Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Esam mazi, bet ļoti smukiņi

Latvijas Kultūras akadēmijas 25 gadu jubilejā tās rektore, kultūras teorētiķe Rūta Muktupāvela stāsta, par ko viņa brīnās rektora amatā, kliedē stereotipus par bezdarbnieku ražošanu un paredz latviešu atgriešanos senču mājās.Šodien, 20. maijā, kulturālākā un jautrākā vieta Latvijā būs Maskačkā, Ludzas ielā 24.

Te līdz pat rītam 25 gadu jubileju svinēs filozofa Pētera Laķa dibinātā Latvijas Kultūras akadēmija. Ceturtdaļgadsimtā to absolvējuši turpat divi tūkstoši čaklu talantu, un daudzi no viņiem, kā arī viesi šim salidojumam sarūpējuši īpašu programmu. Uz skatuves kāps aktieri, muzikālās apvienības, rokgrupas un citi mākslinieki. Droši vien kādā brīdī absolventiem uzdziedās arī akadēmijas rektore, mākslas zinātņu doktore Rūta Muktupāvela, kuru ar akadēmiju nesaistīti cilvēki pamanījuši vispirms kā etnomūziķa Valda Muktupāvela dzīvesbiedri un skaistas balss īpašnieci.Kopš 1993. gada lietuviete Rūta dzīvo Latvijā, kopš 1999. gada ir saistīta ar Kultūras akadēmiju, par kuras rektori tika ievēlēta 2014. gadā, un jubilejā paredz savai "mazajai, bet ļoti smukiņajai" augstskolai skaistu nākotni, gan piebilzdama, ka mūsdienās reti ko var prognozēt daudzus gadus uz priekšu.Fragments no intervijas:**Filozofs Pēteris Laķis Kultūras akadēmiju esot dibinājis, lai būtu vieta, kurā filozofēt. Akadēmijas rektora amats palīdz nodoties pētījumiem jūsu disciplīnā – kultūras teorijā – vai traucē?Varētu teikt, ka tomēr traucē. Jo ritms ir ļoti straujš, ātri jāreaģē uz dažādām situācijām, tas neļauj ilgāk uzturēties meditatīvā sevis izzināšanas stāvoklī un ilgstoši vērot, bez kā, manuprāt, nav iespējama filozofēšana. Bet, no otras puses, ir ļoti daudz nācis klāt tādas interesantas pieredzes, kādas man nav bijis pirms tam. Tas liek brīnīties, un brīnīšanās palīdz filozofa izaugsmei.Par ko šajā amatā esat brīnījusies?Par cilvēku attiecībām. Kad strādāju akadēmijā par docētāju, vēl īsti neapjēdzu to cilvēku potenciālu, cilvēkresursu, kas piemīt akadēmijai. Par to esmu labā nozīmē pārsteigta. Arī par cilvēku iekšējo patriotismu – daudzi no maniem kolēģiem dara lietas ne tāpēc, ka par to saņem algu, vai tāpēc, ka kāds viņiem to liek, bet nāk paši ar iniciatīvām, ir sev definējuši: tā ir mana akadēmija. Pirms tam biju domājusi, ka cilvēku ar šādu attieksmi ir maz, bet, iesaistoties vairāk un vadot šo brīnišķīgo iestādi, man tiešām pavērās perspektīva, ka te ir ļoti daudz savējo.25 gadi – augstskolai tas ir daudz vai maz?Ja salīdzinām sevi ar māsām, ar Mūzikas vai Mākslas akadēmiju, kuras pēc pāris gadiem svinēs savu simtgadi, 25 gadi ir maz. Tajā pašā laikā ir daudz jau izdarīts. Kā saka mūsu konkurenti, esam maziņi, bet ļoti smukiņi. Mēs varētu uzņemt arī vairāk studentu, bet neuzņemam vairāk, nekā nozarei nepieciešams. Mums jāreaģē arī uz darba tirgus pieprasījumu. Piemēram, aktuāls ir radošo industriju sektors. Pasaulē izklaides industrija ir trešā pēc ieroču un farmakoloģijas industrijas. Tai vajag menedžerus, producentus.Kuras specialitātes akadēmijā ir populārākās?Aktieri. Tos uzņemam reizi divos gados. Lai gan eksistē stereotips, ka ar aktieru studijām mēs ražojam bezdarbniekus, patiesībā tā tas nav. Mūsu pētījums liecina, ka absolventi pārsvarā strādā nozarē. Režisore Laura Groza-Ķibere kādā intervijā ir izteikusies, ka šī ir nozare, kurā jārada konkurence. Ja mēs ražotu tikai tik daudz aktieru, cik nepieciešams teātriem, neveidotos fons, uz kura izaugt ģēnijiem. Pieprasīta akadēmijā, īpaši tagad, ir arī audiovizuālā māksla. Tur pārejam no četru gadu studijām uz trim gadiem. Stabils pieprasījums ir arī kultūras socioloģijas, kultūras teorijas un kultūras menedžmenta nozarē, kurā uzņemam studentus katru otro gadu. Starp citu, arī laikmetīgā deja ir populāra, visas budžeta vietas ir pilnas, un vēl tikpat daudz uzņemam par maksu. Manuprāt, akadēmijā veiksmīga ir orientēšanās ne tikai uz profesionālo izglītību. Vienu brīdi mēs it kā šaubījāmies, vai neiet tādu ceļu, ka, piemēram, aktierim diplomā rakstām, ka viņš ir, tā sakot, tikai aktieris. Tomēr pierādījās, ka šiem cilvēkiem ir nepieciešama arī plašāka humanitārā izglītība – ja viņš nav ģēnijs, viņam ir dots instruments, kurš noderēs arī darbā ārpus savas specialitātes, ja tāda nepieciešamība rodas. Piemēram, tādā specialitātē kā deja nav iespējams prognozēt, kas notiks, jo ķermenis vienā brīdī var pateikt nē, un ko tad darīt, ja esi tikai profesionālis? Bet, ja ir arī humanitārā izglītība, var pārkvalificēties. To tālredzīgi saskatīja Pēteris Laķis, un mēs to īstenojam.Visu inteviju ar Latvijas Kultūras akadēmijas rektori Rūtu Muktupāvelu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!**

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 974

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli


Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata