Diez vai kādu tas izbrīna, jo Jura Podnieka domas joprojām ir elektrizējoši dzīvas. Turklāt ierosinošas ne tikai kinoprofesionāļiem, bet jebkuram, kurš nevēlas, nejaušību stumdīts, noļurināt dzīvi tukšgaitā.
"Jura Podnieka dienasgrāmatas nav tikai notikumu hronika – tās ir pārdomas par dzīvi, darbu, cilvēkiem un laikmeta ideoloģiskajiem ierobežojumiem. Tie ir topošo ideju plāni. Tas ir laiks, kad Juris Podnieks pilnveido savu meistarību, strādādams pie tādām filmām kā Aizliegtā zona (1975), Liepājas vīri (1976), Raimonds Pauls. Portrets ar mūziku (1977), Brāļi Kokari (1978), Imants Ziedonis. Portrets locījumos (1979), Puikas, zirgos! (1979) u. c. Īpašu vietu šajos gados ieņem Jura Podnieka un viņa kolēģu ciemošanās pie latviešu strēlniekiem, lai radītu filmu Strēlnieku zvaigznājs (1982), kas noslēdz dienasgrāmatās attēloto darba posmu.
"Pierakstos jūtama viņa vēlme saglabāt garīgo brīvību, patiesību un atbildību pret sabiedrību. Teksti atklāj arī šaubu un meklējumu ceļu, Podnieka radošās enerģijas un ētiskā kodola spēku. Grāmata ir nozīmīgs kultūras dokuments, kas ļauj lasītājam iepazīt ne vien kino vēsturi, bet arī dziļi cilvēcīgu, domājošu un jūtīgu mākslinieku, kura skatījums joprojām rezonē ar mūsdienu lasītāju," saka dienasgrāmatu redaktors un sastādītājs kinozinātnieks Agris Redovičs.
JURIS PODNIEKS. Dienasgrāmatas 1975 – 1981. Rīga: Izdevniecība Latvijas Mediji, 2025. 392 lpp.
Juris Podnieks (1950-1992) bija dokumentālā kino režisors un operators, kura filmas kļuva par padomju impērijas un varas sabrukuma spoguli. Viņa filmu Vai viegli būt jaunam? noskatījās 28 miljoni skatītāju. "Man nebija citas valodas! Tas bija ekrāns," reiz atzina Podnieks. Podnieks traģiski gāja bojā 1992. gada 23. jūnijā.
Kā tavās rokās nonāca Jura Podnieka dienasgrāmatas? Vai zināji, ka tādas pastāv?
Sākums ir ļoti skaidrs. 2000. gadā iznāca žurnāls Kino Raksti. Es utopiski biju iedomājies, ka tas varēs iznākt kā biezs žurnāls, līdzīgi kā Iskustvo kino (Kino māksla – no krievu val.), Karogs un tamlīdzīgi izdevumi. Skaidrs, ka tas viss nerealizējās. Jura Podnieka atraitne bija mana kursa biedrene Filozofijas fakultātē, un viņa man iedeva Jura dienasgrāmatu par 1975. gadu. Es to nodrukāju Kino Rakstos. Tā bija normāla publikācija ar komentāriem. Elga man teica, ka vairāk dienasgrāmatu nav. Pazudis, ugunsgrēks, nozagts. Tikai viena grāmatiņa..
Tad, kad Anna [Viduleja] un Antra [Cilinska] taisīja filmu par Juri Podnieku (Podnieks par Podnieku. Laika liecinieks – U.A.), pie ģimenes locekļiem atradās saglabātas dienasgrāmatas līdz 1986. gadam, tiesa, ar pārtraukumiem, nav, piemēram, 1983. gada. Tās bija iestāžu - aviācijas vai kuģniecības firmu grāmatas, kur katrai dienai bija vesela lapa, varēja rakstīt. Tad Anna man teica – tu taču varētu uztaisīt grāmatu?
Režisores nepaguva jauniegūtās dienasgrāmatas iekļaut savā filmā?
Viņas izmatoja arī dienasgrāmatas, ko atzina par vajadzīgu, bet filmā ir vēl daudz visa kā – viņa intervijas, teksti. Man piedāvāja, nodomāju – johaidī, interesanti! Jurim nāca 75. dzimšanas diena, viņas teica – tev atradīsies izdevējs. Es arī ņēmu un uztaisīju. Izdevējs teica – tu gribi grāmatu ar vairāk nekā 800 lapaspusēm? Neviens taču nepirks. Skaidrs, ka nepirks! Es neietu tai tuvumā. Izdevēji uzskatīja, ka laist tādu pārdošanā nav racionāli. Tāpēc sadalījām divās daļās. Izdotā daļa beidzas ar Strēlnieku zvaigznāju (1982), bet otrā, kas vēl tiks izdota, – ar Vai viegli būt jaunam? (1986). Ir vēl trešā daļa, kas prasa speciālu darbu, jo šo periodu Podnieks rakstīja uz atsevišķām lapiņām, kas laika gaitā ir izjukušas, un tās ir grūti hronoloģizēt. Ja izdevējs dabūs naudu otrajam izdevumam, tad es taisīšu trešo. Otrais ir praktiski gatavs.
"Vislielākās bremzes – bailes atkārtoties," dienasgrāmatā ierakstījis Juris Podnieks. Attēlā – režisora rokraksts
Esi ieguldījis lielu darbu, veidojot skrupulozas atsauces un komentārus.
Jā, man tas šķita svarīgi. Atsauces ir ļoti svarīga lieta. Šobrīd taisu Marisam Vētram 2. sējumu, kuru Tirzā gaida jau 15 gadus. Viņš ir no Tirzas. 1. sējums par Vētru beidzas, ka viņš aizbrauc no Zviedrijas uz Kanādu. Otrais ir par viņa dzīvi Kanādā, kur viņš vairs nedziedāja, taču auglīgi darbojās, dziedināja savus audzēkņus un sarakstīja saistošas atmiņu grāmatas. Vētra visu laiku rakstīja. Kā viņš teica – "tas maita Rudzītis labi maksāja" (izdevējs Helmārs Rudzītis – U.A.). Tur viņš kļuva par regulāru vietējo kultūras procesu kritiķi. Cīnos, teksts jau ir nokomplektēts, eju cauri tikai skaidrojumiem. Ar Juri bija vienkāršāk. Liela daļa pieminēto cilvēku man ir zināmi, bet trimdā... Saka, ka viss ir guglē, bieži tur ne sūda nevar atrast. Ja liktenis būs lēmis, tā grāmata iznāks, ceru, ka atradīšu izdevēju. Pirmo izdeva Jānis Oga Mansardā, bet viņš laikam tagad vairāk nodarbojas ar zinātni. Pirms kādiem gadiem izdevu scenārista un kritiķa Armīna Lejiņa rakstus divos sējumos. Tad uznāca Podnieks, un Vētra visu laiku atbīdās, tagad vairs nav kur atbīdīties, šogad Marisam Vētram ir 125 gadi, ir jābūt grāmatai.
Kā tu raksturotu Podnieka dienasgrāmatas? Savā ziņā tās vairāk atgādina radošās piezīmes ar konkrētu filmu darba materiālu.
Par Liepājas vīriem (1976) ir forši. Īpaši interesanti ir par Strēlnieku zvaigznāju (1982). Par katru strēlnieku viņš ir uzrakstījis uz vienas kalendāra lapiņas. Ļoti sīkiem burtiņiem, bet ir saspiedis. Reti par kuru strēlnieku viņš ir atļāvies divas lapiņas. Ir ļoti interesanti, ko strēlnieki atceras – kurš ir bijis baigais komunists, kurš atkal pretēji domājis. Tie nav Jura pārdzīvojumi, bet viņš tos pieraksta. Kinooperators un pedagogs Aleksandrs Grebņevs man palūdza: "Tu man atsūti manuskriptu, lai es varu stāstīt studentiem!" Manuprāt, tur ir ļoti pamācoši, kā Juris gatavojas filmai, kā viņš izdomā kadru, ko darīs – kā ies no turienes līdz turienei, kā pagriezīs kameru, no kurienes nāks gaisma. Operatoram tā ir baigā skola. Tas jauniem cilvēkiem varētu būt interesanti. Viņš ir pierakstījis arī visas sarunas ar cilvēkiem, kas ir filmā Vai viegli būt jaunam?. Ivaram Seleckim un Maijai Seleckai arī iznāca grāmata, kas pamatā balstījās uz Ivara Selecka dienasgrāmatām (Inga Jēruma. Ivars un Maija. 100 gadi dokumentālajā kino. Rīga: Neputns, 2009).
Vai Jura Podnieka piezīmes tev kā kinozinātniekam un dokumentālā kino teorētiķim atklāja arī kādu nezināmāku viņa šķautni?
Grūti pateikt. Viņa darba tehnoloģiju es nezināju. Hronikā cilvēki satikās, aprunājās, bet viņa filmēšanas procesā es nekad neesmu piedalījies. Mani ļoti pārsteidza detalizētie pieraksti, cik Podnieks rūpīgi gatavojās. Iespējams, ka citi operatori darīja tāpat, bet pierakstītais uzreiz pārliecina.
Es arī nebiju sapratusi, ka aiz Jura Podnieka šarmantās, populārās, bieži intervētās sava laika autoritātes, pat mīluļa, slēpjas tik milzīgs prasīgums pret sevi – viņš visu laiku atgādina "meklēt augstāko temperatūru" gan sevī, gan varoņos.
Tas ir filmas Liepājas vīri (1976) uzņemšanas laikā. Šai filmai viņš bija tikai operators. Juris man Maskavā, kad braucām kopā nodot filmas krievu variantu, vienreiz teica – pietiek klausīt stulbas režijas komandas, ir jātaisa pašam. Šo reizi atceros kā tādu, kad Juris teica, ka grib būt režisors. Sagadījās, ka uz nodošanu brauca nevis režisors Imants Brils, bet operators Juris Podnieks un es kā redaktors. Maskavā vajadzēja diktora tekstā kaut ko labot, es to arī uz vietas izdarīju, kur liksies. Armīns Lejiņš pēc tam mani lamāja, kā es varēju viņa tekstā kaut ko tik rupji žurnālistisku ielabot!
Juris Podnieks dokumentālajā kino ienāca kā Herca Franka māceklis. Kādas bija viņu radošās attiecības turpmāk?
Franks Podniekam bija milzīga autoritāte. Izrādās, filmu Vai viegli būt jaunam? viņš bija aizsācis jau 1983. gadā. Tam apstiprinājumu guvu arī izstādē Podnieka laiktelpa Rīgas Kino muzejā. Viņi abi ar Hercu Franku sēdēja lidostā, Podnieks Hercam stāstīja šo ideju, un Hercs teica: "Nu, tad to vajag taisīt "pa riktīgo"!". Lai tas nav tikai sīks gadījums, vajag taisīt visaptverošu. Juris augstu vērtēja Franka domas, viņa attieksmi pret dzīvi un kino. Hercs Franks uz Juri atstāja arī ļoti pozitīvu iespaidu, ierādot, ar kādu nopietnību pieiet materiālam. Cik ilgi tu taisīsi kaut kādus niekus? Tev jātaisa kaut kas tāds, kas paliek. Un paliek arī. Vai viegli būt jaunam? nenoveco.
Ne velti šo filmu visai bieži demonstrē televīzijā!
Jā, tas ir ārkārtīgi precīzs trāpījums laikā, tajos jauniešos. Viņš runāja ar daudziem, īpaši par Afganistānu. Pierakstos ir redzams, ka viņš brauca arī pie tiem, kas bija frontē. Juris Podnieks nekad netaisīja savas filmas no ārpuses. Viņam vajadzēja būt iekšā un pašam visu redzēt. Tie stāsti ir šaušalīgi – par narkotikām, nogrieztām galvām un daudz ko citu. Šie Jura Podnieka pieraksti, manuprāt, nevar neatstāt uz cilvēku iespaidu. Tas nav pa jokam, kad tu esi šādās sarunās. Tas maina dzīves vērtējumu. Arī šodien šī filma izskatās ļoti spēcīga. Tobrīd Vai viegli būt jaunam? dokumentālajā kino bija jauns patiesības līmenis. Tas ir patiesīgums, kas ved pie vispārinājuma. Tā ir atslēga, kāpēc šī filma nekad nenovecos.
Kā tu kopumā raksturotu Jura Podnieka esību latviešu dokumentālajā kino? Šķiet, viņš neieplūda Rīgas poētiskā dokumentālā kino plūsmā, bet piedāvāja vairāk publicistisku, sociāli aktīvu izteiksmi? Arī dienasgrāmatās režisors vairāk meklē idejas un mērķus, nevis metaforas, tēlus un noskaņu.
70. gadu sākumā un vēlāk mūsu dokumentālisti vairāk sliecās uz prozu. Poētiskais kino nedominēja. Zināmā mērā lūzuma punkts ir Ivara Selecka Apcirkņi (1973), kas no poētiskās izteiksmes sāk pāriet uz skaudrāku prozu. Arī Hercam Frankam bija triloģija – Aizliegtā zona (1974), Līdz bīstamai robežai (1984) un Augstākā tiesa (1987), - nu, kāds tur poētiskais kino! Pēc tam jau aizgāja Jura eposs Mēs (1989), kam vispār nav nekā līdzīga. Tā ir vesela epopeja par Padomju Savienības milzu impērijas sabrukumu. Ļoti dramatiski ir pieraksti par meiteni Vidusāzijā, kurai draudēja nāves sods par to, ka viņa aizgāja no pielemtā vīrieša. Viņš intervēja cilvēkus, kas ar šo gadījumu bija saistīti. Ja liktenis būs lēmis, tas būs trešajā grāmatā.
No vienas puses – Jura Podnieka dienasgrāmatas liecina par dzelžaini izplānotu rīcības plānu, no otras puses – šķiet, viņam piemita arī lieliem talantiem raksturīgā gaišredzība, intuīcija īstajā brīdī atrasties īstajā vietā. Juris Podnieks pats ir teicis, ka piedzīvojis tādus brīžus, kurus nemūžam nespētu iecerēt vai izplānot, īpaši, strādājot pie filmas Mēs.
Protams. Filmā Vai viegli būt jaunam? tas tik ļoti vēl neizpaužas. Lai gan, satiekoties ar Afganistānā ievainoto, - tur jau arī nevarēja paredzēt, kas būs - kā viņi viens otram ies pretī vai kas notiks. Juris arī atklāti provocēja un radīja situācijas. Tas pats jau notika arī ar strēlniekiem. Podnieka komanda iet uz kaut kādām mājām, nezinot, kas tur būs. Noliek to vīriņu, lai viņš skatās, kā aiziet bēru gājiens. Viņš saka – es nevarēšu aiziet. Podnieks – nekas, mēs tevi aizvedīsim. Tas, ka tu vari iejaukties notikumā un fakts nezaudē savu dokumentalitāti, tas bija Jura Podnieka drosmīgs risinājums, viens no mūsdienu dokumentālisma pamatprincipiem.
Vai mūsdienu dokumentālajā kino redzi kādus apzinātus vai neapzinātus Podnieka sekotājus? Ivars Zviedris?
Jā, Zviedris, skaidrs, ka provocē un inscenē, rada situācijas, īpaši filmā Valkātājs (2019) par robežpārkāpējiem. Ja tu gribi parādīt sarežģītas situācijas, tad bez tā nevar. Tāpat dara arī režisore Ieva Ozoliņa. Nevar mierīgi sēdēt un vērot, nevar filmēt, gaidot tikai to, kas tur notiks vai nenotiks. Ir jāiet iekšā notikumā un jāiejaucas, ja gribi, lai realitāte rāda savu īsto seju