Tam, kurš tos laikus nav pieredzējis, ir grūti iedomāties vidusskolas eksāmenus kā svētkus. Baltas blūzes, ziedi skolotājiem, pulcēšanās skolas lielajā zālē un eksāmena biļetes, kas kaltas galvā veselu gadu. Iespējams, tagad vēl grūtāk ir iztēloties televīzijas tiešraidi, kur diktors nolasa eksāmena domraksta tematus, vai mutiskas atbildes ģeometrijā, bet vispār nemaz nav problēmu iztēles acīm jau redzēt, kā skolēni nākotnē klabina vien datora taustiņus un svarīgo pārbaudes darbu kārto internetā. Laiki un līdz ar to attieksme mainās, taču diez vai eksāmens kā kaut kas īpašs tik drīz zaudēs savu vērtību. Un kurā brīdī lielāka nozīme bija veiksmei? Vai tad, kad iekaltie pantiņi bija galvā un vajadzēja tikai izvilkt attiecīgo eksāmena biļeti, vai tagad, kad jautājums ir, vai paveiksies pirms pārbaudes darba atkārtot īsto tēmu? Katrā ziņā joprojām, ienākot skolā pāris minūšu pirms eksāmena sākuma, veiksmes vēlējumi lido visapkārt.
Jālabo gludeklis
"Ja es tagad kādam saku, ka, beidzot vidusskolu, mēs kārtojām deviņus eksāmenus, absolūti neviens netic," SestDienai saka Ausma Jackeviča, kura pati skolu beigusi 1966. gadā. Šobrīd viņa ir pensionāre un latviešu valodas skolotāja Rīgas 86. vidusskolā. Atmiņa, protams, var pievilt, bet skolotāja atceras, ka eksāmens ar biļetēm bijis principā visos priekšmetos, tai skaitā fizikā, ķīmijā, algebrā un ģeometrijā. Biļetes kaltas galvā visa gada garumā, un nemaz nebija runas, ka varētu nemācīties. "Kā var negatavoties eksāmeniem!? Šobrīd tas jau ir citādi – tas ir katra skolēna sirdsapziņas jautājums," min Ausma un norāda, ka arī skolotāji agrāk bijuši prasīgi. "Parādiet, kur jums ir izkonspektētas biļetes!" – pedagogu vārdi skanējuši stingri.
Trīs jautājumi eksāmena biļetē bija ierasta prakse. Piemēram, latviešu valodā – gramatika, kāda rakstnieka biogrāfija ar visiem gadskaitļiem un viens literārs darbs, par kuru tad sīki un smalki jāstāsta, atbildot uz jautājumiem. "Mēs bijām spiesti izlasīt visus šos darbus. Mēs lasījām Zaļo zemi, Mērnieku laikus, visu. Mums pat neienāca prātā, ka varētu neizlasīt," atceras nu jau sirmā kundze. Nekādas atlaides, ja darbs nebija izlasīts, skolotāji nedeva.
Līdzīgi bija arī citos priekšmetos – biļetes, trīs jautājumi. Ausmai atmiņā iespiedies viens no uzdevumiem fizikā, kas bija pat ļoti praktisks. "Man bija jāsalabo gludeklis. Salaboju, bet pēc tam skolā divas nedēļas meklēja, kur ir izsisti kontakti! Es jau mazlietiņ pārspīlēju, protams," smejoties atceras pedagoģe. Jautāju – kādas zināšanas ar šādu uzdevumu varēja pārbaudīt? "Nu praktiskās! Vai es vispār kaut ko sajēdzu!"
Pieckapeika kurpē
Toreiz arī gaisā vēdījusi cita noskaņa. Eksāmenu rakstiskās daļas noritējušas skolas lielajā zālē, un bijusi svētku sajūta. "Mums prasīja arī attiecīgi apģērbties – meitenēm baltas blūzītes. Tas bija skaisti!" atceras Ausma. Bez uztraukuma jau nekādi, bet visi bija pieraduši mācīties. Savukārt veiksmei – kurpē pieckapeika, kas nodrošināja lielāku iespēju, ka arī vērtējums būs pieci, skaidro tagadējā skolotāja.
Veiksmes faktors bijis svarīgs arī pie eksāmenu biļešu vilkšanas. Skolotāji pārbaudījumam gatavoja, un nebija grūti paredzēt, kādi jautājumi būs priekšā. Savukārt angļu valodā tēmas, par kurām būs jārunā, jau iepriekš bija zināmas – 30 biļešu, 30 dažādu tēmu. Ak to laimi, ja kāds jau izvilcis to biļeti, kurai nebiji sagatavojies!
Ausma atzīst, ka viņas jaunībā gatavošanās eksāmeniem bieži bijusi arī pantiņu, citātu un formulu iekalšana no galvas, bet vismaz iegūtas pamatīgas zināšanas. "Nekas jau slikts tas nebija! Lai nu tagad runā par kompetencēm, bet mēs mācījāmies! Jā, mēs to iedzinām galvā, bet tas palicis atmiņā uz ilgu laiku. Mums visiem zināšanas bija labas," uzsver skolotāja.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 1. jūnija numurā! Ja turpmāk vēlaties SestDienas publikācijas lasīt drukātā formātā, žurnālu iespējams abonēt ŠEIT!