Otrais bauslis vēsta: «Tev nebūs Dieva, sava Kunga, vārdu nelietīgi valkāt, jo Dievs to nepametīs nesodītu, kas Viņa vārdu nelietīgi valkā.» Nedomāju, ka Latvijas Mākslas akadēmijas paspārnē tapušais Mariannas Lapiņas maģistra darbs – izrāde Jezus stafs – būtu radīts, lai aizstāvētu vai, gluži otrādi, apšaubītu kristīgo rakstu postulātus. Taču izteikti ironiskā, pat sarkastiskā izrāde parāda mehānismus, kā ar konkrētiem rituāliem un klišejām atsevišķas personas cenšas iegūt ietekmi pār līdzpilsoņu prātiem. Un, ja kādam liekas, ka profesora Kristiana Brektes (jā, tā paša!) vadītais Lapiņas maģistra darbs kaut ko zaimo, tad noskatieties izrādi vēlreiz.
«Izrāde balstās radošās komandas gūtajos novērojumos, apmeklējot dažādas draudzes. Izrāde izceļ draudzi kā vidutāju, vietu, kurā cilvēka ilgas pēc kā augstāka satiekas ar dievišķo klātbūtni. Bet tomēr kas mīt aiz draudzes līdera – mācītāja – priekšnesumiem, kuros viņš uzņemas starpnieka lomu? Kur beidzas rituāls un sākas zaimošana?» jautā iestudējuma veidotāji tā anotācijā.
Izrāde, ko interesentiem jāpaspēj notvert, pirms Tabakas fabrikas telpas tiks nodotas remontā, ir izveidota kā dievkalpojuma parodija. Laipni cilvēki sagaida skatītājus gan pie ieejas, gan kāpnēs, paužot prieku par sastapšanos. Ir pieejamas dziesmu lapiņas, un, kā izrādās, arī melodija ir labi pazīstama – tiesa gan, ne no reliģiskiem, bet sadzīviskiem rituāliem, proti, kāda latviešu seriāla. Lai nelaupītu atklāsmes prieku, es apzināti nenosaukšu, par kuru politisko spēku un kuru reliģisko organizāciju ir runa, kaut gan to atšifrēt nebūs sarežģīti.
No izrādes uzbūves viedokļa tā nav gluži viendabīga, jo ir salīdzinoši atraktīvākās dievkalpojuma sadaļas ar publikas iesaistīšanu ziedojumu vākšanā, vakarēdiena saņemšanā un ekstātiskā maršēšanā pa zāli, bet ir arī sprediķa daļa, kuras teksti esot ņemti no reāliem sprediķiem, kā arī verbatim tehnikā atveidots cilvēkstāsts, kurā izrādes temporitms atšļūk, bet, ja grib ievērot maksimālu autentiskumu un līdzību reālajam stāstītājam, nekas cits neatliek.
Mariannai Lapiņai ir domubiedru grupa, starp kuriem ir arī horeogrāfi Vladimirs Goršantovs un Edvards Kurmiņš, kā arī ar skanīgu basu un, kā izrādās, atzīstamu humora izjūtu apveltītais dziedātājs Inmārs Sikle, kurš ir viens no blēžu apvienības Briežrags locekļiem (Sikli varētu atcerēties operetes Džudita apmeklētāji). Tā kā režisore pati primāri ir scenogrāfe, viņa rūpējusies par atbilstošu vidi un kostīmiem, kas valdzina ar izkāpinātu kiču un rada nepieciešamo draiski ironisko nokrāsu visam, kas notiek uz skatuves.
Lapiņas izrāde ieguļas politiskā teātra nišā, kurā tai pašlaik nav pārmērīgi daudz konkurentu. Var likties – paust savus uzskatus taču šķietami var sociālajos tīklos, pat tā kārtīgi izvilloties tur var, kāpēc gan rakstīt scenāriju un iestudēt dziesmas un dejas. Taču kad tad vēl demonstrēt savu nostāju un principus, ja ne jaunībā? No šāda viedokļa Jezus stafs ir patīkami atsvaidzinoša parādība mūsu teātra ainavā.
Jāatgādina arī, ka janvāra beigās un februāra sākumā pēdējās izrādes izsludinātas vēl kādam studentu darbam, kas arī ir vingrinājums politiskā teātra lauciņā, – Roberta Reikmaņa iestudētajai Jukio Misimas lugai Mans draugs Hitlers, ko rāda Zirgu pastā.
IESAKA ATIS ROZENTĀLS
TĒVS KLUSUMS. REŽISORS VALTERS SĪLIS. LIEPĀJAS TEĀTRIS ★★★★
Joprojām skatāms autobiogrāfiskos pārdzīvojumos balstīts dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces darbs par meitas samērā vēlīno satuvināšanos ar tēvu – kordiriģentu. Izrādē ir ne tikai daudz emociju, bet arī īsts koris, ko diriģēt iemācījies aktieris Ģirts Krūmiņš. Ar šo izrādi sākās aktiera un teātra sadarbība, kas turpinās.
GANGSTEROMĪTE. REŽISORS EDGARS NIKLASONS. LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS ★★★★
Lai arī par tēmu «mazdēls pie vecmāmiņas» aktuālākā Leļļu teātra izrāde ir Oskars un lietas, tomēr nevajadzētu aizmirst arī Gangsteromīti – košu un reizē sirsnīgu stāstu par to, kā fantāzija ļauj piedzīvot neiedomājamus un gluži trakus notikumus. Izrāde sola sniegt arī praktiskus padomus, piemēram, kā, pārpeldot Temzu, nokļūt Londonas Tauerā.
SALOME. REŽISORS ALVIS HERMANIS. LATVIJAS NACIONĀLĀ OPERA UN BALETS ★★★★
Pie Raudu mūra nosacītā nākotnē pārceltā darbība ar princesi Salomi Eimijas Vainhausas grimā un pravieti robotu Johanānu var raisīt dažādas izjūtas, bet diez vai kādu atstās vienaldzīgu. Turklāt 17. janvāra izrādē titullomā pieteikta starptautiski pazīstamā lietuviešu dīva Vida Miknevičūte, bet Hērodu trīs izrādēs dziedās vācu tenors Marko Jenčs.