Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Piektdiena, 14. maijs
Elfa, Elvita, Aivita, Krišjānis

Ar aizturētu elpu šautuvē

Deviņdesmito gadu otrajā pusē biatlona sacensību laikā nervu stīgas nospriegoja ne tikai sportisti, bet arī līdzjutēji pie televizoru ekrāniem. Tolaik spilgtu emociju gammu sarūpēja lieliskais biatlona četrinieks – Ilmārs Bricis, Oļegs Maļuhins, Jēkabs Nākums un Gundars Upenieks.

Es domāju, ka biatlons Latvijā 1991. gadā beigtos, ja mēs nebūtu ieguvuši neatkarību – padomju laikiem turpinoties –, šādu skarbu realitāti sarunā ar SestDienu ieskicēja ilggadējais Latvijas izlases galvenais treneris Vitālijs Urbanovičs. "Sporta veidu sadalījumā bijām trešajā grupā – pašā apakšā. Naudas tikpat kā nebija, taču jaunas iespējas pavēra brīvā Latvija. Jau pēc gada norisinājās olimpiskās spēles Albērvilā, un puišiem parādījās azarts. Sākām braukt uz Pasaules kausa sacensībām, kā siļķes saspiedušies mikroautobusā Latvija, taču neviens negaudās."

Aptiekāre iemidzina Nākumu

Kad Latvija ar savu karogu un komandu atgriezās olimpiskajā saimē, uz četrām vietām startēšanai 1992. gada olimpiādē Albērvilā pretendēja septiņi biatlonisti, tostarp trīs no deviņdesmito gadu otrās puses lieliskā četrinieka – Oļegs Maļuhins, Ilmārs Bricis un Gundars Upenieks. Jaunākais četrinieka dalībnieks Jēkabs Nākums pirms Albērvilas studēja Leshafta Fiziskās kultūras institūtā Sanktpēterburgā (toreizējā Ļeņingrada) un pēc PSRS sabrukuma kandidēja uz vietu NVS izlasē startam pasaules junioru čempionātā, bet pavērās arī iespēja pārstāvēt Latviju olimpiskajās spēlēs.

"Ļeņingradas treneri panāca, ka institūtā man laikus neizsniedza dokumentus. Es kā talantīgs juniors, kurš jau bija kļuvis par sporta meistaru, biju vajadzīgs viņu algu atskaitēm. Albērvilas spēļu atklāšanu noskatījos televizorā Almati (toreizējā Alma-Ata), kur notika pēdējā atlase pirms pasaules junioru čempionāta," tagad atceras Nākums. Viņš neaizbrauca arī uz nākamo olimpiādi 1994. gadā Lillehammerē. Šoreiz vainīga jau bija aptiekāre… "Viņa sajauca zāļu nosaukumus. Iedeva man dimedrolu, nevis diazolīnu. Biju saķēris dīvainu alerģiju, bet aptiekā man iedeva miegazāles. Pirms atlases sacensībām piecēlos ar grūtībām un to laikā gandrīz aizmigu. Cīnoties par vietu izlasē, zaudēju Gundaram (Upeniekam). Patiesībā man tajā reizē pedagoģiskos nolūkos arī vajadzēja dabūt pa mizu. Pārāk lecīgs biju. Uzskatīju sevi par talantīgu un treniņu procesā detaļām, kuras pēcāk izrādījās būtiskas, pievērsu pārāk mazu uzmanību. Biju ar zvaigžņu slimību sirgstošs jauneklis. Kad attieksmi izmainīju, parādījās arī pirmie augstvērtīgākie rezultāti." 1995. gadā Pasaules kausa posma sacensībās Rūpoldingā 20 kilometru klasikā Nākums pirmo reizi iekļuva labāko desmitniekā.

Vieta stafetes komandā gan vēl pilnībā nebija garantēta. Biatlona augstākajā līmenī turpināja startēt 1992. un 1994. gada olimpiādes biatlona komandas dalībnieks Aivars Bogdanovs, kurš 1998. gada Nagano olimpiādei kvalificējās kā sportists, taču patiesībā jau pildīja slēpju sagatavotāja pienākumus. "Pirms Nagano Aivars mums sastādīja nopietnu konkurenci, jo atšķirībā no manis prasmīgi mācēja sagatavoties atlases sacensībām."

Savukārt trenerim Urbanovičam loga atvēršana uz Eiropu pavēra iespējas smelties zināšanas ne tikai postpadomju telpā. "Centos sadraudzēties ar vāciešiem. Domāju, ka būtu labi kaut ko uzzināt no Ulriha (Vācijas biatlona izlases treneris Franks Ulrihs – aut.). Pasēdējām pie stiprāka dzēriena glāzītes, un viss, zini, baigi labi, bet, kā aizgāja runas par sportu, tā viņš krieviski vairāk nesaprata… Bet jāmācās, protams, bija. Arī slēpes sagatavot. Līdz 1998. gadam, kad man palīgā atnāca Aivars [Bogdanovs], slēpes gatavoju viens pats. Man bija pieci vīri un divas dāmītes. Starts tolaik bija no rīta, nevis kā tagad – pēcpusdienā, tāpēc jau četros no rīta braucu uz mežu. Puikas gan arī palīdzēja, iepriekšējā vakarā notīrot slēpes, bet, to visu atceroties, nezinu, vai otrreiz tam visam varētu iziet cauri. Ļoti man nepatika garais brauciens ar autobusu cauri Polijai. Bija reizes, kad pāris dienu pirms izbraukšanas naktī pamodos, jo visādi murgi bija rādījušies, ka jau jāceļas un jābrauc," atceras treneris.

Strādāt ar lielisko četrinieku gan bijis viegli. "Nopietnu nesaskaņu mums nebija. Turēju pie disciplīnas, un viņi arī ievēroja režīmu. Visi saprata, ka tā ir viņu lielā iespēja. Kā jau padomju laikos uzaugušajiem, viņiem bija motivācija censties, lai kaut kur aizbrauktu, kaut ko redzētu un kaut ko sasniegtu," stāsta Urbanovičs.

1995. gada sezonas galvenajās sacensībās pasaules čempionātā Itālijas pilsētiņā Antholcā pirmo reizi stafetē startēja Latvijas četrinieks – Maļuhins, Nākums, Bricis, Upenieks – un ieņēma 12. vietu.

Kādam roka notrīcēja

Latvijas sportā, veidojot neveiksminieku topu, augšgalā vieta būtu jāatvēl biatlona lieliskajam četriniekam stafetes sacensībās. "Mums gāja kā pa arumiem," atzīst Nākums. "Bija atsevišķi elementi, kas mums izdevās. Vitālijam [Urbanovičam] nācās palauzīt galvu, kā visu labāk samiksēt. Atklājās, ka pirmajam posmam es nederu. Oļegs savukārt bija kā reiz piemērots pirmā posma veikšanai. Prasmes uzņemties līdera lomu mums visiem bija atšķirīgas. Viens spēja stresu izturēt, stafetē slēpojot visiem pa priekšu, bet cits atkal ne. Nebija viegli saglabāt nesatricināmu mieru šautuvē, apzinoties reālo situāciju sacensību laikā. Tā jau mums nebija ikdiena – būt vadošajās pozīcijās."

Uzskatāms piemērs tam bija 1998. gada olimpiskās spēles Nagano. 4 x 7,5 kilometru stafetes sacensībās pirmo posmu Maļuhins beidza otrais, bet nākamajā Bricis Latviju izvirzīja vadībā! Trešo posmu veica Upenieks, nopelnot vienu soda apli. "Man bija tas gods piecas sešas minūtes visai pasaulei slēpot pa priekšu. Stafetē ļoti reti esmu nopelnījis soda apli, bet tieši olimpiskajās spēlēs nopelnīju, turklāt šaujot stāvus, kas man parasti padevās vislabāk. Mēs vēl iepriekš nebijām pasaulei slēpojuši pa priekšu. Pirmā reize pienāca olimpiskajās spēlēs," stāsta Upenieks. Posmu viņš beidza piektais. Soda apli slēpoja arī Nākums, un Latvija finišēja sestajā vietā.

Vēl tuvāk pjedestālam Latvijas stafetes četrinieks bija 1999. gada pasaules čempionātā Kontiolahti. Sprinta sacensībās Maļuhins ieņēma 5., Nākums – 10., Bricis – 12. un Upenieks – 14. vietu. Teorētiskie aprēķini liecināja, ka, ņemot vērā četru labāko sportistu rezultātus, Latvija stafetē tajā dienā būtu pirmajā vieta. "Uz to jau arī gāja," atceras Jēkabs. "Pēdējo posmu atvēlēja man. Pilnībā apjuku guļus šaušanā. Man pašam šķita, ka vējš ir līdzīgs kā piešaudē, un nepagriezu tēmēkli. Dabūju vienu soda apli, bet stāvus piecus no pieciem izšāvu ar visu vēju un piekto vietu noturēju. Vienu vietu augstāk bija vācieši."

Biatlona līdzjutējiem labā atmiņā noteikti ir pasaules čempionāts 2000. gadā Holmenkollenā, kad Bricis nodeva stafetes maiņu, bet Upenieks vēl nebija piestiprinājis slēpes. "Visas vainas slēpjas galvā. Biju iedomājies, ka man nav nomarķēts ierocis," tās dienas apjukumu atceras Gundars. "Aizskrēju marķēt otro reizi, jo bija nokritusi uzlīmīte. Būtu jau paguvis laikus atpakaļ, bet slēpju zābaka stiprinājumā bija salipis sniegs un es nevarēja iedabūt iekšā zābaku." Ceturtajā posmā Nākums pirmajā šautuvē ieslēpoja trešais, taču miglas dēļ sacensības pārtrauca. Tās pārcēla uz Lahti.

Arī tur sākums bija veiksmīgs. Pēdējā posmā startēja jau Bricis, distancē dodoties otrais. Citās reizēs šaušana nesekmējās Oļegam, Jēkabam vai Gundaram, bet šoreiz nervu spriedzi neizturēja komandas stiprākais mezgls. Ilmārs izmantoja piecas rezerves patronas un finišēja sestajā vietā. Tā arī bija pēdējā reize, kad augstākās raudzes mačos Latvijas stafetes komanda iekļuva labāko sešniekā.

Vienīgo medaļu lieliskais četrinieks stafetes sacensībās izcīnīja 2002. gada Eiropas čempionātā Kontiolahti. Par iegūto bronzu toreiz lielu gaviļu gan nebija, jo Eiropas čempionātā vadošās biatlona valstis startē ar otrajiem sastāviem.

Minorīgais akords

Soltleiksitijas 2002. gada olimpiskās spēles tika gaidītas ar lielām cerībām, bet sagādāja rūgtu vilšanos. "Vismaz man kondīcijas virsotne bija vasarā pirms Soltleiksitijas," atceras Nākums. "Es jau cerēju, ka būs tik labi kā vēl nekad, bet saslimu ar nepatīkamu slimību, kuras nosaukumu vairs neatceros. Slimību var iegūt, ja žurkas vai peles nostaigā pa augļiem, atstājot savus ekskrementus, un augļus pēc tam nenomazgā. Acīmredzot mums tādus arī pasniedza uz galda. Ar dakteri Marutu Noveičuku nospriedām, ka tas notika treniņnometnē Bulgārijā. Pēc tās reizes vairs nebrīnos, kāpēc vāciešiem un francūžiem reizēm līdzi brauc pavārs. Akna man bija diezgan draņķīgā stāvoklī. Kaut kā atkopos līdz olimpiādei, taču pie starta tiku tāpēc, ka Raivim Zīmelim izoperēja aklo zarnu."

Atceroties vilšanos Soltleiksitijā, Upenieks norāda uz fiziskās kondīcijas virsotnes sasniegšanu vienu nedēļu par vēlu: "Atgriezāmies mājās, un Eiropas čempionātā Ilmārs ar Oļegu kopā izcīnīja sešas medaļas.'

Savukārt Nākumam nepatīkamā slimība pārvilka strīpu turpmākajai karjerai: "Patiesībā man pēc Soltleiksitijas bija jābeidz. Pēc inerces pāris sezonu vēl startēju, taču iepriekšējo līmeni vairs nespēju sasniegt."

Gundars Upenieks pēdējās lodes izšāva 2002. gada pavasarī Pasaules kausa pēdējā posma sacensībās Somijas pilsētā Lahti. Par karjeras beigām viņš bija izlēmis vēl pirms olimpiskās sezonas. Lahti ilggadējiem cīņu biedriem Gundars uzklāja galdu, bet kārtīga ballīte tika sarīkota Alūksnes pusē pēc atgriešanās Latvijā.

Oļegs Maļuhins gāja prom un atgriezās. 2006. gada olimpiādē Turīnā viņš startēja, bet ne biatlonā. Latvijas Biatlona federācija (LBF) toreiz izstrādāja īpašus atlases noteikumus, pēc kuriem Maļuhinam Pasaules kausā bija "jāieskrien punktos" jeb jāiekļūst labāko trīsdesmitniekā. Pietrūka pāris vietu, tāpēc Turīnā Oļegs startēja distanču slēpošanā. "Zināmā mērā tā ir arī mana vaina," tagad atzīst Maļuhina kādreizējais cīņu biedrs Upenieks, kurš tolaik LBF pildīja ģenerālsekretāra pienākumus, bet tagad ir viceprezidenta amatā. "Domājot par jauno biatlonistu iesaistīšanu komandā, pieredzējušajiem izlases dalībniekiem izstrādājām īpašus atlases kritērijus. Bijām cerējuši, ka jaunie būs konkurētspējīgāki, taču tā nebija." 

Stopēja ar plinti plecā

Par Maļuhinu laikabiedri saka – talantīgs, kurš visu savu potenciālu biatlonā neizmantoja un asā rakstura dēļ pēc karjeras beigām savu īsto vietu dzīvē turpina meklēt. 2012. gada februārī intervijā Dienai Oļegs pa punktiem uzskaitīja lieliskā četrinieka panākumu stūrakmeņus: "Nav viena iemesla, bet ir vairāku apstākļu sakritība. Pirmkārt, mēs visi četri bijām fiziski spēcīgi. Otrkārt, milzīga loma bija mūsu trenerim Vitālijam Urbanovičam. Tas, ka mēs, jauni puiši spēka gados, bijām gatavi darīt pat vistrakākās lietas un ka mūsu sapņiem nebija nekā neiespējama, ir saprotami, bet kādam entuziastam jābūt Urbanovičam, lai tik daudz ziedotos organizatoriskos un treniņu jautājumos… Viņam taču jau bija ģimene! Treškārt, būtisks atspaids bija tas, ka kopš 1995. gada bijām Latvijas Olimpiskajā vienībā. Tā arī bija liela veiksme, jo tikšanai A sastāvā pasaules čempionātā bija jāiekļūst labāko 12 pulkā, bet mēs palikām 13. vietā. Tikai pēc tam mums priekšā tikušajiem slovēņiem, neatceros, kāpēc, pielika soda minūti un mēs pakāpāmies vietu augstāk. Ceturtkārt, toreizējais Latvijas Biatlona federācijas prezidents Žoržs Tikmers izdarīja ļoti daudz mūsu labā, izkarojot maksimāli labus apstākļus. Piektkārt, ārste Maruta Noveičuka, kura bija ne tikai kompetenta ārste, bet arī kā otrā māte. Domāju, tāda viņa bija ne tikai man. Visi šie faktori kopā ļāva mums gūt tos panākumus. Ja nebūtu kaut viena nošiem faktoriem, mūsu rezultāti nebūtu tādi, kādi tie bija."

Vēl Maļuhins norādīja arī uz PSRS laikā jauniešu treniņnometnēs iegūto rūdījumu: "Cik reižu mūs no nometnēm atskaitīja blata trūkuma dēļ! Apvainojāmies, taču tas arī norūdīja. Ja mūs meta pa durvīm ārā, pa logu rāpāmies atpakaļ. PSRS skola norūdīja ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski. Mēs bijām stipri! Savulaik no Sibīrijas, ar plinti pār plecu stopējot, devos uz Rīgu. Draugam bija kāzas dažas dienas pirms treniņnometnes beigām. Bijām kaut kur vēl aiz Bratskas. Kaut ko sastāstīju trenerim, lai varētu ātrāk braukt mājās. Biļešu nebija, nācās stopēt. Trīs dienas ceļā, un biju klāt pēdējā brīdī. Tāda pieredze vēlāk bija noderīga, kad ar Latvijas komandu jau ceļojām mazā busiņā pa visu Eiropu, katrā robežpunktā skaidrojoties, kāpēc mums ir ieroči. Cits neizturētu, bet mums tas viss likās pieņemami."

Savukārt trenera Urbanoviča prasmi neapjukt sarežģītās situācijās Oļegs raksturoja ar konkrētu piemēru. "1999. gada pasaules čempionāts Kontiolahti sala dēļ tika atcelts dienu no dienas. Neviens neteica: "Atcelts uz tik un tik dienām." Katru dienu visi sportisti brauca uz trasi un, sēžot busiņā, gaidīja jaunumus. Tā nosēdēja vienu, otru, trešo dienu, un neviens jau tajās dienās netrenējās. Tad kādam no mūsu komandas, vairs neatceros, kuram (Upenieks precizēja, ka tas bijis treneris Urbanovičs), radās ģeniāls plāns – braucam trenēties uz citu vietu. Paskatījāmies laika prognozi – aukstums būs vēl trīs dienas. Aizbraucām 300 kilometru tālāk uz Vuokati, kur bija iespēja trenēties pazemē speciāli iekārtotā tunelī. Ja dotu startu nākamajā dienā, mēs pēc tādas slodzes pilnībā izgāztos. Bet noveicās, un tas atsākās pēc trim dienām. Sprintā mēs visiem izgriezām pogas." Tā bija tā reize, kad Latvijas komandā sprintā zemākā bija 14. vieta.

Maļuhins gan ir vienīgais Latvijas biatlonists, kurš uzvarējis Pasaules kausa posma sacensībās. 1998./1999. gada sezonā Oļegs sasniedza labāko rezultātu Valkartjē posmā Kanādā 10 kilometru sprinta distancē.

Olimpiādē kopā ar meitu

Ilmārs Bricis uzskata, ka Latvijas biatlonisti konkurētspējīgi visaugstākajā līgā varēja būt vienu olimpisko ciklu ātrāk, ja vien tiktu nodrošināts pienācīgs atbalsts neatkarības atgūšanas sākumposmā. "Mēs nežēlojāmies, jo tāda bija kopējā situācija Latvijas sportā. Grūtākais bija pārejas periods deviņdesmito gadu sākumā, kad viss mainījās. Uz 1998. gada Nagano olimpiādi bijām labi sagatavojušies, bet tikpat konkurētspējīgi mēs varējām būt jau 1994. gada olimpiskajās spēlēs Lillehammerē, ja vien treniņu apstākļi būtu labāki laika posmā no 1991. līdz 1994. gadam."

Latvijas sportā salīdzināšana parasti notiek uz citu valstu fona, nevis uz pašu iespējām atšķirīgos laika periodos. Bricis norāda, ka 1998., 1999. un 2000. gadā Latvijas biatlona komanda tiešām bijusi viena no vadošajām pasaulē: "Mums bija treneris, slēpju smērētāji, fizioterapeits, dakteris un arī psihologs Alvis Stankevičs, kurš mācēja atrast laiku, kad un par ko parunāt. Psihologam ir tikai jāatrod īstā pieeja. Savu reizi kopā jāuzskrien krosiņš, ar kādu kopīgi jāpaēd vakariņas, bet vēl kādam kaut kas nopietnāks jāpastāsta. Kad psihologs pie savas istabiņas durvīm izliek sarakstu, cikos kuram ir jāierodas, tad trešajā dienā neviens vairs neatnāk."

Talants uz liela darba apjoma veikšanu – šāds vārdu salikums vislabāk raksturojot Ilmāru. No lieliskā četrinieka tāpēc arī viņam bija garākā karjera. 2001. gadā Pokļukā Bricis izcīnīja savu pirmo pasaules čempionāta medaļu, sasniedzot trešo labāko rezultātu 20 kilometru klasikā. Finišā Bricim uzgavilēja neierasti kupls Latvijas atbalstītāju pulks. Februāra otrajā nedēļā Latvijas hokeja izlase netālajā Klāgenfurtē cīnījās pirmsolimpiskajā kvalifikācijas turnīrā, un brīvajā dienā uz Pokļuku pārbrauca ne tikai Latvijas žurnālisti, bet arī līdzjutēji. 2005. gadā Ilmārs ieguva savu otro PČ medaļu – bronzu 10 kilometru sprintā. Olimpiādē viņam augstākais lidojums bija ceturtā vieta 2006. gadā Turīnā 12,5 kilometru iedzīšanā. 2010. gadā Vankūverā, startējot savās sestajās olimpiskajās spēlēs, Bricis ar kamaniņu braucēju Annu Orlovu kļuva par rekordistiem. Vankūverā distanču slēpošanas sacensībās startēja arī Ilmāra meita Anete, un tas bija pirmais gadījums Latvijas sportā, kad vienā olimpiādē startē tēvs un meita. 46 gadu vecumā Bricis vēl piedalījās starptautiskās sacensībās Norvēģijā. Viņš ir strādājis Lietuvas izlasē, bet pēdējos gadus trenē Latvijas labāko biatlonisti Baibu Bendiku. Šosezon Bricis ir apstiprināts par Latvijas izlases galveno treneri.

Atgriešanās biatlonā

2015. gadā avīžu slejās un interneta portālos atkal varēja ieraudzīt vārdu salikumu "lieliskais biatlona četrinieks". Latvijas Biatlona federācijas prezidentei Baibai Brokai bija izdevies visus četrus iesaistīt vietējās biatlona aktivitātēs. Oļegs Maļuhins strādāja Madonas sporta skolā, Gundars Upenieks – Biatlona federācijā, savukārt Latvijas izlases treneru korpusā Vitālijam Urbanovičam palīgā devās kādreizējie audzēkņi Ilmārs Bricis un Jēkabs Nākums.

Daudzsološajam pieteikumam "biatlonā atgriežas lieliskais četrinieks" turpinājuma gan īsti nebija, lai gan Nākums uzskata, ka pirmais grūdiens bija cerīgs: "Otrajā darba gadā pirmie rezultāti jau parādījās. Pasaules junioru čempionātā Ingus Deksnis ieņēma piekto vietu, Baiba Bendika bija piektā Pasaules kausā. Ar sistemātisku darbu vidēja līmeņa sagatavotības sportistus pietuvinājām pasaules līmenim." Pieraduši visu darīt par simt procentiem un pēc labākās sirdsapziņas, deviņdesmito gadu biatlona slavenības tikpat lielu ziedošanos savam sporta veidam prasīja arī no padotajiem. Izrādījās, ka augstās prasības ir par iemeslu nesapratnei, jo iepriekš nekas tāds nebija bijis.

"Īstenībā mums bija daudz disciplināra rakstura saķeršanos," atceras Jēkabs. "Sportisti uzskatīja, ka mēs, treneri, neveidojam gaisotni komandā. Mūsu uzdevums nebūt nebija ar viņiem auklēties. Es pats uzaugu bērnunamā, kur vispār ne ar vienu neauklējās. Iespējams, kaut kādas trenera rakstura šķautnes man līdzi nāca no turienes. Ir brīži, kad smagais kamols ir jānorij un melnais darbs ir jāizdara. Treniņu metodika ir mainījusies, taču bez apjomīga darba elitei neviens nav pietuvojies."

Nākums divus gadus intensīvi nostrādāja, bet trešajā jau vairāk risināja organizatoriskos jautājumus. Tagad viņš ir treneris privātajā Ogres Biatlona klubā, un maijā būs divi gadi, kopš Nākums no savas mājas Lietuvas pierobežā mēro ceļu līdz Zilajiem kalniem, lai zināšanas nodotu Ogres apkaimes jaunajiem slēpotājiem un biatlonistiem. Tīnūžos dzīvo biatlona entuziasts Uldis Apsītis, kurš ir viens no Norvēģijas kompānijas Fjord Sotware līdzīpašniekiem, pēc viņa iniciatīvas šis klubs arī izveidots. 

Maļuhins pēc sava prāta vēlējās visu darīt Madonas sporta skolā. Iepriekšējās iestrādes viņu neapmierināja, savukārt ilggadējiem treneriem nesimpatizēja Oļega bezkompromisa piegājiens. Nesaskaņu rezultātā Maļuhins no Madonas atgriezās Daugavpilī. Kādu laiku trenēja jauniešus vairākos sporta veidos, akcentu liekot uz fizisko sagatavotību, bet pagājušajā vasarā pārmaiņas notika Oļega personiskajā dzīvē, un tagad viņš cenšas iedzīvoties Krievijas ziemeļu galvaspilsētā Sanktpēterburgā.

Pēc 2015. gada, pāris sezonu pastrādājis, maliņā pagāja arī lieliskā četrinieka treneris Urbanovičs: "Biju no tā visa noguris. Ar tādu domu arī piekritu, ka pāris gadu pastrādāšu un tad beigšu."

Pašlaik augstākajā līmenī konkurētspējīgi ir tikai divi Latvijas biatlonisti – Andrejs Rastorgujevs un Baiba Bendika. Pēc jautājuma, kāpēc vairs nevaram turēt īkšķi par mūsējiem stafetes sacensībās, Urbanovičs smagi nopūtās: "Zini, pēc tam bija tāds tukšums…"

Top komentāri

Michael Markey
M
Start Now Earning Cash every month online from home. Getting paid more than $85k by doing an easy job online. I have made $89715 in last 4 weeks from this job. Easy to join and earning from this are just awesome. Join this right now by follow instructions here...↠↠↠ Www.Works79.Com
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Par gatavību kāpt

Kas ir augstākā virsotne, ko savā dzīvē esat sasnieguši? Vai tas jūs ir mainījis? Un vai uzreiz aiz tās jau bija redzama nākamā?

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata