Kovidlaiks mums atstājis ne tās patīkamākās atmiņas, taču – viss ir nosacīti, jo arī šādos apstākļos var dzimt kas labs. Tā notika ar Ālaves muižu, kura tobrīd jau labu laiku, pēdējo iemītnieku pamesta un krūmu biežņā ieaugusi tā, ka no ceļa pat lāga nebija ieraugāma, šķiet, gaidīja neizbēgamu galu. Bet tad to kādā brīdī ieraudzīja Aija Kočina, un šī vieta viņu apbūra! Kā citādi lai to nosauc? Viņa taču ne reiz vien šai vietai jau bija garām gājusi, bet šoreiz neapstājās pie atziņas – «tā paiet pasaules godība» –, bet apņēmās, ka darīs visu iespējamo, lai šo vietu izceltu no aizmirstības.
Mūsu sarunas laikā Aija vairākkārt uzsver – vieta ir cilvēki, proti, daudz kas ir mūsu pašu rokās un vēlmē darīt.
PIEDERĪBAS SAJŪTA
Penkulē savulaik bija ne tikai šī, bet veselas četras muižas, un Ālaves kungu nams to vidū atšķīrās ar to, ka bija būvēts no koka. Tāds materiāls izmantots kopumā 14 vēl saglabājušās Zemgales reģiona muižās, bet tikai septiņām no tām ir kultūrvēsturiskais statuss, tostarp Ālaves. Tas, ka koka ēkai izdevies pretstāvēt laikapstākļiem, to iemītnieku nevērībai un citiem nelabvēlīgiem apstākļiem, ir patiess brīnums, atzīst Aija, uzsverot, ka varam vainot laikus, varas un cilvēkus, taču ar to nekas nebūs līdzēts – jādomā, kā varam saglābt to, kas vēl ir saglābjams, un ar tiem līdzekļiem, kas pieejami. Tātad lielā mērā jāpaļaujas uz pašu spēkiem, ziedojumiem un projektos piesaistīto naudu. Viņasprāt, arī tas, ka cilvēki paši iesaistās vietas atdzimšanā, ir pat labāk, jo veicina piederības izjūtu, kas neveidotos tad, ja tas būtu pašvaldības vai privātīpašums vai tiktu meklēts kāds investors.
Piemēram, Ālaves muižā tagad savu roku pielikuši gan biedrība un pagasta ļaudis, gan skolēni, gan vietējie uzņēmēji, palīdzot ar tehniku. Aijai īpaša ir kāda fotogrāfija, kur redzami tik dažādie talcinieki – viens ar ķerru, grābekli, lāpstu, cits ar tehniku. Visi ir klātesoši un gūst pierādījumu tam, kā ar labu gribu un nelieliem līdzekļiem var panākt rezultātu. To ievēro arī tie, kuri te bijuši pirms visām pārvērtībām un nu atbraukuši paraudzīties, kas notiek tālāk. Nu, ir šai vietai savs šarms un laba aura, kas mudina tai tuvoties, nevis sajūta, ka te ir bēdu ieleja, no kuras labāk turēties tālāk, novērojusi Aija. Šķiet, pati māja palīdz tās īpašniekiem.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 21. - 27. novembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!