Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Īsti vīri nebeidz spēlēties nekad. Intervija ar režisoru Regnāru Vaivaru

"Banalitāte ir ļoti stiepjams jēdziens. Man liekas, ka tās vairāk ir bailes no romantikas," saka režisors Regnārs Vaivars, kurš Dailes teātra lielajai skatuvei pārrakstījis un iestudējis Remarka Trīs draugus

Reiz dzīvoja trīs draugi, kuri nicināja dzīvi, līdz vienā skaistā dienā viņi satika meiteni, kuru visi trīs iemīlēja. Un pēc tam iemīlēja arī dzīvi. Lūk, cik vienkārši. Tas ir brīnišķīgs sākums pavasara pasakai. Bet kas ar viņiem notiks, kad sāksies rudens? – režisors Regnārs Vaivars un Dailes teātris 21., 22. jūnijā aicina atgriezties teātrī – cilvēcības zonā.

Ar Regnāru Vaivaru ir patīkami un iedvesmojoši sarunāties. Viņš ir laipns, mierīgs, īsts un uz jautājumiem sniedz godīgas atbildes. Ir prieks sajust cilvēku, kurš, kā izskatās, ir atradis līdzsvaru starp būšanu par "mājas kaķi" un "kaķi, kurš staigā, kur pašam patīk". No režisora caur Zoom sarunas ekrānu vibrē veiksmīgi izdevies "mēģinājums mazliet sakārtot savu dzīvi" un pieaugt, nezaudējot nekā no sava radīšanas trakuma. "Teātris ir manī," saka Regnārs.

Neierasti atkal runāt par teātri ar īstu, dzīvu režisoru!

Ir, ir jocīgi, jā. Es laikam neesmu kādus divus gadus par teātri runājis. Pirms gada tieši, kad sākās kovids, sākām mēģinājumus. Atcēlās tieši dažas dienas, pirms mums bija jāsāk.

Kādas ierobežojumu apstākļos bija iespējas mēģināt?

Mēģinām tieši šobrīd. No aprīļa beigām. Mums bija izkritiens, jo atklājās viens kovida gadījums, un bija desmit dienu izolācija. Pāri Jāņiem vilkt vairs nevarēja, tāpēc bija tas viss jāpagūst drusciņ saspiestā laika nogrieznī.

Vai priecājies par lieko apdomāšanās laiku? Vai labāk patīk strādāt vienā uzrāvienā?

Man apdomas laiks bija akurāt gads, lai gan nevarētu teikt, ka būtu baigi domājis, vienkārši virzījos tālāk un darīju citas lietas. Droši vien tas palīdz sakopot domas un koncentrēties uz svarīgāko.

Kādi dzīves ceļi tevi ir atveduši pie Remarka Trīs draugiem?

Tas ir romāns, ko visi izlasa pusaudžu gados, un tas liekas lielisks. Pēc tam, vai pārlasa vai nepārlasa, ir sajūta, ka cienījamā kompānijā atzīties, ka man šis darbs joprojām patīk, nav labais tonis. Tās lietas, par kurām Remarks runā, ir ļoti eksistenciālas. Man bija vēlme paņemt, lūk, šādu romānu, kas daudziem pārlasot jau zināmā mērā šķiet banāls, bet tāds tas galīgi nav, un uztaisīt par to savu versiju. Versiju par draudzību, par mīlestību, kura šķietami nav romantiska, lai gan mīlestība romantiska ir vienmēr, pat ja vārda "mīlu" vietā lieto "es tevi nemīlu". Bija sajūta, ka no šī darba gribu uztaisīt izrādi. Neslēpšu – vilinājums bija arī tajā, ka uz teātra skatuvēm, cik esmu interesējies, nav bijuši ļoti, ļoti veiksmīgi Trīs draugu iestudējumi. Parasti rodas problēmas.

Kas, tavuprāt, ir lielākais klupšanas akmens?

Lielākais ir tas, ko pats sapratu, sākot dramatizēt, ka laba proza un laba dramaturģija ir divas ļoti dažādas lietas. Atšķiras tāpat kā teātris un kino. Darbojas pilnīgi citi likumi. Sapratu, ka ir jāraksta pilnīgi no jauna, lai darbs atbilstu manai uztverei par to, kas ir laba dramaturģija, kas palīdz aktieriem un ved līdzi.

Tev bija sajūta, ka pats vislabāk to vari izdarīt, proti, uzrakstīt lugu?

Manā izpratnē – jā. Galu galā es rakstu pats sev. Zinu, ko man vajag. Ir arī kaut kādi mīnusi – ka uzrakstu par daudz un atstāju par maz vietas sev kā režisoram. Ar to darba procesā centos tikt galā, kad sapratu, ka ir vietas, kur sev kā režisoram esmu par daudz pateicis priekšā. Režisoram vienmēr ir svarīgi būt jaunatklājējam. Tā ir smalkā robeža, kas ir jāsaprot, rakstot pašam sev, ka nevajag sev ceļu veidot pārāk vieglu un gludu.

Bet gluži cilvēciski gribas izritināt sev priekšā mīkstu paklājiņu?

Protams, protams, jo liekas, ka tā ir vispareizāk. Nē, nē, nē, nē, nē. Režisors spēcīgs ir tieši ar interpretāciju. Pats vienā brīdī saprotu – man taču vajag aizmirst, kā es to rakstīju! Man kā režisoram ir jāspēj to izlasīt no jauna. Ļoti interesanta atklāsme, lai gan to kā režisoram man jau vajadzēja būt sapratušam. Kā režisors interpretēju lugu un tajā jūtos vislaimīgākais, jo tas ir visinteresantāk. Un tad pēkšņi saprotu, ka pats sevi kā režisoru esmu apzadzis, un mēģinu paskatīties uz katru epizodi no malas. Tas ir grūti.

Laikam jau māksla nozīmē pēc iespējas biežāk atrasties drosmes, nevis ieraduma un ērtuma zonā?

Jā. Komforta zona ir ļoti bīstama. To uzzināju no jauna. Interesanti, ka, tik ilgi strādājot teātrī, pēkšņi tik saprotama lieta, ko pirms tam pats sev esmu jau noformulējis neskaitāmas reizes, – un tomēr pieļauju kļūdu vēlreiz. Es to ātri apjautu un domāju, ka esmu ar to ticis galā.

Vai pieķer brīžus, kad slīdi iekšā ērtumā un sāc apzagt sevi kā režisoru? Sit sev pa nagiem un velc ārā?

Tas ir jādara. To es redzu – tiklīdz ir komforta zona, tā arī aktieri iemieg. Ja pat viskrasākās emocijas ir ļoti skaidras un tām nav brīžiem pat pretējs traktējums – tas nekur neder. Kā zināms – smieklus caur smiekliem un skumjas caur asarām nekad nevar nospēlēt, līdz ar to ir jābūt pavisam negaidītam traktējumam, kā to darīt. Tur nākas sist sev pa pirkstiem. Tiklīdz aktieriem viss ir baigi skaidrs, tad izskatās, ka tas nekas nav. Ir jābūt piepūlei, lai viņi to varētu nospēlēt caur pavisam citu lietu. Tad ir interesanti viņiem pašiem un arī skatītājiem.

Vai tu vairāk esi diktatoriskas ievirzes režisors vai aicini aktierus uz pēdējos gados tik populāro kolektīvo radīšanu?

Nāku ar savu. Vairākas izrādes esmu radījis arī kolektīvi uz etīžu pamatiem. Izrādes mēģinājumiem atvēlētais laiks man tomēr šķiet ļoti īss. Ja gribi radīt tiešām apjomīgu darbu un taisi uz etīdēm, tad ir jābūt drošam laikam un apziņai, ka spēsi tās etīdes apkopot, jo aktieru pienesums uzreiz nebūs gaidītais. Tas ir "jāķemmē", un nedrīkst to pamest pusceļā. Tāpēc esmu izvēlējies ceļu, ka nāku ar ļoti skaidru vīziju pat detaļās, bet tas mani netraucē savu skaidro mehānismu kādā brīdī izjaukt un salikt no jauna. Vados no tiem aktieriem, kuri ir, un no tā, ko viņi piedāvā. Ja lietas, ko esmu galvā iedomājies, vienreiz, otrreiz nenorezonē aktieros, tad, lai cik tev tās šķistu lieliskas vai loģiskas, nav ko tām pieķerties, tāpēc ka vienmēr var atrast patiesīgāku risinājumu. Tas atkal ir tas pats jautājums par komforta zonu. Ja baidies no kaut kā atteikties, tas liekas tik ļoti lielisks, tad nekad neieraudzīsi to, kas ir vēl spēcīgāks, trāpīgāks, precīzāks un aktierus kustinošāks.

Iestudējot Remarka Trīs draugus, precīzi izvēlēti mīlētāji – Patrīcija un Roberts – droši vien ir puse no veiksmes? Nojaušu, ka Laurim Dzelzītim tā varētu būt kolosāla loma, tur viss sakrīt, ne? Par Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu nerunājot.

Viņam jau tā ir kolosāla loma! Lai arī mums ir palicis maz laika, tas jau ir redzams.

Īsti neatceros, neesmu pārlasījusi romānu, – vai Remarks rakstīja par divdesmitgadniekiem?

Gluži nē. Viņiem ir tuvu pie trīsdesmit. Esmu izvēlējies aktierus, kas ir vecāki. Viņi spēlē drusku jaunākus, bet mēs pat to nekādi nemēģinām attaisnot. Ņemot vērā to, kam Remarka varoņi ir izgājuši cauri, vienā ziņā viņi ir ļoti novecojuši. Mana izvēle likās pietiekami atbilstoša. Savukārt mani aktieri izskatās jaunāki par saviem gadiem. Domāju, ka ļoti acīs negriezīsies.

Ar ko tu savās sajūtās aizvieto karu, kas Remarka darbos nosaka principā visu – dzīves intensitāti, izvēles, noskaņas. Kur tu ņem sevī palaidējmehānismu kam līdzīgam un kā ierosini aktierus?

Zini, daudz par to esmu domājis un runājis. Lieta ir tāda, lai gan mēs visi esam redzējuši neskaitāmi daudz filmu par karu, gan mākslas, gan dokumentālās, kā arī lasījuši grāmatās, – karu, man liekas, saprast nevar. Tikai ar prātu, bet emocionāli to saprast nevar. Līdz ar to, cik vien var, meklējām paralēles. Mēģinājām uzminēt, kas tas varētu būt mūsu dzīves pieredzē – līdzīgas situācijas, kaut kādi līdzīgi notikumi. Skaidri saprotu, ka ne man, ne aktieriem tā sajūta nav īsti pieejama. Nonākt tur, kur apkārt visu laiku mirst cilvēki… Sevišķi Pirmais pasaules karš, četri gadi ierakumos, pabīdās pa vienu metru uz priekšu, pa vienu – atpakaļ… Absolūta bezjēdzība. Kā to var iztēloties? Man liekas, ka tā ir viena no lietām, ko iztēloties vienkārši nav iespējams. Meklējām, kas varētu būt vistuvākais mūsdienās no mūsu dzīves pieredzes. Centāmies nemānīt sevi ar to, ka mēs varētu saprast karu un to, kā jūtas cilvēks, kurš četrus gadus ir pavadījis vienkārši ellē.

Vai es drīkstu uzpīpēt?

Aiz ekrāna jau nejutīšu.

Es vienkārši aiz pieklājības, lai nedomā, ka aiz necieņas.

Protams, Regnār, tu drīksti uzpīpēt. Cik tu pats savā dzīvē esi bijis nāvei tuvu?

Droši vien jāsaka tā – es skaidri zinu, ko darot vai – vēl vairāk – ko pārtraucot un nedarot es būtu tur nonācis tuvāk. Drusciņ tomēr sakārtoju savu dzīvi.

Gribētu atgriezties pie tā, ko teici intervijas sākumā – pieaugušiem vīriem kompānijā atzīties, ka vēl joprojām ir svarīgi Trīs draugi, "nav labais tonis". Kāpēc cilvēki kautrējas vai pat kaunas no tām lietām, kas beigās dzīvē tomēr izrādās pašas būtiskākās?

Kāpēc cilvēki kautrējas atzīt vai nosaukt tās lietas? Nu, nezinu. Man liekas, runājot par pašsaprotamām lietām: mīlestību, draudzību, ļoti izteiktu attieksmi pret pasauli – tās ir tik norunātas tēmas, ka tad ir jābūt ļoti īpašam viedoklim.

Bet, ja tas piemeklē pašu, tu redzi, cik tas ir nebanāli. Klišejiski dzejoļi un svētku runas ir cita lieta. Tam nav nekāda sakara.

Es pat nebiju aizdomājies, kāpēc Remarks cilvēkiem brīžiem šķiet tik banāls.

Varbūt pamēģinām padomāt par to tagad?

Varbūt ir kauns par kaut kādu savu pusaudža aizraušanos? Tā rada skepsi pret sevi. Man liekas, ka daudziem cilvēkiem ir kauns par savu pusaudža aizrautību kā tādu. Tajā laikā daudzas lietas liekas tik vieglas un tik pašsaprotamas. Daudzi cilvēki savas vēlmes un sapņus dzīvē nepiepilda vai nosauc par naiviem un realitātei neatbilstošiem. Varbūt tas ir saistīts ar to? Ja tev tik ļoti kaut kas jaunībā patika un sevi vairs tā neizjūti, tu apšaubi to, kas tevī kādreiz ir izraisījis pārāk lielu sajūsmu. Es nezinu.

Paturpinot šo versiju, sanāk, ka 47 gados vajag drosmi un briedumu, lai izvēlētos atgriezties pie Trīs draugiem?

Kādu tur drosmi! Ja nu vienīgi no tāda viedokļa, ka kādam cilvēkam šis darbs ir ļoti mīļš un mana interpretācija viņu varētu aizvainot. Bet nedomāju, ka aizvainos. Es pret to izturējos ar lielu pietāti, neraugoties uz to, ka es Trīs draugus pārrakstīju no jauna.

Pārlasot tos jau no brieduma viedokļa, varbūt pat nojaušu, kas ir tas, kas daudziem cilvēkiem liek apšaubīt šī darba lieliskumu, bet tur, protams, joprojām ir daudz skaistā. Man vienmēr ir paticis šķietami banālās lietās meklēt to skaisto. Banalitāte ir ļoti stiepjams jēdziens. Man liekas, tās vairāk ir bailes no romantikas. Es laikam no tās nebaidos. Pats esmu ļoti kritisks un bieži vien skarbs cilvēks. Līdz ar to man nav bail no romantikas, jo tās manā dzīvē nekad nebūs par daudz.

Man reizēm liekas, ka lielākajam vairumam, un ne tikai vīriešiem, ir bail pa īstam kādu mīlēt iedomātās brīvības zaudēšanas dēļ. Kad saproti, kāda tā ir maldīšanās, ka principā jau vari iegūt tikai jaunu brīvību, bieži vien ir par vēlu. Ko tu saki par šo versiju Trīs draugu un savas dzīves kontekstā?

Šajā izrādē runājam tieši par to, ko tu tikko minēji. Jautājums ir par privātīpašnieciskumu. Protams, katram cilvēkam katrās attiecībās agri vai vēlu parādās vēlme otru piesavināties. Tas ir jautājums par katra cilvēka pašpietiekamību. Jo pašpietiekamība ir lielāka, jo ir lielāka iespēja, ka tu spēsi otru cilvēku nemēģināt pakļaut savām interesēm un pieprasīt. No viņa jāmēģina vairāk gaidīt to viņa individualitāti un izpausmes, kuru dēļ esi viņu iemīlējis, un arī pieciest viņa kļūdas. Tas tiešām ir atkarīgs no cilvēka pašpietiekamības.

Visgrūtāk ir pieciest otra cilvēka kļūdas. Nezinu, vai es to esmu izdomājis vai kāds Dostojevksis ir teicis – visgrūtāk ir mīlēt savu tuvāko, jo tuvākajiem ļoti bieži izrādās ļoti neglīta seja. Tuvplānā tu redzi visas poriņas, kurās ir netīrumi, un visu kaut ko citu. Tas, par ko tu cilvēku iemīli, pēc tam ļoti bieži kopdzīvē tevi kaitina. Ļoti svarīgi ir joprojām spēt mīlēt viņa kļūdas un trūkumus. Ļoti bieži cilvēkā iemīlas ne tikai viņa lieliskuma, bet arī kādu cilvēcisko vājību dēļ, kuras tev šķiet simpātiskas. Bet tad, kad tas sit pa ģimenes budžetu vai tavu pašcieņu vai draugi un draudzenes norāda kā uz mīnusu, sāc pārvērtēt un tev liekas, ka tas kaitē jūsu attiecībām, bet droši vien jau tā nav…

Trīs draugos viņi nemaz netiek līdz tuvplāna poriņām un kļūdu pieciešanai, viss paliek rožainā stadijā, jo Patrīcija nomirst…

Nu jā. Tur viņi vienkārši mēģina salāgot savas attiecības ar dzīvi. Mēģina uzpirkt dzīvi, cerot kaut kā to meiteni izpirkt laukā. Tur līdz kļūdām…Viņi ļoti labi saprot, Roberts ar Patrīciju to augstu novērtē, ka ir bijis tikai labi. Iespējams, ja apstākļi nebūtu tādi, viņu mīlestība zaudētu savu skaistumu. Būt ļoti ilgi kopā ir milzīgs pārbaudījums. Tādā ziņā esmu ļoti priecīgs un ļoti lepns, piemēram, par to, ka šajā gadā, kad bija visi liegumi, es ar sievu Madaru pavadīju kopā ļoti daudz laika. Negaidīti daudz, bet to arī ļoti izbaudījām. Tas bija ļoti priecīgs pārsteigums, kas mūs satuvināja, nevis izšķīra. Mēs esam diezgan aizņemti cilvēki un līdz šim viens otru satikām diezgan reti. Tagad bija īpašie brīži. Tas ir jautājums, vai, esot ļoti ilgstoši kopā, viens otru nenovedīsim līdz kaut kādai nekurienei.

Milzu vērtība, man pilnīgi zosāda uzmetās.

Jā. Par to esmu ļoti priecīgs. Es arī neesmu baigi pārliecināts, kas ar mums notiks, ja ļoti ilgstoši būsim viens otram tuvu, tuvu. Kad redzēsim viens otra seju tik tuvu, ka varēsim redzēt arī gruzīšus.

Ar Madaru [kostīmu māksliniece Madara Botmane – red.) jūs strādājat kopā arī kā radošs tandēms. Kāda ir jūsu sadarbība, strīdaties par estētiku, idejām vai vairāk esat uz viena viļņa?

Tāpēc arī strādājam kopā, ka mums saskan. Tam nav nekāda sakara ar to, ka viņa ir mana dzīvesbiedre. Kad Madara stājās Mākslas akadēmijā, viņa man izstāstīja savas idejas. Bija vairākas. Madarai ir arī visādi talanti mūzikā. Šķietami ne tik pašsaprotama izvēle kā kostīmi bija pārsteigums arī man. Runājām, vaicāju – kāpēc viņa to grib? Novienkāršojot viņas atbilde varētu būt – lai padarītu aktierus labākus. Tālāk, viņai jau mācoties Mākslas akadēmijā, ieraudzīju to, ka Madara tiešām zina, kā to izdarīt. Ka viņa zina, kā iedot klāt vēl kādu dimensiju. Ne tikai burtiski izpildot režisora vēlmes, bet iedodot klāt savu viedokli par tēliem. Madara zina, kā katram aktierim palīdzēt veidot tēlu, un tā ir baigā vērtība. Tāpēc man ir tik svarīgi ar viņu sadarboties, neskatoties uz to, ka kaut kādos brīžos privātajai dzīvei tas varbūt traucē. Bet mēs cenšamies darbu mājās nenest. Nu jā, tā jau visi saka. (Iesmejas.)

Trīs draugi top uz Dailes teātra lielās skatuves. Kāds ir tavs viedoklis pretrunīgajā diskusijā par tās mēroga piemērotību radošām teātra mākslas izpausmēm? Kā tu izjūti Lielo zāli?

Nu jā. Nevar teikt, ka zāles pēdējās rindas ir ļoti pateicīga vieta, kur skatīties izrādes. Tas ir par tālu. Bet visādi citādi man šī skatuve vienmēr izrādās par mazu. No iestudēšanas procesa viedokļa skatuve ir ļoti O. K. Jautājums – kā tikt līdz pašām pēdējām rindām? Par to ir jādomā visu laiku. Neapšaubāmi darbs ar aktieri uz tik lielas skatuves un Mazajā zālē ir pilnīgi divas dažādas lietas. Tā ir milzīga atšķirība. Katrā gadījumā ir jādomā par citām lietām un jāliek citi akcenti. Ir jābūt diezgan skaidram, kā tu kā režisors to spēj izdarīt. Galu galā ir jāpatīk strādāt uz lielās skatuves, jo tas nav viegli un ērti. Arī man daudz sirsnīgāk būtu taisīt izrādes mazajās zālēs, jo tur tu vari aktieri visādi apglāstīt. Uz lielās skatuves tomēr ir jāspēlē šahs. Var jau būt, ka man iebildīs, ka šahā ir sirsnība. Bet, salīdzinot ar manu basketbolu, – mazāk.

Vai tu šobrīd izjūti sevi kā režisoru brīvmākslinieku vai vēlētos būt kāda konkrēta teātra komandā? Lai gan, protams, šāda teātra pasaules organisma uzbūve – dalījums pa teātra mājām un štatiem – kļūst arvien irdenāka.

Labprāt taisītu izrādes visur. Man ir interesanti visu laiku tikties ar jauniem cilvēkiem, jo teātris ir manī, un katrā teātrī es atnāku ar savu teātri. Man ir interesanti pamainīt vidi. Man nepatīk justies kādam parādā. Gribu, lai es varu droši nākt un iet, lai man nav ne ar vienu jāslēdz kaut kādi morāli līgumi.

Esmu sēdējusi zālē Trīs draugu izrādē, kur skatītāji beigās raud. Vai tevi kā režisoru gandarītu šāda reakcija savā izrādē?

Prognozēt un mēģināt cilvēkus vilkt uz raudāšanu…

Tajā izrādē nebija nekā tendencioza, viņus pašus aizkustināja melodrāma, nāve, skumjais iznākums.

Saprotu, saprotu. Man ir svarīgi, lai viņi smietos. Par ļoti nopietnām un sāpīgām tēmām cenšos runāt ļoti viegli. Nemēģinu spiest un kurbulēt situāciju. Cenšos ļoti veselīgi skatīties arī uz ļoti neveselīgām lietām. Man būtu svarīgi, ka cilvēki uzdrošinātos pasmieties. Par to raudāšanu – tas lai paliek viņu ziņā. Smiekli tomēr vieno, raudāšana nodala katru atsevišķi.

Pandēmijas laikā visiem – gan skatītājiem, gan teātra profesionāļiem – nācās pārvērtēt, kas īsti ir teātris un kāpēc mums tas ir nepieciešams. Notika mēģinājumi pārcelties uz digitālo vidi, bet šobrīd izskatās, ka tas tomēr bija izlīdzēšanās variants un nenesīs lielas izmaiņas teātra valodā un izpratnē. Kādas bija tavas pārdomas attiecībā uz šo?

Es pats sevī neatradu iemeslu šajā jomā mēģināt darīt kaut ko digitāli. Nevarēju atrast kādus plusus, atšķirību no kino. Tas nav nekas labs, un man par to ir kauns, ka nevarēju atrast. Ja būtu atradis, tad būtu pamēģinājis kaut ko darīt. Tā vietā es izvēlējos rakstīt lugas. Man tas šķita interesanti. Es to nekad īsti nebiju darījis. Biju pārrakstījis citus autorus, bet pats nekad nebiju mēģinājis. Laiku izmantoju šādi. Kad vairāk nekā pirms diviem gadiem iecerēju Trīs draugus, formulējums, kāpēc un kāda ir šī darba aktualitāte, man bija skaidrs. Pandēmijas laiks aktualitāti ir ļoti krasi paspilgtinājis. Tas bija lasāms visās vietnēs, kur cilvēki pauda savas sajūtas. Visiem līdz sāpēm ir kļuvis skaidrs, ka krīzes brīžos tas, uz ko cilvēks var paļauties, ir viņš pats un viņa draugi. Dod Dievs katrai valdībai un katrai valstij pēc iespējas vairāk cilvēku ar šādu sapratni. Tā viņi pavilks uz augšu ne vien paši sevi, bet arī savu valsti. Būtībā arī par to ir mūsu izrāde.

Vai tu identificējies ar kādu no Remarka draugiem?

Zini, iespējams, rakstīšanas brīdī droši vien ar Robertu. Neapšaubāmi. Tur ir ielikts daudz kas no manis. Lasot romānu, tas mani arī piesaistīja, es Robertā pamanīju ļoti daudz nesimpātiska.

Piemēram?

Kaut kādu neizlēmību, vēlmi, lai sieviete… Viņš pauž to, ka es gribu, lai man kaut kā tā tuvojas, lai es pat to nepamanu, bet lai mani apskauj cieši, cieši.

Kolosāli teikts.

Jā. Es to ļoti labi pazīstu no sevis. Tas nav tas, ar ko lepojos. Tā ir diezgan nožēlojama lieta daudzos cilvēkos. Tāpēc man likās ļoti vilinoši uztaisīt darbu par varoni, kurš nav varonis, kurš ļoti bieži ir nesimpātisks. Bet arī šādi cilvēki ļoti mīl, un arī šādus cilvēkus ir ļoti par ko mīlēt. Tas man liekas interesantais.

Kā tu šajā dzīves periodā saproti provokāciju un huligānismu, kas tev kādreiz bija kas līdzvērtīgs vizītkartei? Kā tas ir transformējies?

Šobrīd vairāk cenšos provocēt pats sevi. Līdz ar to tas nav tik ļoti redzams uz āru. Lai gan, es domāju, arī agrāk tas, ko sauca par huligānismu un provokāciju, nekad nav bijusi provokācija. Tā vairāk ir bijusi reakcija uz kaut ko, kā dialogs ar sabiedrību. Sākumā vienmēr manas vēlmes ir bijušas ļoti pieticīgas. Pats esmu bijis pārsteigts par daudzām lietām, ko esmu darījis. Skaidrs, ka tas zīmogs man paliks līdz pēdējam brīdim.

Kāds vienmēr vēl izvilks sarkano kažoku un gurķa smēķēšanu no tavas profesionālās jaunības.

Jā, jā, jā. Cilvēku uztverē droši vien es mūžam vienalga būšu jaunais un dullais. Es esmu jocīgais Regnārs. Ar to esmu samierinājies. Necenšos pierādīt pretējo, bet šobrīd visvairāk es provocēju pats sevi.

Dailes teātris tavu izrādi Trīs draugi piesaka kā "vīru spēles mīlas vārdā". Kad vīri beidz spēlēties?

Īsti vīri nebeidz spēlēties nekad.

 

Trīs draugi

Dailes teātra Lielajā zālē 21., 22.VI plkst. 19, 1.X plkst. 19, 2.X plkst. 18, 3.X plkst. 15

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–45

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja