Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Pārbauda Baidena administrāciju. Saruna ar ārpolitikas pētnieku Artūru Bikovu

Ārpolitikas pētnieks Artūrs Bikovs par to, vai būs karš, un par iemesliem, kāpēc Krievija koncentrējusi karaspēku gar Ukrainas robežām.

Vladimira Putina režīms un neatkarīga Ukraina ir nesavienojami principā, tas ir skaidrs vismaz kopš 2014. gada, kad Krievija anektēja Krimu un sāka agresiju Austrumukrainā. Tolaik pašreizējais ASV prezidents Džo Baidens bija viceprezidents Baraka Obamas administrācijā. Šāgada marta vidū Baidens jau prezidenta kapacitātē nosauca Putinu par slepkavu un cilvēku bez dvēseles. Sekoja kopš 2014. un 2015. gada nepieredzēti liela Krievijas karaspēka koncentrācija ap Ukrainu, tik liela, ka pirmais jautājums ir tikai viens: vai tas nozīmē lielu karu?

SestDiena par karaspēka koncentrācijas iemesliem un iespējamajām notikumu attīstības prognozēm izjautāja Rīgas Stradiņa universitātes politikas zinātnes doktorantu, Latvijas Ārpolitikas institūta asociēto pētnieku Artūru Bikovu. Tikmēr notikumi attīstās strauji. Jau pēc šīs intervijas notika Baidena zvans Putinam ar piedāvājumu tikties kādā trešajā valstī, ko vieni analītiķi (to skaitā Donalda Trampa kritiķis Andrejs Piontkovskis) pasteidzās nodēvēt par īpaši stulbu Baidena soli un ātru Putina uzvaru nervu spēlē ar kodolšantāžas palīdzību, citi – par Baidena viltību vai pat smalku paņirgāšanos, zinot, ka ne uz kādu trešo valsti Putins nebrauks, bet trešie piebilda, ka vislabākā šādas tikšanās vieta būtu Hāgas Starptautiskās tiesas tuvumā.

Redzot pašreizējo Krievijas karaspēka koncentrēšanu pie Ukrainas robežām, pirmais jautājums ir skaidrs: vai būs karš?

Tas ir ''miljons dolāru jautājums''! Izslēgt kara iespējamību pilnībā nevar, un es aicinātu to nedarīt. Tie, kas apgalvo, ka ''kara noteikti nebūs'', nedaudz maldina sabiedrību. Bet arī par to, vai kara iespējamība ir ļoti augsta un karš ir neizbēgams, es neesmu pārliecināts – jo šobrīd, meklējot papildfaktorus un papildiemeslus, kas ļautu mums secināt ''jā, karš ir neizbēgams'', es tādus īsti nevaru saredzēt. Drīzāk, manuprāt, ir citi iemesli. Bet vēlreiz gribu uzsvērt, ka tie jāvērtē ļoti piesardzīgi.

Runājot par Krieviju, mēs nerunājam par liberāldemokrātiju klasiskā izpratnē. Krievijā tādas nav, Krievijā ir elektorālais autoritārisms. Līdz ar to, it īpaši šādos sensitīvos jautājumos, lēmumus pieņem ļoti šaurs cilvēku loks. Nav runa par lielu sabiedrības iesaisti, lielu parlamenta vai parlamenta augšpalātas – Federācijas padomes – iesaisti vai par Ministru kabineta iesaisti. Tāpēc pārliecinoši prognozēt, paturot prātā visus tos faktorus, kurus ņemam vērā, kad runājam par liberālajām demokrātijām, mēs īsti nevaram.

Un tāpēc ir tik grūti prognozēt, kā Krievija rīkosies, un grūti saprast īsto iemeslu, kādēļ viņa tā rīkojas.

Kādus Krievijas rīcības iemeslus jūs saskatāt?

Man personīgi gribētos uzskaitīt kādus sešus Krievijas iespējamās rīcības iemeslus (tie nav sakārtoti svarīguma secībā, tātad pirmais iemesls nav galvenais).

Pirmais iemesls: pārbaudīt Amerikas Savienoto Valstu jauno administrāciju, saprast, kā tā reaģēs uz šādu Krievijas rīcību.

Otrais iemesls: atriebība Ukrainai par sankcijām pret Viktoru Medvedčuku, kurš ir viens no Krievijas interešu aizstāvjiem Ukrainā (viņa meitas krusttēvs ir Vladimirs Putins – red.). Viņš ir lielākās opozīcijas partijas līderis. Šā gada februārī pret viņu tika vērstas sankcijas un slēgti ar viņu saistītie telekanāli (te būtiski akcentēt, ka šie telekanāli ir ar viņu saistīti, nevis viņam piederoši – tie pieder viņa partnerim Tarasam Kozakam). Līdz ar to Krievijas rīcība varētu būt atriebība par to, kā pret Medvedčuku un pastarpināti faktiski pret Krievijas interesēm rīkojas Ukrainas valdība.

Trešais iemesls varētu būt saistīts ar Krievijas iekšpolitiku. Tas varētu būt mēģinājums mainīt politisko dienaskārtību. Īpaši tas attiecināms uz Alekseja Navaļnija gadījumu. Neraugoties uz to, ka Navaļnijs ir cietumā, viņš joprojām piesaista uzmanību – turklāt ne tikai iekšpolitiski, bet arī ārpolitikā. Mēs zinām, kāda ir ASV reakcija, kāda ir Eiropas Savienības reakcija, kāda ir starptautisko nevalstisko organizāciju reakcija – ka būtu nepieciešams Navaļniju tagad atbrīvot. Zinām, kā uz to reaģējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, aicinot Navaļniju atbrīvot tūlīt. Līdz ar to pašreizējā Krievijas rīcība varētu būt mēģinājums gan iekšpolitiski, gan ārpolitiski piesaistīt uzmanību kādai citai tēmai.

Tas, starp citu, labi saistās ar ceturto iemeslu, kas mazliet atšķiras no trešā iemesla, bet ir tā turpinājums – joprojām akcents uz iekšpolitiku, bet kontekstā ar Krievijas Valsts domes vēlēšanām, kas notiks šā gada septembrī. Šis ir mēģinājums novērst uzmanību no iekšpolitiskajām problēmām, kas nav saistītas ar Navaļniju. Respektīvi, novērst uzmanību no ekonomiskajām problēmām, it īpaši no cenu augšanas; novērst uzmanību no tā, kā rit cīņa ar koronavīrusa pandēmiju. Lai gan nevar apgalvot, ka pandēmija ir visaktuālākā Krievijas iekšpolitiskā problēma, tā noteikti piesaista uzmanību, it īpaši dažādas neizdarības cīņā ar pandēmiju. Tātad Krievijas pašreizējās rīcības loģika būtu sakarsēt situāciju ap Ukrainas robežām, tādā kārtā parādot vēlētājiem: ''Jums jābalso par mums, jo mēs jums varēsim nodrošināt stabilitāti! Kā jūs varat balsot par jaunām partijām, opozicionāriem, zinot to, ka drīz būs karš ar Ukrainu? Tas nav pieļaujams, jo mums ir nepieciešama stabilitāte, nepieciešams turēties pie mūsu izvirzītā kursa.'' Vēlētājs parastais to redzēs un domās: ''Nu jā, izklausās diezgan loģiski, nevaram tagad kara apstākļos atļauties kritizēt valdību, mūsu deputātus, domāt par kaut kādu opozīciju, jābalso par tiem, kas tagad pie varas, lai viņi izved cauri šim sarežģītajam un grūtajam ceļam, kas mūs tagad gaida.'' Pieļauju, ka tieši šo mesidžu, ja saspīlējuma brīdis nebūs īss, bet turpināsies līdz domes vēlēšanām, izplatīs Krievijas propaganda – ka ''mums nepieciešams vienoties ap mūsu līderi, mūsu vadību, nepieciešams atbalstīt stabilitāti, citādi – karš''.

Piektais iemesls, par kuru esmu dzirdējis diezgan maz, – iespējams mēģinājums uzspiest uz ASV, bet nevis lai pārbaudītu, kā Savienotās Valstis rīkosies, bet drīzāk tādēļ, lai tādējādi dabūtu sev labākus nosacījumus jauna START līguma parakstīšanas posmā. Tas ir viens no tiem līgumiem, par kuriem Džo Baidens ir gatavs runāt ar Putinu. Es nemaz nebūšu pārsteigts, ja izrādīsies, ka daļēji viens no saspīlējuma saasināšanas iemesliem pie Ukrainas robežām būs vēlme dabūt sev izdevīgākus nosacījumus līguma parak-stīšanas fāzē, jo tur ir dažas pretrunas starp ASV un Krieviju: kādas valstis būtu nepieciešams iekļaut šajā līgumā, cik ilgam būtu jābūt šā līguma termiņam, kādus ierobežojumus būtu nepieciešams ieviest attiecībā uz stratēģiskajiem ieročiem un tā tālāk. Tātad situācijas saasināšana Krievijai varētu būt viens no kaulēšanās aspektiem: ''Mēs esam gatavi atvilkt savus spēkus no Ukrainas robežas, ja jūs ņemsiet vērā tādas un tādas mūsu intereses šajā līgumā.''

Sestais iemesls arī ir saistīts ar iekšpolitiku, bet ar ļoti tuvu pasākumu, kas notiks 21. aprīlī, – beidzot Putins uzrunās Federālo sapulci. Tas ir ļoti būtisks politisks notikums Krievijā, tam vienmēr ir ļoti uzmanīgi jāseko. Aicinu ikvienu lasītāju, kuru interesē Krievijas ārpolitika un iekšpolitika un vispār starptautiskā politika kopumā, to darīt, jo šajās runās Putins bieži pievēršas starptautiskajai politikai un velta tam diezgan daudz laika. Līdz ar to nemaz nebūšu pārsteigts, ja 21. aprīlī Putins šajā runā minēs Ukrainu. Varbūt ar pašreizējo Krievijas rīcību tiek veidots konteksts tam, ko Putins tur pateiks. Tas ir ļoti būtisks pasākums. Pagājušajā gadā tas nenotika, Putins sēdēja bunkurā un ievēroja visus karantīnas nosacījumus.

Šie ir tie seši iemesli, ko es iezīmētu, ja mēs runājam par to, kāpēc tas viss notiek. Un fakts, ka tas notiek, nav apšaubāms. Projekts Conflict Intelligence Team, kas pēta Krievijas karaspēka pārvietošanos, apgalvo, ka šī ir augstākā Krievijas karaspēka koncentrācija pie Ukrainas robežām kopš aktīvajiem notikumiem 2014. un 2015. gadā. Tas pats par sevi ir ļoti bīstams signāls, tāpēc arī mēs par to šodien runājam. Jo nav tā: ''Ai, septiņus gadus tur jau iet karš, ko mēs tur jaunu varam sagaidīt?'' Mēs redzam, ka šobrīd situācija ir asāka, nekā bija pirms tam. Vēlreiz uzsveru: nevar pilnībā teikt, ka nekāda kara nebūs. Un tāpēc es aicinātu nebūt tik ļoti pārliecinātiem, ka Krievija noteikti neuzbruks. Vienlaikus arī nevajag būt alarmistiem, skaļi klaigājot, ka karš ir neizbēgams. Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska preses sekretāre nesen paziņoja, ka Zelenskis ir paudis vēlmi runāt ar Maskavu. Nav pārsteigums, ka Putina preses sekretārs Dmitrijs Peskovs atbildējis, ka viņi šādu ziņu nav saņēmuši, bet Putins esot gatavs runāt par eskalācijas mazināšanu, proti, lai Ukraina savu karaspēku pārvietotu tālāk no tā sauktajām Doņeckas un Luhanskas ''tautas republikām''. Tie ir pirmie soļi, pirmie mēģinājumi šo konfliktu atrisināt, mazināt spriegumu pa diplomātiskajiem kanāliem.

Taču Zelenskim tagad būs īpaši grūti, jo atšķirībā no Putina Zelenskis ir atbildīgs savu vēlētāju priekšā – un ne tikai savu vēlētāju, bet visas Ukrainas iedzīvotāju priekšā. Doma, ka Ukraina nav īpaši attālinājusies no Krievijas, neatbilst patiesībai, jo īpaši, ja ir runa par vēlēšanām un atbildību vēlētāju priekšā. Putins, kā jau teicu, ir elektorālais autokrāts. Viņam vēlēšanas ir tikai apliecinājums tam, ka viņš ir valsts līderis, galvenais. Ukrainas vēlēšanas nav tādas, Zelenskis tajās var zaudēt. Tā Ukrainas sabiedrības daļa, kas ir pārliecināta, ka ar Krieviju vispār nevajag un nevar sarunāties, jo Krievija ir agresors (tā tas, bez šaubām, arī ir), ir diezgan liela, un tā ir gatava reaģēt. Nav runas par daudziem tūkstošiem, kuri būtu gatavi uzreiz iet maidanā pret Zelenski, bet šī sabiedrības daļa veido attiecīgu diskursu mediju telpā. Tas jāpatur prātā, jo, ja raugāmies, kā ir mainījusies Zelenska attieksme, tad atceramies, ka viņš politikā ienāca kā miera balodis, dialoga punktu meklētājs. Viņš pat pieņēma Franka Valtera Šteinmeiera formulu Donbasa konflikta risināšanā, kurai iepriekšējais Ukrainas prezidents Petro Porošenko kategoriski nepiekrita. 2020. gadā tika panākta vienošanās par apšaudes pārtraukšanu, šķita, ka pa diplomātiskajiem kanāliem notiek mēģinājumi situāciju atrisināt.

Taču tagad tas ir mainījies. Spriežot pēc tā, ko raksta un saka Ukrainas politologi, situācija ir mainījusies tādā ziņā, ka Zelenskis ir sapratis: šādi turpinot, viņš var ātri zaudēt savus vēlētājus. Salīdzinot Zelenska stāvokli uzreiz pēc viņa ievēlēšanas un šobrīd, redzams, ka viņš tos jau pakāpeniski zaudē, viņa situācija ir ievērojami pasliktinājusies. Opozīcija ir guvusi arvien lielāku spēku.

Kura opozīcija?

Nav runas par to, ka tagad būtu nostiprinājusies prokrieviskā partija Apvienotā platforma – par dzīvību (Objeģiņonnaja platforma – za žizņ). Nē, nostiprinājusies ir cita flanga opozīcija, proeiropeiski un nacionāli noskaņoti spēki. Zelenskis to saprot. Viņš nedrīkst zaudēt vēlētājus. Jā, ar iepriekšējo pieeju viņš atguva savulaik Kerčas šaurumā aizturētos ķīlniekus un izdabūja laukā no cietuma Oļegu Sencovu, kas bija milzīgs panākums. Bet tas arī viss.

Būtiskos, stratēģiskos jautājumos – kā risināt situāciju Donbasā, kā risināt Krimas jautājumu – mēs virzību uz priekšu neredzam. Tā ir tā lielākā problēma, Zelenskis saprot, ka ar savu līdzšinējo pieeju viņš šos jautājumus neatrisinās. Redzot, ka var zaudēt vēlētājus, Zelenska pieeja mainās, un nu viņš ir nonācis pie tā paša, pie kā savulaik nonāca Porošenko. Tikai Porošenko uzreiz ar šādu pieeju nāca pie varas, bet Zelenskis tagad kļūst par Porošenko politikas īstenotāju. Protams, tur ir atšķirības, kas jāpatur prātā, bet fakts ir tāds, ka Zelenskis ir nācis politikā ar vienām domām, taču sevi beidzot atradis citā situācijā. Pagājušonedēļ viņš ir ticies ar NATO ģenerālsekretāru Jensu Stoltenbergu, ar Kanādas premjerministru Žistēnu Trido, britu premjeru Borisu Džonsonu, faktiski aicinādams palīdzēt Ukrainai izstrādāt rīcības plānu uzņemšanai NATO. Plāns iestāties NATO līdz 2030. gadam ir viens no Ukrainas mērķiem, un tagad Zelenskis atkal par to runā.

Tas rāda, ka ir mainījusies viņa sākotnējā pieeja, ar kuru viņš nāca pie varas. Vai varat iedomāties, ka viņš pēkšņi, mēģinot atrast balsis pie krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, kuri ir ne nu gluži prokremliski noskaņoti, bet pa vidu vai mazliet uz to pusi, teiktu: ''ziniet, viens no maniem mērķiem ir iestāties NATO''? Diez vai viņš tad dabūtu šīs iedzīvotāju daļas atbalstu. Sākumā viņš mēģināja savākt pēc iespējas vairāk balsu, bet nonāca situācijā, kurā atskārta, ka ir grūti sēdēt vienlaikus uz diviem vai vēl vairāk krēsliem reizē. Atšķirības, kuras Ukrainā pastāv starp flangiem, ir pārāk būtiskas, lai tās varētu apvienot zem viena zīmoga.

Tātad atkārtoju: Zelenskis nāca ar vienu vēstījumu, bet tas pakāpeniski ir mainījies, runā par dalību NATO. Arī ASV ir apliecinājušas gatavību palīdzēt Ukrainai, neraugoties uz bažām, ka Baidens nestrādās kopā ar Zelenski, jo ASV prezidenta vēlēšanu kampaņā Tramps faktiski aicināja sākt izmeklēšanu pret Baidena dēlu Hanteru, lai iegūtu kompromitējošus materiālus saistībā ar viņa darbību Ukrainā. Tad bija sajūta, ka, nācis pie varas, Džo Baidens ar Zelenski nestrādās. Nē – strādā un ir apliecinājis gatavību palīdzēt. Tas varētu būt viens no faktoriem, kas visai noteikti neļaus Krievijai sākt karu, ja tā to plāno. Atšķirībā no Trampa Baidenam Ukraina un ārpolitika vispār ir daudz nozīmīgāka. Liekas, Baidens nav gatavs pārdot Ukrainu vai nodot to Krievijas rokās.

Jūs minējāt iespējamu Putina vēlmi pārbaudīt ASV jaunās administrācijas reakciju. Vai šajā sakarā var prognozēt, kādu reakciju Putins cer sagaidīt? 2014. gadā Obamas prezidentūras un Ukrainas krīzes laikā Baidens kā viceprezidents bija atbildīgs par Ukrainu, un mēs zinām, ka notikumi Ukrainā beidzās ar Krimas aneksiju un iebrukumu Austrumukrainā.

Jā, Baidens tad lidoja uz Ukrainu un uzstājās Ukrainas parlamentā. Ko tik Baidens nav darījis, lai palīdzētu Ukrainai. Jā, jūsu minētie notikumi ir viena lieta, bet, no otras puses, – nevar apgalvot, ka ASV neko nav darījušas, lai palīdzētu Ukrainai. Varbūt bez ASV palīdzības un bez ASV pozicionēšanās šajā jautājumā Krievijas karaspēks tagad būtu citur.

Nevar arī noliegt to, ko Ukrainas armija ir izdarījusi, lai neļautu Krievijas karaspēkam aiziet tālāk. Šobrīd Ukrainas armijas sagatavotība un tehniskās iespējas ir citas, kaut vai tie paši prettanku raķešu kompleksi Javelin, ko Ukraina ir saņēmusi no ASV, ir viens no iemesliem, varbūt pat galvenais, kāpēc Krievija varētu nevēlēties iesaistīties jaunā karā – jo Ukrainas pieredze un sagatavotība neļaus Krievijai tajā uzvarēt viegli un bez zaudējumiem. Tā nebūs.

Vai Krievijas agresijai pret Ukrainu ir arī kādas vēsturiski teritoriālas saknes, vai arī tā ir tikai Putina vēlme pakļaut visu Ukrainu?

Ja runājam par Austrumukrainu, Krievijas politiķu un sabiedriski aktīvu personu starpā ir cilvēki, kuri uzskata, ka visai Austrumukrainai līdz Dņeprai būtu jākļūst par Krievijas daļu, jo tā ir bijis vēsturiski, tā ir bijusi Malorossija, un Ukraina ir tikai Rietumukraina. Grūti spriest, cik daudz cilvēku tam tic un arī ir gatavi to uzturēt spēkā. Līdzīga situācija ir ar Krimu – tur vienmēr ir bijusi sajūta, ka Krimai būtu nepieciešams atgriezties Krievijas sastāvā. Ja atceramies, kad Putins par to runāja pirmoreiz, viņš teica: ''Apsveicu ar atgriešanos dzimtajā ostā!'' Tātad, jā, vēsturiskais aspekts tur eksistē, bet tas neizskaidro, kāpēc Krievija ir iesaistījusies šajā karā. Pareizāk sakot, tas ir tikai viens no iemesliem.

Ko Putinam nozīmē Navaļnijs? Iespējamu alternatīvu viņam prezidenta krēslā, un tāpēc pret viņu tik asi jāvēršas?

Jāatkārto, ka analizēt to, kas darās Putina galvā, ir ļoti sarežģīti un, kā uzskata daži Krievijas politologi, arī bezjēdzīgi. No malas raugoties, Putins Navaļniju uzskata par lielāko draudu savam režīmam. Bet varbūt par lielāko draudu režīmam Navaļniju uzskata Putina līdzgaitnieki. Viņu uzskati te spēlē lielāku lomu, nekā Navaļnijam tā ir patiesībā. Jo, ja pēkšņi Navaļnijam ļautu piedalīties vēlēšanās, dotu ēteru Krievijas televīzijā un tā tālāk, tas obligāti nenozīmē, ka viņš uzreiz uzvarētu. Šobrīd būtu pārspīlēti apgalvot, ka Navaļnijs ir patiess drauds Putina režīmam, bet, tā kā mēs runājam par uzskatiem jeb percepcijām, – ja Putins uzskatīs Navaļniju par draudu savam režīmam, viņš rīkosies. Viņš jau rīkojas. Mēs nevaram pārliecinoši apgalvot, ka Putins devis pavēli nogalināt Navaļniju, bet es nevaru iedomāties, paturot prātā, kāds režīms ir Krievijā, ka Putins nav par to atbildīgs un ka viņš nezināja, ka tas notiks. Droši var apgalvot, ka Putins par to ir atbildīgs, un nav izslēdzams, ka viņš arī ir devis pavēli nogalināt Navaļniju. Stipri šaubos, ka kāds Krievijas drošības struktūru darbinieks būtu izdomājis, ka Navaļnijs viņam ir apnicis, un nolēmis uz savu galvu viņu nogalināt. Tā lietas Krievijā šobrīd nenotiek. Pat neautoritāros režīmos tādas lietas nenotiek, kur nu vēl autoritārā.

Kā jūs komentētu versiju, ka Putinu uz konflikta eskalāciju Ukrainā mudina un kūda kādi spēki Kremlī, kuri gribētu viņu iedzīt šādā avantūrā, lai tad uzveltu viņam vainu un tiktu no viņa vaļā?

Es būtu ļoti piesardzīgs ar šādu apgalvojumu. Stipri šaubos, ka, atbrīvojoties no Putina, viņiem būtu iespējams saglabāt savu esošo stāvokli. Putins ir vienojoša figūra. Ja Putinam nebūtu elites atbalsta, diez vai viņš tik pārliecinoši justos savā amatā. Varbūt tad viņš vispār nebūtu spējīgs šo amatu saglabāt.

Elites atbalsts ir nepieciešams. Vienlaikus domāju, Krievijas eliti apmierina tas, ka Putins ir topfigūra, ka viņš ir spējīgs sadalīt resursus un varu pietiekami taisnīgi. Nedomāju, ka elite var šo figūru pēkšņi nomest un palikt pie varas. Nevajag arī domāt, ka Putins ir tāds stulbenis, ka to nepamanītu, ka viņš nekad nebūtu piedzīvojis mēģinājumus viņu gāzt no troņa. Ja viņš nezinātu, ko dara, nebūtu pie varas jau gandrīz 21 gadu.

Kāpēc viņam ir izdevīga konfrontācija ar Rietumiem?

Kaut vai tāpēc, ka tā ļauj viņam saglabāt varu un novirzīt uzmanību no pašreizējām iekšpolitiskajām problēmām. Jāpatur prātā arī vēlme ieiet vēsturē. Savulaik radiostacijas Eho Moskvi galvenais redaktors Aleksejs Venediktovs, kuram ir piekļuve pie insaideriem, stāstīja, ka reiz Putins viņam kā bijušajam vēstures skolotājam jautājis, kā viņš, Venediktovaprāt, tiks aprakstīts vēstures grāmatās. Venediktovs minējis nodokļu reformu un dažas līdzīgas lietas. Uz to Putins pārjautājis: ''Un viss?'' No šīs sarunas Venediktovam radusies sajūta, ka Putinam ir vēlme ieiet vēsturē. Krimas anektēšana noteikti ir solis vēsturē. No mūsu skatpunkta – slikts solis, bet no Putina viedokļa – labs, tāds, kas ļaus viņu ierakstīt vēstures grāmatās.

Krievijas analītiķis Valerijs Solovejs, kurš bieži nāk klajā ar dažādām it kā uz insaideru informācijas balstītām prognozēm, pagājušajā gadā bieži deva mājienus, ka Putins ir smagi slims un ilgāk par 2021. gadu noteikti nevaldīs, bet pēdējā laikā viņš šīs prognozes vairs neizsaka.

Es būtu ļoti piesardzīgs, kad ir runa par Valeriju Soloveju, jo lielākā daļa viņa prognožu nepiepildās. Soloveja reputācija nav tik laba, lai ticētu katram viņa vārdam. Jā, ir bijušas baumas par Putina veselību, un tās var būt arī pamatotas, bet, no otras puses, – Putinam ir 68 gadi, un būtu dīvaini, ja viņam šādā vecumā nebūtu nekādu veselības problēmu.

Vai var runāt par Krievijas, Ķīnas un Irānas asi?

Es būtu piesardzīgs, it īpaši attiecībā uz Irānu. Formāli varam runāt par sadarbību starp Ķīnu un Krieviju, bet tā ir asimetriska sadarbība, neviena no abām neuzskata otru par līdzvērtīgu partneri. Krievijas lielākais tirdzniecības partneris ir nevis Ķīna, bet Eiropas Savienība. Krievijai būtu jābūt ļoti piesardzīgai, lai Ķīna nekļūtu par lielāko militāro spēku Eirāzijā. Un kulturālā ziņā Krievija, protams, ir Eiropas valsts.

Vai tas, ka Baidens nosauca Putinu par slepkavu, ir veicinājis notikumu saasinājumu?

Formāli – jā, bet neformāli Putins, protams, negaidīja, ka Baidens viņu mīlēs. Turklāt Baidens šajā ziņā nav oriģināls, savulaik arī Trampam uzdeva jautājumu, vai Putins ir slepkava, uz ko Tramps atbildēja: vai tad mums ASV nav tādu? Atbildes fokuss atšķiras, bet būtība tāda pati.

Tā kā konflikta iespējamība nav izslēgta, kuri ir bīstamākie mēneši?

Militārā aspektā – aprīļa beigas, maijs, vasara. Bet es vēlreiz aicinātu neļauties alarmismam un teikt, ka karš ir neizbēgams. 

Top komentāri

Džumuhans DostojevskisOtrais
Šī analīze ir PILNĪGIE MURGI. Gandrīz neviena faktos balstīta secinājuma. Bikovu par pētnieku nosaukt nevar. Sevi pasludināt par ekspertu var a jabkurš. Džekam ir maza sapratne par to, kas īsti tur notiek.
Imants Imants
Artūrs Bikovs, manuprāt, ir labi izdresēts amerikāņu papagailis.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Caurvēja laiks(1)

Kas ātrāks – zirgs vai mašīna? Un cik ļoti jābaidās no senā latvju bieda caurvēja? Principā var teikt, ka šīs nedēļas SestDienā esam pievērsušies vairākiem mūžīgajiem jautājumiem, uz kuriem ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata