Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Tīkls padarīja slavenu

Man patīk baidīties, un cilvēkiem vispār patīk domāt par pasaules galu, saka kādreizējā loģistikas speciāliste Jana Vagnere (44). Krīzes laikā viņa sāka rakstīt antiutopiju, ko pa nodaļām publicēja internetā, un nu viņai Krievijā iznākušas jau vairākas grāmatas. No tām pirmā – Vongezers – tulkota arī latviski.

Par pasaules galu cilvēce, šķiet, ir domājusi vienmēr. Taču agrāk likās, ka pasaule aizies bojā, ja dievi tā vēlēsies, bet mūsdienās arvien skaudrāk apzināmies – ja ne gluži pasaules, tad cilvēces galu, šķiet, panāks paši planētas iedzīvotāji. Varbūt kāda no lielvalstīm sāks kodolkaru, bet varbūt, pateicoties modernajai medicīnai, radīsies kāds supervīruss, kuru nekādas zāles neapturēs. Tieši par bēgšanu no nāvējošas gripas formas savā grāmatā Vongezers fantazējusi krievu autore Jana Vagnere. Kā pati uzsver – dažādus žanrus gan viņa izmanto tikai kā dekorācijas, kas ir fonā cilvēku savstarpējām attiecībām un iekšējām cīņām.

Savulaik strādājusi pavisam citā sfērā, rakstniecībai Vagnere pievērsusies krīzes laikā, zaudējot darbu. Turklāt populāra ar savu pirmo stāstu viņa kļuva, to bez maksas pa nodaļām publicējot internetā kā blogu. Tagad Vagnerei Krievijā iznākusi jau trešā grāmata, pēc viņas scenārija tiek uzņemts seriāls un pārdotas darba ekranizācijas tiesības arī ASV. Savukārt ar Latviju Vagneri saista ne tikai viņas pirmās grāmatas tulkojums – šeit dzīvo arī viņas radi. 

Fragments no intervijas:

Piemaskavas iedzīvotāji bēg no nāvējošas gripas uz Karēliju… Kā nonācāt līdz tādai idejai? Drūms scenārijs, par ko domāt.

Man bieži prasa, kāpēc nerakstu tādu "nopietno prozu", bet gan žanru romānus. Redziet, esmu liela žanru romānu piekritēja. Man šķiet, ka dalījums literatūrā starp nopietno un nenopietno, starp sarežģīto un vieglo ir nepareizs un negodīgs. Fantastiskie romāni ir nopietns literatūras virziens. Neviens taču Reju Bredberiju nesauktu par kaut kādu fantastu. Es mīlu fantastiku. Bet grāmatu par pasaules galu es nolēmu uzrakstīt, jo man patīk baidīties, cilvēkiem vispār patīk domāt par pasaules galu. Man vienmēr šajos stāstos kaut kā pietrūka un radās ideja – ja tev kaut kā pietrūkst, uzraksti to pats. Es gribēju šajās ierastajās dekorācijās ielikt cilvēku, kas ir līdzīgs man, – ne supervaroni, ne vīrieti ar kvadrātainu žokli, bet gan tādu cilvēku kā es – un baidīties kopā ar viņu. 

Vai nebija grūti ielikt sevi tādā drūmā pasaulē?

Man tas ir vienīgais veids. Es šaubos, ka var citādi. Cilvēkam, kas izdomā stāstu, noteikti ir sevi jāievieto konkrētajā situācijā. Nav obligāti jāieliek sevi stāstā kā vienu no varoņiem, nepieredzējuši autori droši vien tā vienmēr sāk, bet pietiek ar to, ka tu esi aculiecinieks. Vajag redzēt to, kā viss notiek no iekšpuses. Ja gribi nobiedēt lasītāju – tev vajag būt tur iekšā.

Man gan šis stāsts nešķiet bezizejas stāsts. Tas ir biedējošs, bet uzmundrinošs. Man daudzi rakstīja, ka vajag ar steigu iepirkt konservus, iemācīties šaut, vajag, lai mājās ir vismaz viena šautene. Taču visi stāsti par pasaules galu tomēr ir par to, cik trausla ir mūsu pasaule, cik trausla ir mūsu labklājība. Lūk, arī man šis stāsts ir kā atgādinājums, cik ļoti man ir paveicies. 

Lai gan stāsts it kā ir par pasaules galu, grāmatā liels uzsvars tomēr, šķiet, ir uz cilvēku savstarpējām attiecībām.

Jā, protams, ir jābūt iekšējai dramaturģijai, lai iztēlotos parasta cilvēka bailes, tēliem ir jābūt līdzīgiem īstiem cilvēkiem. Pasaules galā arī būs stāsts par cilvēkiem, kam ir mazs bērns, suns, māja, ko negribas pamest. Tie sīkumi varoni padara dzīvu. 

Un varoņi nav perfekti.

Pat pretēji! Viņi ir ļoti vāji, viņiem ir ikdienas dzīves inerce, viņi netiek galā ar jaunajiem uzdevumiem. Svarīgi, ka viņi nav nedz labi, nedz ļauni – cilvēka daba ir sarežģīta. 

Šajos stāstos vienmēr būtiska loma ir resursu vākšanai, izdzīvošanai ar to, ko sanāk atrast, ar to, kas bija mājās. Tam nav vajadzīga pat fantastikas literatūra, pietiek ar vēsturi, lai nepamestu sajūta, ka jākrāj, tā sakot, nebaltai dienai. Piemēram, pie mums šeit, Latvijā, un droši vien arī citās bijušajās PSRS valstīs visiem ir šķūņi pilni ar vecām, "ja nu noderēs" lietām. Maniem vecākiem ir maisiņš, kas pilns ar maisiņiem, man arī tagad tāds ir...

Jā! Man arī! 

Jums šķiet, ka mēs savas vēsturiskās pieredzes dēļ apokalipsi izdzīvotu labāk?

Noteikti! Lai gan mēs esam jauni cilvēki, mūsu vecākiem bija grūtāk, bet vecvecākiem vispār šausmīgi pārbaudījumi bija jāpieredz, un mums tomēr ir viņu pieredze. Mēs neesam tik bezrūpīgi, tas mums varbūt traucē kļūt priecīgiem un laimīgiem, bet tajā pašā laikā esam gatavāki katastrofai. Mēs to tā kā gandrīz gaidām. Protams, mūs tā sasniegtu nesagatavotus tik un tā, bet ne tik ļoti kā citviet pasaulē. 

Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!

Top komentāri

autoram ->?
a
Tīmeklis vai tīkls?? Tīkls lieto daudzās situācijās, taču neloģiski ar to aizvietot jēdzienus internets vai tīmeklis. Nez vai vajag jucekli savā galvā publiskot un veidot jocīgus precedentus.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauno koalīciju veidos:

Kopā nobalsojuši: 494

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Īsto Ameriku meklējot

Ceļot pa Teksasas mazzināmāko pusi reti kuram būs pirmā izvēle, dodoties pāri okeānam. Taču tieši tā var gadīties interesantākā ASV daļa – naftas pumpji un platformas, kosmosa izpēte un NASA, v...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata