Kā māksliniekam no provinces kļūt globāli ievērotam? Pārceļoties uz kādu no metropolēm? Ne tikai – apgalvo itāļu mākslinieks, kurators un kritiķis Nikola Treci, kurš labi pazīstams arī kā ietekmīgā mākslas žurnāla Flash Art International ASV izdevuma bijušais redaktors. Pārmaiņas globālajā mākslas pasaulē ir nesušas līdzi attieksmes maiņu pret mākslas norisēm teritorijās, kuras agrāk augstprātīgi uzskatīja par perifēriju. "Tas jāņem vērā, domājot Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, – kādā veidā ar precīzu kolekcijas veidošanas stratēģiju un starpreģionāli konvertējamu izstāžu producēšanu nodrošināt savu pienesumu un vietu starptautiskajā mākslas institūciju tīklā. Ir arī jāpadara internacionāli atpazīstama Baltijas reģiona māksla," uzsver ABLV Charitable Foundation mākslas programmu vadītājs Kaspars Vanags. Pasaulē ir daudz institūciju, kas, nebūdamas dislocētas lielajos mākslas centros, ir gana starptautiski ietekmīgas.
Nikola Treci (1982) ar Itālijas Republikas vēstniecības atbalstu patlaban viesojas Rīgā, lai pēc Laikmetīgās mākslas centra kim? ielūguma nolasītu divas lekcijas (10. februārī plkst. 18 Latvijas Mākslas akadēmijā par pēkšņo starptautisko interesi, ko piedzīvo Itālijas 60., 70. un 80. gadu māksla, un 12. februārī plkst. 17 Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Aleksandras Cukermanes personālizstādē par paplašināto glezniecību (expanded painting)). Pašlaik Nikola Treci ir maģistrantūras programmas vadītājs Bezazelas Mākslas un dizaina akadēmijā Jeruzalemē. Uzstājies ar lekcijām Jeila Universitātes Mākslas skolā, Čikāgas Mākslas institūtā, apvienībā Independent Curators International Ņujorkā un citur. "Treci piesauktā "visu hierarhiju izzušana" reģionā, pie kura pieder arī Latvija, precīzāk – Rīga, būtu jātulko kā iespēja vietējām mākslas norisēm no jauna pēc garām palaistajām izdevībām 90. gados un gadsimtu mijā piesaistīt un pārmaiņas pēc arī noturēt starptautiskās mākslas pasaules uzmanību," gaidāmo lekciju kontekstā viņa rakstu komentē kim? programmu direktore Zane Onckule.
Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors
Londonas Teita muzejs nesen paziņoja par Frānsisas Morisas iecelšanu Teita Modernās mākslas galerijas direktora amatā, pamatojot šo lēmumu ar to, ka Morisa, kura līdz šim bija muzeja starptautiskās mākslas kolekcijas glabātāja, "veicinājusi Teita Modernās mākslas galerijas globālo profilu" un "veidojusi un attīstījusi Teita starptautisko kolekciju".
Līdzvērtīgie centri
"Globāls" un "starptautisks" – tie ir pamatprincipi, kas tiek ņemti vērā, plānojot Teita Modernās mākslas galerijas krājuma veidošanas politiku un ar to saistīto iepirkumu budžetu. Tagad par to atbild septiņas komisijas, kas pievērsušās dažādiem pasaules reģioniem: Āfrikai, Ziemeļamerikai, Latīņamerikas valstīm, Āzijas un Okeānijas reģionam, Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikai, Krievijai un Austrumeiropai, kā arī Dienvidāzijai. Citiem vārdiem sakot, pēdējā desmitgadē Teita muzejs – mākslas institūcija, kas atrodas valstī, kura pazīstama ar savu spēcīgo nacionālo identitāti (lai atceramies kaut vai grupas YBA jeb Jauno britu mākslinieku fenomenu), – ir kļuvis par etalonu jaunai izpratnei par mākslu un tās izplatīšanu. Proti, tā sauktais centrs – Ziemeļamerika (un Rietumeiropa) – un tā dēvētā perifērija – Āfrika, Latīņamerika, Āzija un Okeānijas reģions, Tuvie Austrumi un Ziemeļāfrika, Krievija, Austrumeiropa un Dienvidāzija – tiek uztverti kā līdzvērtīgi. Tas, ka Teita Modernās mākslas galerijā izmantota unikāla antihronoloģiska struktūra, kurā britu, Rietumu un ne Rietumu mākslinieku darbi eksponēti cits citam līdzās bez jebkādas redzamas hierarhijas, ir tikai ārēja liecība par būtiskākām pārmaiņām – noteikti pasaules reģioni kļūst par "perifērajiem centriem", jo pašreizējo realitāti veido paradoksi (centrs var būt perifērs un otrādi). Patiesībā nav nekāds brīnums, ka viens no galvenajiem partneriem Teita kolekcijas papildināšanā ir Outset – "vienīgā globālā no privātiem līdzekļiem finansētā neatkarīgā filantropijas organizācija, kas izveidota sabiedrības interesēs, lai atbalstītu jaunu mākslu". Organizācija dibināta 2003. gadā Lielbritānijā, un pašlaik tai ir filiāles arī Vācijā, Izraēlā, Indijā, Nīderlandē, Grieķijā, Skotijā un Igaunijā.
Līdzīgs piemērs ir iniciatīva The Guggenheim UBS MAP Global Art Initiative, kuras mērķis ir "veicināt starpkultūru sadarbību starp māksliniekiem, kuratoriem un publiku, izmantojot izglītojošas programmas, tiešsaistes aktivitātes un muzeju krājumu papildināšanu". Iniciatīva vērsta uz trim reģioniem – Dienvidu un Dienvidaustrumu Āziju, Latīņameriku, Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfriku. Pateicoties Šveices bankas UBS finansiālajam atbalstam, Gugenheima fonds ir pieaicinājis trīs kuratorus – singapūrieti Džuni Japu, meksikāni Pavlo Leonu de la Barru un Lielbritānijā dzimušo irānieti Sāru Razu. Gugenheima fonda uzdevumā šie kuratori apmeklē katrs sava reģiona valstis, lai iegādātos vietējo mākslinieku darbus Gugenheima kolekcijas papildināšanai. Jauniegūtie darbi vispirms tiek izstādīti Solomona Gugenheima muzejā Ņujorkā un pēc tam attiecīgo reģionu mākslas institūcijās – galerijā Júmex Mehiko un Laikmetīgās mākslas muzejā Singapūrā.
Divi paralēli kanāli
Vērojot šo pārstāvnieciskās demokrātijas izplatīšanos un centralizētās varas norietu, var gandrīz droši apgalvot, ka mākslas pasaulē vairs nepastāv dalījums pēc valstīm. Drīzāk ir divi paralēli kanāli: no vienas puses, reģioni, kuri nav tik noslēgti kā atsevišķas valstis un kuru robežas vairāk nosaka ģeogrāfija, kultūra, identitāte un reliģija nekā vienkārši politika, no otras puses, pilsētas jeb, ja izmantojam seno grieķu terminu, polisas, kuru robežas salīdzinājumā ar valstīm ir izteiktākas; pilsētas ir arī neatkarīgākas un starptautiskākas.
Pirms pievēršamies dažām "centrālajām perifērijām", jāmin vēl kāds aspekts: atšķirīgo infrastruktūru dēļ (šī frāze tagad aizstājusi agrāk lietoto apzīmējumu "infrastruktūras trūkuma dēļ") šīs vietas bieži vien liek pārdomāt un mainīt izpratni par mākslas ekosistēmu. Piemēram, Londonā, Ņujorkā, Parīzē un Berlīnē lomas (mākslinieks, kritiķis, kurators, galerists, kolekcionārs) un statuss (peļņas/bezpeļņas, privāts/publisks, institucionāls/alternatīvs) ir visai skaidri definēti, turpretī "centrālajās perifērijās" robežas starp dažādām jomām ir plūstošākas: mākslinieki atver galerijas, privātkolekcionāri uzņemas publisku muzeju lomu, kritiķi kļūst par aģentiem, komerciālas galerijas darbojas kā mākslas centri utt.
Pēdējais, bet ne mazāk svarīgais aspekts, kas jāizprot: lai gan XX gadsimta 90. gados šie iepriekšminētie centri kļuva par patiesi kosmopolītiskām vietām, kas pulcēja māksliniekus no visas pasaules (piemēram, Ņujorkā dzīvoja itāļu mākslinieks Maurīcio Katelāns, japāniete Mariko Mori, taizemietis Rirkrits Tiravanidža, irāniete Širina Nešata, meksikānis Gavrjels Orosko), jaunajā tūkstošgadē situācija mainījās. Mākslinieki no Rumānijas, Polijas, Meksikas, Čehijas, Brazīlijas un Indonēzijas, nereti iepriekšminēto mākslinieku protežē (vislabākais piemērs ir Orosko un viņa skolnieki Avraans Krusviljegass, Danjels Gusmans, Damjans Ortega un Fernando Ortega), nolēma palikt savās dzimtajās pilsētās, vienlaikus neatsakoties no vēlmes izstādīties nozīmīgos muzejos, piemēram, Teita Modernās mākslas galerijā (Krusviljegass) un Manhetenas Jaunajā muzejā (Gusmans). Turklāt šāda pieeja pat bija labāka, jo nu viņus varēja pasniegt kā ārzemju māksliniekus, un tam bija zināma eksotiska pieskaņa.
Sekojot šīm premisām, ir svarīgi saprast, kuras pilsētas laikmetīgās mākslas ainā ir interesantākās un kas tās padara tik īpašas. Ja sākam ar Eiropu, t. i., to Eiropas daļu, kas ir mazāk zināma un ne tik paredzama, pieminēšanu pelnījušas trīs iniciatīvas: 2009. gadā Rumānijas pilsētā Klužā-Napokā dibinātā mākslas telpa Fabrica de Pensule, 2007. gadā Prāgā dibinātā galerija Tranzitdisplay un mākslas galerijas Foksal fonds (Fundacja Galerii Foksal jeb FGF), kas dibināts 1997. gadā Varšavā.
Labākie paraugi
Transilvānijas mākslas dzīves centrs Fabrica de Pensule ir pamesta otu rūpnīca, kas pārveidota par daudzfunkcionālu ēku, kurā atrodas gan mākslinieku darbnīcas un mākslinieku vadītas galerijas, piemēram, Plan b un Galeria Sabot, gan teātris, performanču telpa un naktsklubs. Pateicoties tādām starptautiskām zvaigznēm kā Čiprians Muresans un Adrians Genijs, kuri joprojām dzīvo Klužā, Fabrica de Pensule nereti apciemo kuratori un galeriju īpašnieki. Gatavojot Parīzes izstādi Intense Proximity: La Triennale 2012, te ieradās pat ietekmīgais kurators Okvui Envezors un izvēlējās jauno zvaigzni Mihucu Bošku-Kafkinu, kurš bija jaunākais no izstādē pārstāvētajiem māksliniekiem, un veterānu Miklosu Onuksanu.
Prāgas galerijas Tranzitdisplay situācija ir unikāla: te mākslinieku iniciatīva apvienojas ar korporatīvu atbalstu kultūrai; display bija Tomāša Svobodas un Zbiņeka Baladrāna 2001. gadā dibināta mākslinieku vadīta telpa, savukārt Tranzit ir Erste Bank galvenā kultūras iniciatīva. Tranzit ir filiāles Austrijas pilsētā Vīnē, Ungārijā, Rumānijā un Slovākijā, bet Čehijas filiāli īpašu padara galvenokārt divi iemesli: pirmkārt, savienība ar display, un, otrkārt, tās vadītāju kuratora Vīta Havrāneka un mākslinieka Zbiņeka Baladrāna personība. Pateicoties viņu programmai un īpašiem projektiem, piemēram, vairākās vietās skatāmajam projektam Pārveides piemineklis. 1989–2009, izstādei Ziņojums par kosmosa kuģa autonomā nodalījuma uzbūvi, kas notika Manhetenas Jaunajā muzejā, kā arī Tranzit kuratoriālajai līdzdalībai Eiropas laikmetīgās mākslas biennālē Manifesta 8, abi pieder pie visaugstāk vērtētajām personībām laikmetīgajā mākslā.
Foksal fonds (FGF) savu nosaukumu aizguvis no galerijas Foksal un darbojas kā komerciāla galerija un mākslas centrs reizē. Fonds pārstāv tādas poļu zvaigznes kā Vilhelms Sasnals, Monika Sosnovska un Jakubs Juljans Zjulkovskis (viņus visus pārstāv arī šveiciešu megagalerija Hauser & Wirth) un īsteno īpašus projektus ar tādām ārvalstu māksliniecēm kā Jaele Bartana un Lūsija Makenzija. FGF tiek augstu vērtēts gan Polijā, gan ārpus tās robežām, un fondam ir apbrīnojami plašs kultūras sakaru tīkls. Andžejs Pšivara, kurš no 1988. gada līdz 2001. gadam strādāja galerijā Foksal un tad kopā ar Joannu Mitkovsku un Adamu Šimčiku nodibināja FGF, fondu vada joprojām un turpina apmeklēt mākslas tirgus. Savukārt Mitkovska pēc FGF kādu laiku sadarbojās ar Pompidū centru un tagad vada Varšavas Modernās mākslas muzeju; Šimčiks pēc vienpadsmit Kunsthalle Basel vadītāja amatā pavadītajiem gadiem piekritis organizēt nākamo documenta, nozīmīgāko laikmetīgās mākslas izstādi līdzās Venēcijas biennālei.
Pēc līdzīga principa kā FGF darbojas arī kurimanzutto, turklāt arī šī Mehiko galerija pārstāv Monikas Sosnovskas darbus. Galerija kurimanzutto radās 90. gadu beigās, un tās dibinātāji – meksikāņu mākslinieks Gavrjels Orosko kopā ar Moniku Mansuto un Hosē Kuri – bija to iecerējuši kā nomadisku mākslas telpu. Tagad kurimanzutto ir pazīstamākā privātgalerija Meksikā un viena no atzītākajām visā pasaulē. Tā iekārtota ēkā, kurā agrāk atradies maizes kombināts. Galerijā ir liela izstāžu zāle, bibliotēka, satikšanās vieta, virtuve un bārs. Te notiek izstādes, kurās pārstāvēti gan nozīmīgākie meksikāņu mākslinieki, gan starptautiski pazīstami mākslinieki, piemēram, attiecību estētikas pionieris Rirkrits Tiravanidža un Jauno britu mākslinieku grupas dalībniece Sāra Lūkasa. Vienlaikus kurimanzutto ir arī ideju laboratorija un vietējās kopienas tikšanās vieta.
Par spīti tam, ka Tuvie Austrumi ir konfliktu plosīts reģions, arī šeit ir liela interese par laikmetīgo mākslu. Viena no interesantākajām iniciatīvām šajā reģionā ir Šārdžas Mākslas fonds, kas atrodas Apvienoto Arābu Emirātu pilsētā Šārdžā, un organizācija Artis, kuras centri atrodas Telavivā un Ņujorkā.
Šārdžas Mākslas fonds, kuru 2009. gadā dibinājusi Šeiha Hūra al Kasimi, organizē Šārdžas biennāli, kuras kuratores bijušas tādas mākslas pasaulē pazīstamas personības kā Portu laikmetīgās mākslas muzeja Serralves vadītāja Sūzana Kotere un Tokijas Laikmetīgās mākslas centra galvenā kuratore Juko Hasegava. Šārdžas Mākslas fonds organizē arī ikgadējo globālās mākslas profesionāļu forumu March Meeting, kas piedāvā vienu no daudzkrāsainākajām laikmetīgās mākslas programmām islāma pasaulē (no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem līdz Indijai). Tāpat fonda pārziņā ir rezidences programma, īpašas izstādes un laikmetīgās mākslas kolekcijas veidošana.
Artis, ko 2004. gadā dibinājusi Sotheby’s Izraēlas filiāles vadītāja Rivka Sakere, veicina izpratni par mākslas norisēm Izraēlā un atbalsta valstī dzīvojošos māksliniekus ar stipendijām, īpašiem projektiem, kuratoru, kritiķu un rakstnieku pieredzes apmaiņas braucieniem. Artis darbojas kā privāts kultūras fonds; tas ir izstrādājis unikālu formulu un var lepoties ar tādu starptautiski pazīstamu mākslinieku piesaisti kā apvienība Public Movement, Gujs Ben Bers, Jaele Bartana un Sigalita Landaua. Jāatzīmē arī, ka fonds iesaistījās dialogā pēc Palestīnas kampaņas par akadēmisku un kulturālu Izraēlas boikotu.
Postkoloniālisma laikā, kad nav nekādu robežu, kad valda ārkārtēja fleksibilitāte un porozitāte un būtiskākais ir nemateriālais kapitāls, svarīgi apzināties visu hierarhiju izzušanu, un pirmām kārtām izzūd hierarhijas starp centriem un perifērijām, kuru nemitīgā mija padara tos par vienas monētas divām pusēm.