Kad 2018. gadā pēc zināmas pauzes darbību atsāka Cēsu amatierteātris, pieteicās 35 spēlētgribētāji. No Gulbenes uz Cēsīm atnākusī jau pieredzējusī režisore Edīte Siļķēna tika nolikta sarežģīta uzdevuma priekšā – kā nevienu neatraidīt. "Tobrīd mums bija mēģinājumiem tikai deju zāle ar spoguļiem un parketa grīdu. Nebija naudas lielām dekorācijām," atceras režisore. Un tad lielākā daļa no atjaunotās trupas pēc dažādiem vingrinājumiem saņēma uzdevumu spēlēt… sētas dēlīšus.
Tie, kas ir redzējuši Ādolfa Alunāna Mucenieku un mucenieci Cēsu teātra izpildījumā, noteikti pēc tam vēl ilgi atceras, cik asprātīgi kustīgā sēta papildina izrādes darbību. "Izrādi spēlējam joprojām. Dēlīšu tēlotāji mums drusku mainās, daži aiziet, jo amatieru kustība ir dzīvs organisms – jaunas sievietes gaida bērnus, nomainās darbi, maiņas, dzīvesvietas. Jaunie, kas atnāk, tiek aicināti sākt ar dēlīšiem. Amatieru aktieriem katrs uzdevums ir sevis izprašana, pielāgošanās komandai, pacietības audzināšana,"» skaidro Siļķēna. Taču kopumā bažas, ka tādi fona uzdevumi aktierus varētu aizbaidīt, nav piepildījušās, gluži otrādi – aktieru skaits pat ir mazliet pieaudzis.
Šī nav vienīgā Edītes Siļķēnas izrāde, kurā režisores fantāzija piebur klāt veselu rindu tēlu, ko autors nemaz nav paredzējis, – piemēram, nesen skatoties kādā kaimiņzemes teātrī Rumānijas ebreju autora Mihaila Sebastiana romantisko melodrāmu Nezināmā zvaigzne, biju pārsteigts, ka skatuve nav pilna ar aktieriem un skolniece ir tikai viena. Nu jā, Cēsu teātra iestudējumā uz skatuves bija sapulcēta teju visa lugā attēlotās pilsētiņas sabiedrība.
KAS TIE TĀDI AMATIERTEĀTRI
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 2. - 8. augusta numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!