Pāvesta mantojums un mantinieki

Lai arī šobrīd izskan dažādi mirušā pāvesta Franciska darbības vērtējumi, droši var teikt, ka visi šie viedokļi ir pāragri. Visbiežāk akcents tiek likts uz to, ka tieši šis pāvests sācis atklāti runāt par katoļu baznīcas un katoļu pasaules problēmām, taču izvairījies no konkrētu lēmumu pieņemšanas, izdodot rīkojumus vai enciklikas. Tāpat tiek minēts, ka viņš nācis klajā ar izteikumiem un ierosinājumiem, kas ir ļoti dažādi traktējami un īsti neapmierina nevienu. Taču pilnīgi noteikti var teikt, ka pāvests Francisks ir personība, kuras reālo nozīmi un lomu būs iespējams novērtēt tikai pēc vairākiem gadu desmitiem vai pat vēl vēlāk.

TREŠĀ CEĻA PĀVESTS

Francisks par pāvestu kļuva laikā, kad katoļu baznīca atradās dziļā krīzē un, iespējams, pat sašķelšanās draudu – nosacītajā liberālajā un konservatīvajā daļā – priekšā. Tādas kaislības kā laicīgajos medijos aktuālie jautājumi par baznīcas nostāju pret gejiem, šķirtiem laulātiem pāriem, sieviešu ordinēšanu vai celibātu bija un ir tikai aisberga redzamā daļa. Tikmēr galvenā problēma, raugoties no pašas baznīcas viedokļa, ir konstanta katoļu skaita samazināšanās, turklāt ne tikai tāpēc, ka rietumvalstīs ir arvien mazāk ticīgo. Daudzos gadījumos konservatīvi noskaņoti ticīgie pamet katoļu baznīcu, pārejot pareizticībā vai (it īpaši ASV ) tā sauktajos patiesajos katoļos (baznīcā, kura konstanti pieturas pie sākotnējā katolicisma, tostarp neatzīst pāvesta varu), turpretim liberāli noskaņoti ticīgie aiziet uz dažādām protestantu baznīcām.

Publiskajā telpā lielākoties tiek apspriesti tikai divi iespējamie šīs problēmas risinājuma varianti – vai nu liberalizēt visu, ko vien iespējams liberalizēt, vai arī stingri turēties pie tradicionālās kārtības, tostarp atjaunojot baznīcas klātbūtni cilvēku ikdienā. Taču abos gadījumos situāciju tas nevis atrisina, bet būtībā tikai pasliktina, jo viens vai otrs no šiem ceļiem ir kategoriski nepieņemams ievērojamai daļai ticīgo.

Lai tiktu galā ar šo dilemmu, Vatikāns acīmredzami izšķīrās par trešo, ne tik redzamu un nešaubīgi daudz ilgāku ceļu – apvienojot diskusiju sākumu par sasāpējušajiem jautājumiem un kompromisu meklēšanu ar sava veida misionāra darbu, lai panāktu pakāpenisku baznīcas atgriešanos ticīgo ikdienā. Abos gadījumos tas ir ilgs process gadu desmitu garumā, taču arī katoļu baznīca izsenis ir pieradusi domāt ilgtermiņā.

Tieši kā garīdznieks, kas spējīgs sakārtot šī trešā ceļa pamatus, par pāvestu 2013. gadā tad arī acīmredzami tika ievēlēts bijušais jezuīts (lasiet – misionārs) un, kas ir mazāk zināms fakts, arī Latīņamerikas tā dēvētās atdzimšanas baznīcas teoloģijas sekotājs Horhe Mario Bergoljo, kurš pēc ievēlēšanas pieņēma Franciska vārdu. Minētā teoloģija paredz, ka baznīcai ir jārūpējas un jāgādā vispirms par nabadzīgajiem (tai skaitā arī garā nabagiem) un apspiestajiem, jo bagātie par sevi (un savas dvēseles glābšanu) spēs parūpēties paši, ja vien to vēlēsies. Turklāt pēc šīs pārliecības šāda veida rūpes vienlaikus gan cels baznīcas autoritāti, gan novedīs pie cilvēku atgriešanās tajā un aizvien lielāka skaita ticīgo ikdienā. Protams, šis ir ārkārtīgi vienkāršots skaidrojums, taču pamatā ļauj saprast pāvesta Franciska nostāju daudzos jautājumos.