strādā, ne dzīvo. Gars ir nemirstīgs, bet ķermenī un zemē, kur esi šobrīd, šī ir tava vienīgā dzīve. Nu tad centies to nodzīvot tā, lai pats būtu ar sevi apmierināts. Lai gan tev, gan taviem bērniem un Latvijai būtu labāk. Nu saņemies! Būs grūti, bet vai tu esi tik vārgs?
Latvijai nekad nav bijuši tik labi laiki kā šobrīd. Jau 35 gadus esam neatkarīga valsts, un mums ir tādas drošības garantijas, kādu nekad nav bijis. Pirms tam bijām brīvi tikai nepilnus divdesmit gadus, un vēl ilgus okupācijas gadus manā ģimenē un daudzās citās atcerējās Latvijas laikus. Tagad esam dabūjuši brīvību, bet čīkstam un braucam projām?!
Jūs bieži apmeklējat savu darbu pirmatskaņojumus ārpus Latvijas. Komponista karjeras sākumā padomju laikā par to varējāt tikai sapņot?
Atceros, kā pirmo reizi gribēju tikt uz tā laika sociālistiskā bloka valstīm. Mans sapnis bija nokļūt festivālā Varšavas rudens. Kādas tik anketu kaudzes pirms tam nebija jāpilda! Tās pārbaudīja attiecīgās iestādes. Sevišķi izcils jautājums bija: kur ir apglabāti tavi vecvecāki? Beigās bija jāiet uz partijas komiteju, kur katru apstiprināja. Studiju laikā izdevās aizbraukt uz mūzikas vasaras nometni Ungārijā. Pirms tam bija jāiet uz partijas komiteju, kur veca revolucionāre – viņai laikam bija vanaga acs! – uz mums paskatījās un izlēma, vai esam uzticami un drīkstam braukt. Mums nāca līdzi muzikologs Oļģerts Grāvītis no Komponistu savienības, kurš iepazīstināja ar katru kandidātu. Tas bija tikai uz Austrumeiropas valstīm! Par rietumvalstīm pat nedomājām.
Mana sapņu zeme bija Somija. Tallinā vienmēr uzkāpu kalnā un skatījos jūrā uz Somijas pusi. Helsinki bija pavisam tuvu, bet man šķita, ka nekad šo zemi neredzēšu. 1989. gadā nāca brīnišķīga sagadīšanās. Diriģents Juha Kangass bija kaut kur dzirdējis manu mūziku un dabūjis manu adresi. Viņš atrakstīja un vaicāja, vai es gribētu uzrakstīt skaņdarbu viņa orķestrim. Juha Kangass Helsinkos bija absolvējis Mūzikas akadēmiju un spēlēja altu filharmonijas orķestrī, taču viņš atgriezās dzimtajā Austrumbotnijā, kur sāka strādāt Kokolas mazpilsētas mūzikas skolā. Paša izaudzinātos mūziķus viņš sapulcēja Austrumbotnijas orķestrī, kas ieguva profesionāla orķestra statusu. Juha Kangass ar to atskaņoja somu komponistu mūziku un interesējās arī par Baltiju. Rakstīju šiem mūziķiem savu stīgu simfoniju Balsis. Bija Atmodas un barikāžu laiks, un man pašam par brīnumu pat izdevās aizsūtīt notis pa pastu.
Juha atrakstīja, ka darbs viņam šķiet ļoti interesants, un aicināja uz pirmatskaņojumu 1991. gada septembrī. Un te pēkšņi komunisti sarīkoja augusta puču. Es domāju, ka manas cerības tikt uz Somiju ir zudušas, bet Dievs par mums apžēlojās, pučs izjuka, un mēs ieguvām brīvību. Viss notika tik ātri. Tiks atklāts avioreiss Rīga–Helsinki. Lidoju uz Helsinkiem, pēc tam ar vilcienu braucu uz Kokolu. Dienā, kad notika stīgu simfonijas Balsis pirmatskaņojums, Somijas laikrakstu pirmajās lappusēs bija Baltijas valstu karogi un ziņa, ka Jeļcina Krievija ir atzinusi Baltijas valstu neatkarību. Pasaule ir brīnumu pilna.
Kopš tā laika man ir izveidojusies draudzība ar mūziķiem Eiropā un pasaulē. Ir patīkami būt kopā ar draugiem. Juha Kangass savu 80 gadu jubilejas koncertu Kokolas skaistajā koncertzālē Snellman sāka ar manu darbu Cantabile per archi. Jaunu opusu bija uzrakstījis Juhas dēls Juho Kangass. Nesen Juha muzicēja ar Tallinas kamerorķestri – kā viņš diriģēja Haidna simfoniju!
Dzīve mūzikā un Latvijā ir skaista Dieva dāvana. Tikai sirds sāp, ka daudzi ir apdzisuši. Vai esam nākuši pasaulē, lai čīkstētu? Ko varam darīt, lai to, kuriem acis deg, būtu vairāk?
Vai rezidējošā komponista statuss Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) simtajā sezonā un festivāls Pētera Vaska mūzikas aprīlis Cēsu koncertzālē ir jūsu jubilejas gada galvenie notikumi?
Koncertu būs diezgan daudz, un ne tikai Latvijā. Vienu nedēļu būs sevišķi traki. Ar koncertu manā dzimšanas dienā 16. aprīlī Latvijas Radio koris un kamerorķestris Sinfonietta Rīga būs manā dzimtajā pilsētā Aizputē. Tur būs jābūt klāt, un jau nākamajā dienā, 17. aprīlī, Minhenē notiks mans autorkoncerts, kurā uzstāsies Minhenes Radio orķestris un Bavārijas Radio koris. Savukārt 19. aprīlī būs jābūt klāt lietuviešu rīkotajā autorkoncertā Klaipēdā. 23. aprīlī Rīgas Domā muzicēs Latvijas Radio koris un Sinfonietta Rīga, 24. aprīlī Liepājas Lielajā dzintarā spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris, 25. un 26. aprīlī notiks festivāls Pētera Vaska mūzikas aprīlis Cēsīs.
Šogad notiks divi pirmatskaņojumi. Pirmais ir Pateicības dziedājums stīgu orķestrim, tā ir mana pateicība Radītājam un visiem maniem draugiem, ar kuriem kopā esam kalpojuši mūzikai. Šim darbam ir četri pasūtītāji: LNSO, Japānas raidsabiedrības NHK simfoniskais orķestris, Austrālijas kamerorķestris un Minhenes kamerorķestris. Pasaules pirmatskaņojums notiks 25. aprīlī Cēsīs, un mēnesi vēlāk šis opuss būs dzirdams Tokijā.
Jaunu opusu lūgšanu Veni spiritus Domine atskaņos Antverpenes koris un stīgu orķestris. Man ļoti patīk divkārša dziedāšana – ja dzied koris un orķestris, tas ir liels spēks un pārliecība. Man jau sajucis, kur vēl esmu sasolījis būt rezidējošā komponista statusā festivālos Somijā, Vācijā un Austrijā. Galvenais, lai būtu veselība visu izturēt.
Kā parasti svinat, kad pienāk īstais dzimšanas dienas datums? Vai atmiņā ir arī kāda īpaša reize?
Labi atceros svinēšanu 90. gadu sākumā, kad Komponistu savienībai vēl piederēja Komponistu nams Mellužos. Dzintra organizēja svinības kopā ar draugiem mūziķiem. Tas bija brīnišķīgi – bija klāt komponisti Arturs Maskats un Imants Zemzaris, čellists Reinis Birznieks, altiste Ilze Kļava, diriģents Sigvards Kļava. Viens vakara programmas numurs bija muzicēšana ar pudelēm, tam bija speciāli uzrakstīts opuss. Pudelēs dažādos līmeņos sapilda ūdeni un pūš, bet kāds no vienas pudeles bija padzēries, un saskaņas vietā atskanēja disonanses.
Dzintra bija pasūtījusi arī mielastu, taču kungs, kas to bija sagatavojis, atbrauca ar dažiem nelieliem šķīvīšiem. Mēs bijām pamatīgs bars – ko nu darīt? Izmisīgi meklējām, vai apkārtējās kafejnīcās var dabūt vismaz rasolu. Neēduši nepalikām, un bija superīga dzimšanas diena kopā. Pārējās jubilejas neatceros.
Kā gribētos nosvinēt šogad?
Gribas aiziet vienam pašam mežā un pārdomāt, kas ir paveikts un ko vēl var izdarīt. Dzimtajā Aizputē jāaprauga, kā klājas ozoliņiem. Tur pie bijušās vidusskolas iestādīti trīs ozoliņi: viens Latvijas simtgadei, otrs – manam draugam ērģelniekam Tālivaldim Deksnim, kurš ir jau mūžības dārzos, un trešais ir mans ozoliņš, ko iestādīju dzimšanas dienā, šķiet, pirms desmit gadiem. Reiz, tur iegriežoties, redzēju, ka mans ozoliņš ir krietni saņēmies. Neviena tuvinieka Aizputē gan man nav. Arī kapos nav.
Kas visspilgtāk palicis atmiņā no bērnības Aizputē?
Mani vecāki nokļuva Aizputē no Priekules, kuru 1944. gadā komunisti nobombardēja. Nopostīta tika arī baptistu draudzes baznīca, kurā tēvs kalpoja. Ienākot sarkanajai armijai, daudzi devās bēgļu gaitās. Daudzi brauca uz Vāciju, bet mans tēvs mācītājs teica, ka nevar pamest savu draudzi un tautu, sevišķi tagad, kad nāk tik smagi laiki. Vecāki pārcēlās uz Aizputi, kuras mācītājs bija aizbraucis. Pirmās atmiņas man ir no draudzes mācītāja mājas. Kad padomju vara mūs no tās izdzina, atradās divas mazas istabiņas baznīcas otrajā stāvā. Atceros, kā vedām uz turieni tačkā tēva grāmatas, bet tačka apgāzās, un grāmatas iekrita grāvī.
Baznīcai pretī bijušajā vācu skolā bija mūzikas skola. Direktors bija izcils mūzikas darbinieks – vijoļspēles skolotājs un Aizputes mūzikas dvēsele Krišs Jankovskis. Viņam tur esot bijis pat simfoniskais orķestris. Mana mamma dziedāja baznīcas korī, jaunākā māsa jau gāja mūzikas skolā, un vecāki, redzot manu interesi, arī mani aizveda pie skolotāja Jankovska. Tā sākas mans ceļš mūzikā. Tiklīdz iemācījos notis, sāku komponēt. Esmu pat saglabājis burtnīcu ar savu opusu Nr. 1 – septiņas taktis divām vijolēm solmažorā.
Kad mana vecāmāte Paulīna aizgāja mūžības dārzos, vectēvs būvuzņēmējs, kurš dzīvoja Rīgā savā pēdējā uzceltajā īres mājā Jelgavas ielā, teica, ka viņam ir skumīgi vienam: vai tas puika nevar braukt pie viņa un mācīties Rīgā? Viņš parādīja mani vijoles skolotājam Voldemāram Stūrestepam Emīla Dārziņa mūzikas skolā. Stūresteps sacīja, ka esmu muzikāls puika, bet, tā kā skolā jau bija tādas zvaigznes kā Gidons Krēmers un Filips Hiršhorns, ieteica spēlēt kādu lielāku vijoli. Tā sāku spēlēt kontrabasu. Mana skolotāja Baiba Ozola muzicēja Operā un, kad orķestrī bija brīva vieta, aicināja mani uz turieni. Tā no sešpadsmit gadu vecuma spēlēju Operas orķestrī. Kad stājos konservatorijā, mani iznesa cauri sliktas biogrāfijas dēļ: visos priekšmetos, izņemot specialitāti, salika trijniekus un pateica, ka neesmu izturējis konkursu. Ir cilvēki, kuri speciāli grib nodarīt ļaunu un ieriebt. Neizslēdzu, ka mani "nostučīja" vēstures skolotāja, kura mani neieredzēja.
Par laimi, uzzināju, ka pēc mēneša ir uzņemšana Lietuvā, un iestājos Viļņas konservatorijā neklātienē. Ar to viss nebeidzās – tā kā skaitījos labs basists, mani aicināja uz filharmonijas kamerorķestri, solot nokārtot iespēju turpināt studijas Rīgā. Izņēmu dokumentus un braucu uz Rīgu, bet konservatorijas prorektors Nils Grīnfelds mani iesauca kabinetā un pateica: "Biedri Vask, mēs secinājām, ka jūs tomēr neesat īsts padomju pilsonis, tāpēc neņemsim." Ir nožēlojama sajūta, kad tevi tā "izdirsina". Paņēmu visus papīrus un braucu atpakaļ uz Lietuvu. Šoreiz jau klātienē. Spēlēju tur filharmonijas orķestrī un kamerorķestrī pie Sauļus Sondecka. Bija forša atmosfēra un daudz interesantas jaunās mūzikas, aktīva radošā dzīve. Mums tā bija daudz stagnējošāka, bet Lietuvā bija interesanti mūzikas meklējumi – Osvalds Balakausks, Broņs Kutavičs, Felikss Romualds Bajors.
Vēlāk, kad jau Rīgā studēju kompozīciju pie profesora Valentīna Utkina, pārliecinājos, cik svarīgi, ka ir kāds, kas tevi aizstāv, ka ir drošības sajūta. Profesors Utkins par saviem studentiem stāvēja un krita – par mani arī, par spīti manai brīvdomīgajai muldēšanai un tam, ka man patika rakstīt diezgan radikālus, ekstravagantus gabalus.
Kas jūs motivē ar tik neatslābstošu interesi un labestību sekot līdzi kolēģu – īpaši jauno komponistu – gaitām?
Man tas šķiet dabiski. Kā var nedzīvot tajā, kas šeit pie mums notiek? Domāju, ka jaunajiem komponistiem ir arvien grūtāk, jo pasaulē ir daudz izcilas mūzikas un tev jānāk ar savu balsi. Ir liels prieks, ka mūsu jaunie mūziķi ir tik darbīgi. Kādu laiku mums vienkārši nebija orķestru diriģentu, bet, paskat, kādi brīnišķīgi diriģenti mums ir tagad! Cik brīnišķīgi dziedātāji, instrumentālisti un komponisti mums ir vidējā un jaunajā paaudzē! Ir prieks par to, kā viss attīstās un ka mūsu mūzika skan.
Vai turpināt Dārziņskolā mācīt kompozīciju?
Nē, 2019. gadā pieliku tam punktu. Izrādās, biju tur strādājis no 1989. gada.
Nepietrūkst pedagoģijas?
Nē, bet cenšos būt klāt un dzirdēt visu, kas top. Katru gadu Mūzikas akadēmijā ir Pētera Vaska fonda konkurss, kas mudina jaunos komponistus rakstīt dažādiem sastāviem.
Reiz teicāt, ka jūsu mūzika ir sludināšana. Sekojat sava tēva mācītāja pēdās?
Esmu no tēva pārņēmis degošās, liesmojošās runas, kuras dzirdot draudze bija gatava doties, kur vien viņš aicināja. Man šķiet, ka mana mūzika arī ir karsta un degoša. Ja kāds saņem no tās siltumu, esmu priecīgs. Ja ne, tik un tā rakstu katru skaņu ar karstu un degošu sirdi.
Tagad ir liels apmulsuma un neziņas laiks. Mēs redzam, ka demokrātija tiek apšaubīta un daudzās valstīs diktatūras formas tiek celtas godā. To visu pieņemt un peldēt pa straumi ir vienkārši, bet arī bīstami. Dievs tev ir devis spēju domāt, just un līdzi just. Izmanto to! Ir jābūt gataviem uz visu, bet es svēti ticu, ka pēc dziļākās tumsas gaisma tik un tā atnāk. Tā vienmēr atnāk pat pēc visdziļākās nakts. Nedzīvosim tik garlaicīgi, pelēcīgi, vienaldzīgi un remdeni! Nu neesiet tik verdziskas dvēselītes! Nevis "ko nu es?", bet tieši tu! Mēs taču dzīvojam brīvā valstī, un neviens mūsu vietā neko nedarīs. Atcerēsimies kaut vai Dziesmu svētku brīnumu un ticēsim brīnumiem.
Ko visvairāk vēlaties uzrakstīt? Varbūt beidzot operu?
Dziesmas. Lūgšanas. Korāļus. Pavisam vienkāršas, taču ar visdziļāko mīlestību pret visu pasauli, pret savu zemi un tautu. Lai tās būtu manas dāvanas mums visiem cerībā, ka tās dos prieka brīdi, ka mēs vairāk atlieksim plecus, vairāk smaidīsim, vairāk darīsim un dzīvosim pilnvērtīgāku dzīvi. Tik daudz kas jau ir pateikts, bet, kamēr vēl esmu šajā saulē, gribu mūzikā pateikties Radītājam. Gribas rakstīt koriem, jo mums ir vislabākie kori. Arī tādas dziesmas, kuras var nodziedāt parasti kori. Ar vienkāršiem vārdiem un vienkāršām skaņām slavināt šo brīnišķīgo zemi un pasauli, kurā dzīvojam. Slavināt stipros, skaistos un gudros cilvēkus, kādu mums varētu būt krietni vairāk.