Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +3 °C
Apmācies
Piektdiena, 19. aprīlis
Vēsma, Fanija

Šausmu grāmata pieaugušajiem

Žurnālists Atis Klimovičs pārtulkojis grāmatu par Krievijas varas sistēmu un stāsta, kāpēc nav jākavējas apdzēst dzirksteles.

Vēstures skolotāja no Donbasa stāstīja, ka tad, kad uz viņiem sāka krist Krievijas lādiņi, viņi sapratuši, ka arī Baltijā 1940. gadā ir notikusi okupācija, nevis brīvprātīga pievienošanās, – stāstot par žurnālista gaitās Ukrainā dzirdēto un redzēto, Atis Klimovičs min vienu no daudzajiem piemēriem, kas rāda, cik cieši un dažādi karš Ukrainā ir saistīts ar Baltijas likteni. Kā reportieris pabijis dažādos pasaules karstajos punktos, kopš 2014. gada Atis brauc gandrīz tikai uz Ukrainu un grib sev un citiem atgādināt, ka mūsu šodienas mierīgajā dzīvē nav jāaizmirst tā realitāte, kas atrodas tepat blakus. Tāpēc viņš ir pārtulkojis tādu kā Putina Krievijas varas sistēmas enciklopēdiju – vēsturnieku Jurija Feļštinska un Vladimira Pribilovska monogrāfiju Korporācija. Krievija un VDK gadsimtu mijā. Tās nesaīsinātais pirmizdevums iznāca 2009. gadā ASV (The Corporation: Russia and the KGB in the Age of President Putin). 2008. gadā šis darbs dažādās redakcijās jau tika izdots angļu, nīderlandiešu, portugāļu un poļu valodā. 2010. gadā grāmata iznāca krieviski, 2012. gada maijā tika izdots atjaunots un papildināts Korporācijas izdevums. 2015. gadā vēlreiz papildināts, tas ar izdevniecības Dienas grāmata gādību nonāk arī pie latviešu lasītājiem.

Jurijs Feļštinskis dzimis 1956. gadā Maskavā, 1978. gadā emigrējis uz ASV, vairāku grāmatu un pētījumu autors, tai skaitā 2001. gadā kopā ar Aleksandru Ļitviņenko sarakstījis grāmatu FSB spridzina Krieviju (FSB vzrivajet Rossiju), kuru 2007. gadā izdeva 20 pasaules valstīs. Korporācijas līdzautors Vladimirs Pribilovskis (1956–2016) bija krievu politologs, vēsturnieks un žurnālists, vairāk nekā 40 grāmatu autors un līdzautors, pagājušā gadsimta 80. gados krievu valodā pārtulkojis Džordža Orvela Dzīvnieku fermu. 2007. gada 31. maijā Maskavas prokuratūras darbinieki Pribilovska dzīvoklī veica kratīšanu, kuras gaitā atņēma arī grāmatas Korporācija. Krievija un VDK prezidenta Putina laikos melnrakstu, elektroniskos datu nesējus. 2016. gada 12. janvārī radinieki Vladimiru Pribilovski viņa dzīvoklī atrada mirušu.

Krievija un VDK prezidenta Putina laikos – arī tāds joprojām var būt Feļštin-ska un Pribilovska pētnieciskā darba apakšvirsraksts. Jau 1996. gadā Krievijā, kad Jeļcinu pārvēlēja par prezidentu un varas akcijas saņēma oligarhu partija, tika likti pamati sistēmai, kas vēlēšanās uzvaru garantētu vienīgi Kremļa kandidātam.

No visām pusēm drošībnieku ielenkti un savstarpēji konkurēdami, politikā nepieredzējušie oligarhi, kas nicināja tautu un neticēja nekādai demokrātijai principā un Krievijas demokrātijai jo īpaši, izlēma, ka par nākamo prezidentu jāievēl specdienesta vadītājs. Nez kāpēc viņiem šķita, ka šādu vadītāju oligarhi varēs viegli kontrolēt un nopirkt. Pārrēķinājās.

Cik ilgi grāmatu tulkoji?

Ilgi. Sāku, kad vēl nebija sākušies Ukrainas notikumi. Kad tie sākās, man vairs nebija tik daudz brīva laika. Beigās tomēr izcīnījos līdz galam. Autora priekšvārds 2009. gadā pirmoreiz izdotās grāmatas otrajam izdevumam tapis jau 2015. gada septembrī.

Tulkoji tik ilgi, ka tam, ko par Krieviju apgalvo Feļštinskis, nāca klāt arvien vairāk pierādījumu. Kā nonāci līdz grāmatas tulkošanai?

Palasīju un sapratu, ka tas būtu tā vērts. Grāmata būtībā apkopo visu Putina valdīšanas periodu un tā priekšvēsturi, te vienkopus savākts viss: kā tiek radītas noziedzīgas shēmas Sanktpēterburgā, pelnīti miljoni, kā tiek spridzinātas mājas, novākti nevajadzīgie cilvēki, kā Putins nāk pie varas un kā šo varu izmanto.

Tā ir šausmu grāmata pieaugušiem cilvēkiem. Reizi gadā tādu ir vērts izlasīt, lai zināmā mērā sagrautu to brīnišķīgo pasauli, kurā mēs katrs dzīvojam, un saprastu, ka blakus ir kaut kas pilnīgi pretējs. Jo arī es pats konstatēju, ka esmu aizmirsis dažu labu šausmīgu lietu, ko esmu redzējis. Piemēram, no pirmā Čečenijas kara – reiz skatījos cauri vecās Dienas, ieraudzīju savu 1995. gada februāra rakstu un izlasīju, ka esmu redzējis un aprakstījis šādu ainu: es braucu cauri Krievijas omoniešu postenim, ir pēcpusdiena, lielākā daļa omoniešu jau ir kārtīgi sadzērušies un nodarbojas ar to, ka ir uz betona apmalēm salikuši tukšās pudeles un šauj pa tām; kaut kur sānos gulēja divi, iespējams, viņu nogalināti čečeni. Kā es varēju aizmirst kaut ko tādu? Bet katra nākamā nedēļa, mēnesis un gads uzslāņo jaunas atmiņas uz vecajām, un tu ikdienā nedzīvo ar domu, ka blakus ir kaut kas briesmīgs un vajadzētu uzmanīties. Arī visa Eiropa tā nedzīvo. Šī grāmata ļauj Eiropai un Latvijai novērtēt potenciālās briesmas.

Mana interese sakrita ar izdevēju vēlmi grāmatu izdot. Cilvēks, kuram tas, ko raksta Feļštinskis, varētu būt pārsteigums, šo grāmatu droši vien nemaz nelasīs, to vairāk lasīs pietiekami sagatavoti cilvēki, un viņu izpratnē tā kaut ko sistematizēs. Es nevaru teikt, ka man grāmatā bija daudz jauna, jo jau kopš 1991. gada strādāju ziņās un šīs lietas ir gājušas caur mani diendienā. Tajā pašā laikā lasīt šādu apkopojumu ir interesanti, un vēsturniekam, kurš raksta kādu laiku pēc notikumiem un izmanto dažādus avotus, savā ziņā ir vieglāk restaurēt kopainu nekā reportierim, kurš atrodas notikumu vietā. Piemēram, pirms otrā Čečenijas kara sākuma mums bija aizdomas, ka Šamila Basajeva vadītais iebrukums Dagestānā ir provokācija, lai dotu ieganstu sākt karu. Tagad tas redzams skaidrāk.

Feļštinskis Korporācijas priekšvārdā raksta, ka arī Baltija ir apdraudēta, ka, protams, ir ļoti labi, ka Baltija atrodas NATO, jo tas ir vienīgais, kas Putinu attur no iebrukuma, bet, ja Putins – pamatoti vai kļūdaini – pieņems, ka NATO Baltijas dēļ karu ar Krieviju nesāks, Krievijas armija ieies Baltijas valstīs.

Publicists Otto Ozols gan nesen rakstīja, ka Putins mēģinās Baltijā, vismaz Latvijā, iegūt varu demokrātiskā ceļā ar sev lojāliem vietējiem politiskajiem spēkiem.

Rietumiem jau ir vēstures pieredze, ka normālās demokrātiskās vēlēšanās pie varas nāk Hitlers. Ukrainas gadījumā redzam, ka tad, kad tā mēģina sevi informatīvajā laukā aizsargāt pret Kremļa propagandas ruporiem, tos ierobežojot, tai nākas saskarties ar to, ka kāds Eiropas pārstāvis un arī kādi no ukraiņiem saka: kā tad tā, mēs taču ar to likvidējam daļu vārda brīvības... Šā kara laikā Ukrainā ir izvērsusies ļoti nopietna diskusija par to, cik tālu šādā situācijā, kad pretinieks sāk propagandisku tavas valsts un tās iedzīvotāju ietekmēšanu, tu vari darboties ar teorētiski ļoti labi skanošiem abstraktiem likumiem vai kārtību, kura der absolūtos miera apstākļos.

Kā tu Latvijā rīkotos ar Krievijas propagandas kanāliem?

Es nenodarbojos ar to skatīšanos. Senāk Krievijas kanālus es ļoti augstu vērtēju. Daudzos komandējumos, vai tā bija Irāka, Libāna, Afganistāna vai Čečenija, esmu redzējis strādājam Krievijas NTV un citu kanālu žurnālistus. Tie bija normāli žurnālisti, strādāja tā, kā, manuprāt, ir jāstrādā – brauca pie vienas puses, pie otras. Bet kādā brīdī sapratu, ka viss virzās uz slikto pusi. Skatījos NTV arī pēc Putina nākšanas pie varas, bet skatīšanos pārtraucu drīz pēc tam, kad kādā reportāžā no Kaļiņingradas NTV žurnālists pateica šādu frāzi: "Es te atrodos vēsturiskajās krievu zemēs...

Katrā ziņā, manuprāt, neatkarīga valsts ir daudz lielāka vērtība nekā nevēršanās pret atklātu ienaidnieku medijiem, nemēģinot ar tiem cīnīties. Viens iedvesmojošs piemērs no Ukrainas. Tur ir daudz brīvprātīgo, kas palīdz karavīriem frontē. Viens brīvprātīgais no Ukrainas vidienes, iespējams, no čerkesiem, sekmīgs uzņēmējs, kurš pirms kara nodarbojās ar stomatoloģiskās aparatūras importu, frontes tuvumā izveidoja stacionāro zobārstniecības kabinetu un divas pārvietojamās mašīnas. Viņš arī bija konstatējis, ka Avdijivkā, kur viņš uzturējās jau pāris gadu un mēģināja arī strādāt ar vietējiem, no kuriem daudziem ir postpadomju domāšana, raida piecas radiostacijas, visas Krievijas. Pārsvarā raida mūziku, aptver visus iedzīvotāju slāņus – viens kanāls raida džezu, cits popu... Šis uzņēmējs izdomāja, ka tur vajadzētu raidīt ukraiņu mūziku, ja reiz Ukrainas radiostacijas tur netver. Tas izrādījies ļoti vienkārši, maksājis pāris tūkstošu dolāru. To klausoties, man ienāca prātā, cik ilgi mēs runājam par to, ka Latgalē nevar nodrošināt Latvijas kanālu uztveri.

Tu daudz tiecies ar ukraiņiem gan Ukrainā, gan Latvijā. Kā viņi vērtē Latvijas nostāju Ukrainas kara jautājumā?

Kopš 2014. gada diezgan apzināti gandrīz nekur citur arī nebraucu. 2013. gadā vēl domāju, kā braukt uz Sīriju, kas ir dārgs un nebūt ne vienkāršs pasākums, bet, kad sākās notikumi Ukrainā, sapratu, ka Latvijai šobrīd nav citu nozīmīgāku notikumu, tāpēc Ukrainai jāmēģina sekot, uz turieni jābrauc. Diezgan ātri sajutu, ka cilvēciskajā līmenī ukraiņi novērtē baltiešu nostāju un izpratni pretēji Vācijas un Francijas nostājai, nemaz nerunājot par Eiropas dienvidu valstīm. Mums šīs jaunās attiecības ir liels ieguvums. Lietuvā, Latvijā un Igaunijā ir daudz projektu gan valstiskā, gan fizisku personu līmenī, arī vēstnieki ir bijuši pietiekami aktīvi. Zobgaļi no brīvprātīgo Aidara bataljona gan man ir teikuši: jā, Grībauskaite ir dzelzs cilvēks, politiķe, bet kā tad jums Latvijā? Laiki ir tādi, kad arī mazām valstīm nav jāklusē.

Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

 

 

Top komentāri

Vārds
V
Katrai valstij sava paša dzīve. Latvijai ir jādara viss, lai tā kļūtu skandināviska labklājības valsts. Jo tikai tad, kad pārticībā dzīvos visi valsts cilvēki, tikai tad iedzīvotāji būs gatavi aizstāvēt savu valsti, vērtības un dzīvesveidu. Latvijai nav nākotnes, ja tā neizvēlas būt labklājības valsts un turpina kā līdz šim.
Vārds
V
Krieviju var glābt tikai sociāldemokrāti, kas Krievijā ieviestu skandināvisku labklājības valsti. Putinisti Krieviju korumpē un ar gulaša steitismu iemidzina ļaudis. Savukārt labējie liberāļi un opozicionāri, ja tiks pie varas, tad prihvatizēs Rietumu un Ķīnas investoriem par labu Krievijas dabas bagātības. Arī tas nav risinājums. Risinājums ir tikai un vienīgi centriski kreisa politika un labklājības valsts, kas attīstītu tehnoloģijas, biznesus un padarītu laimīgus visus cilvēkus.
Man viss
M
bija sakidrs, kad izlasiju Politkovskas ''Putina Krievija'' un vinas nogalinashana pec tam vel vairak apliecinaja, ka ta ir taisniba un vel vairak.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Pavasara konstruktors

Domājot par pavasari, neizbēgami nāk prātā kustība – asnu spraukšanās no zemes, pumpuru sprādzieni, augšana un tiekšanās pret gaismu. Un tāpēc šķiet, ka pavasarī arī mākslā tik ļoti iederas deja, it ...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata