Patīkamās pārvērtības Dānijā

Labi, ka grupā ir Dienvidkoreja, – pirms pasaules čempionāta cirkulējošais apgalvojums nepārprotami norādīja uz Latvijas izlases pieticīgajām iespējām. Runas par iespējamo izkrišanu uz 1. divīziju bija dzirdamas arī citus gadus, taču šopavasar hokejisti pesimismam bija sagatavojuši ražīgu augsni – deviņas pārbaudes spēles bez nevienas uzvaras. No neticības līdz vispārējai sajūsmai – divās nedēļās izmainījās priekšstats par Latvijas hokeja valstsvienību.
 

Pa zaudējumu taku

Līdz 2018. gada pavasarim pasaules hokeja kartē Dānija iezīmējās kā viena no sāpīgākajām pieturvietām Latvijas valstsvienībai. Vienu reizi šai zemē pasaules čempionāts jau bija norisinājies, tiesa, ne augstākajā grupā, bet vienu līmeni zemāk. Tas bija 1994. gadā, kad B grupas turnīra izšķirošajā spēlē, lai iekļūtu elitē, mūsējie raidīja ripu krusu Šveices virzienā (metienu attiecība 63:21 mūsējo labā!), taču, atskanot beigu svilpei, rezultāts uz tablo norādīja, ka pārāki tomēr bijuši šveicieši ar 2:1.

Vienam otram spēlētājam acīs bija asaras, un viens no līderiem Sergejs Žoltoks atvainojās trenera palīgam Jurim Repam par sarūpēto vilšanos.

Pagājuši 24 gadi, un hokejisti no Dānijas mājās atgriezušies paceltu galvu. Pēc deviņu gadu pārtraukuma Latvijas izlase atkal iekļuva ceturtdaļfinālā un ieņēma 8. vietu, kas ir tikai vienu pakāpienu zemāk no visu laiku augstākā sasnieguma – 7. vietas.

Paredzēt tik augstu vietu un tik saturīgu sniegumu varēja tikai nelabojams optimists, jo aizmetņus tik augstam lidojumam nevarēja saskatīt. Čempionāts tuvojās, bet sastāvs līdz pēdējam brīdim neradīja pārliecību, ka būsim konkurētspējīgi ar sava līmeņa komandām, par lielvalstīm nemaz nerunājot.

Pārbaudes ciklā hokeja apskatnieki skaitīja zaudējumus un pirms izlidošanas uz čempionāta spēļu vietu Herningu apstājās pie skaitļa vienpadsmit! Tā bija visu laiku garākā zaudējumu sērija izlases pastāvēšanas vēsturē, pierēķinot divus zaudējumus februāra turnīrā Dānijā. Ceļamaizei vērmeļu pilienus uzpilināja uz Rīgu atbraukušie kanādieši, apspēlējot Latviju ar 6:1.

Nebūs Kuldas, Sprukta, Daugaviņa, Dārziņa, Girgensona… Atteikumu saraksts stiepās garumā, savukārt galvenā trenera Boba Hārtlija balss tembrs ģērbtuvē sasniedza vēl nedzirdētus decibelus.

"Tagad iepazīstiet īsto Hārtliju!" līdzjūtību izteica viens no bijušajiem hokejistiem, kurš Hārtlija vadītajā komandā savulaik bija spēlējis. Vārdu salikumi reizēm bijuši tik skarbi, ka kāds no jaunajiem spēlētājiem pēc atskaitīšanas no kandidātu pulka pat atviegloti nopūties, ka pārmetumi vairs nebūs jādzird. Hārtliju varēja arī saprast. Ambīcijas par atgriešanos NHL Bobam joprojām bija labs dzinulis, jo treneris bija panācis, ka Latvijas Hokeja federācijas (LHF) pārstāvji līgumā ieraksta punktu, ka sezonas laikā līdz noteiktam datumam viņš drīkst pieņemt NHL kluba piedāvājumu. Latvijas hokeja izlases sekmīgs sniegums būtu nopietns arguments ieceru piepildīšanai, bet spēlētāju pieejamība nerosināja optimismu.