Aleksandra Solžeņicina, kā arī viņa otrās sievas un trīs bērnu izraidīšana no PSRS bija padomju īpašo dienestu plānota operācija, kuras realizēšanu personīgi uzraudzīja Valsts drošības komitejas (VDK) priekšsēdētājs Jurijs Andropovs, raksta History.com. Saskaņā ar viņa plānu svarīgākais šajā operācijā bija zibenīgums: 1974. gada 12. februāra pievakarē Solžeņicinu arestēja, nekavējoties "sprieda bargu, bet taisnīgu tiesu" (kā bija pieņemts teikt padomju laikos), un jau 13. februāra rītā lidmašīna, kurā viņš atradās kopā ar ģimeni, piezemējās Rietumvācijas pilsētas Frankfurtes lidostā.
Padomju varasiestādēm Solžeņicins kā skabarga pēcpusē bija jau kopš 1964. gada, kad beidzās tā dēvētais atkusnis un Ņikitu Hruščovu PSKP CK ģenerālsekretāra amatā nomainīja Leonīds Brežņevs. Rakstnieka, kurš astoņus gadus bija pavadījis ieslodzījumā kā politieslodzītais, darbu popularizēšana bija izdevīga Hruščovam, lai atmaskotu Josifa Staļina personības kultu un veiktās represijas. Taču tā nepavisam nebija nepieciešama varasiestādēm Brežņeva laikos, jo lika cilvēkiem aizdomāties, ka kaut kas nav kārtībā ne tikai ar Staļinu, bet gan visu komunistisko iekārtu, norāda All About History. Kopš 1964. gada Solžeņicina darbus Padomju Savienībā legāli nepublicēja, taču drukātie darbi ceļoja gan valsts iekšienē (par to parūpējās nelegālais samizdats), gan aiz valsts robežām. Punktu PSRS līderu pacietībai pielika Gulaga arhipelāga pirmās daļas publicēšana Francijā pašās 1973. gada beigās.
PĒDĒJAIS PILIENS
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 9. - 15. februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!