Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Mums bija ko teikt

"Tā nebija, ka mēs ņēmām urbi un uzreiz griezām iekšā betonā," saka bijušais žurnāla Avots galvenais redaktors Aivars Kļavis

Reizēm intervijās cilvēkiem uzdotais jautājums, kas jūs ir veidojis, man ir šķitis dīvains, ja ne nepieklājīgs. Kā gan to varētu pateikt? Viss taču veidojis! Tomēr, kopš sapratu, ka cauri laikiem visas pārvākšanās un nežēlīgāko papīru revidēšanu manā istabā ir izturējusi Avotu kaudzīte, mainīju savas domas. Man šie žurnāli ir vajadzīgi. Joprojām. Kā dzīves daļa. Kā fotogrāfijas. Zinu, ka saku to savas paaudzes domubiedru vārdā – pieaugušo un mākslas pasaulē pilnīgi noteikti iekāpām ar Avotu rokā. Vēl tagad atceros foršo sajūtu, kad no pastkastītes kopā ar avīzēm izvēlās biezais, dīvainais, satraucošais žurnāls, kuru, kāpjot līdz piektajam stāvam, biju jau kārtīgi pašķirstījusi. Kad no rīta pirms koru skates vecāko klašu meitenes direktore bija aizsūtījusi uz tualeti nomazgāt uzkrāsotās acis, vakarā paņemt rokās caur un caur "nepareizo" Avotu bija īsta bauda. Avots apstiprināja, ka tāda pasaule, par kādu biju tikai nojautusi, reāli eksistē. Ir iespējams un drīkst dzīvot mākslā. Bija bail, ka pieaugot no šīm ilgām un nojausmām būs jāatsakās, varbūt būs jāiet tās nomazgāt tualetē. Avots nomierināja. Kā draugs un sabiedrotais. Kāds vienaudzis man teica, ka Avots ir veicinājis viņa seksualitāti. "Tas bija iemesls sākt sarunu, parunāties. Un tad jau visu citu," viņš atceras.

Atzīmējot 30 gadu kopš žurnāla pirmā numura iznākšanas, KDi aicināja pie viena galda atkal apsēsties Avota galveno redaktoru Aivaru Kļavi, Publicistikas nodaļas vadītāju Rudīti Kalpiņu un Literatūras nodaļas redaktoru Guntaru Godiņu. Māksliniecei Sarmītei Māliņai klātienes sarunā diemžēl nebija iespējams piedalīties.

 

Aivars Kļavis. Ivars Godmanis 1991. gadā sasauca visu izdevumu redaktorus un lika aiziet no Preses nama un veidot patstāvīgus uzņēmumus. Politiski tas tajā brīdī it kā bija pareizi. Teicu – cik saprotu, ar to tiek pielikts punkts pašreizējai preses struktūrai un visvairāk no tā cietīs kultūras žurnāli, jo mēs nevaram izdzīvot. Precīzi neatceros, jo biju ļoti uztraucies. Tad viņš uzblieza ar dūri pa galdu un teica: "Šajā mājā es runāju!" Redzēju viņa seju – man kļuva neomulīgi. Es domāju, ka tas labi raksturo to, kur mēs atrodamies tagad. Daudz ko tajā brīdī varēja saglābt, bet tāda tolaik bija attieksme. Politika dominēja pāri visam.

Vai, jūsuprāt, Avots būtu varējis turpināties? Vai arī – žurnāls izdarīja savu atmodas sagatavotāja darbu un jaunajā laikā vairs nebija iespējams?

Guntars Godiņš. Šis ir igauņu Avots (Vikerkaar – Varavīksne. Izvelk no somas žurnāla eksemplāru – red.). Viņiem žurnāls iznāk joprojām. Igauņiem nebija Godmaņa stulbās idejas nemaksāt kultūrai. Viņiem sākumā bija lielāks akcents uz literatūru. Bija ļoti laba publicistika. Tad, kad Savisārs (Edgars Savisārs – igauņu politiķis, viens no Igaunijas Tautas frontes dibinātājiem – red.) vēl bija normāls cilvēks, tur bija arī ļoti labi viņa raksti.

A. K. Es domāju, ka nevarēja turpināties. Tādā situācijā un tādā brīdī.

Rudīte Kalpiņa. Tu domā – finansiālu apsvērumu dēļ?

A. K. Nē. Es šaubos, vai tas varēja turpināt iznākt arī konceptuāli.

R. K. Varēja.

A. K. Mēs par to varam pastrīdēties, bet tajā brīdī es pārgāju uz Kriminālvēstnesi (no 1992. līdz 1995. gadam Aivars Kļavis bija Kriminālvēstneša līdzīpašnieks, viens no tā izdevējiem un redaktoriem – red.). Tā tirāža bija 300 tūkstošu, vienu brīdi – pat 500 tūkstošu. Tas bija medijs, kas interesēja. Pārsteidzošākais, ka tie bija intelektuāli cilvēki, kas lasīja. Satiku advokātus, viņi teica – ļoti laba avīze. Kad ielās šāva, bija vajadzīgs Kriminālvēstnesis. Avots varēja iznākt ar tirāžu, tāpat kā tagad iznāk, – divi trīs tūkstoši.

G. G. Tad tam būtu bijis jāstrukturējas pilnīgi savādākam, jākļūst līdzīgam igauņu Vikerkaar. Turpinājumam būtu bijusi lielāka nozīme, jo nevienu žurnālu nav iespējams atjaunot otrreiz.

A. K. 90. gadu sākumā ar to produktu [Avotu] mēs nevarējām pelnīt. Līdz ar to jautājums bija izšķirts. Varējām strādāt, ja gribējām, sabiedriskā kārtā pa naktīm. Bet mums tāpat būtu jāmaksā tipogrāfijām.

R. K. Tajā brīdī, šķiet, vēl nepastāvēja stabilas mediju izdevniecības. Ja tāda būtu, piemēram, kā Santai, kas vēlāk vienu brīdi izdeva Rīgas Laiku, arī Avots līdzīgos apstākļos būtu varējis turpināt iznākt. Izdevējam tas būtu zināms misionārisms, kad naudu pelna ar kaut ko citu, bet izdod arī šāda veida žurnālu.

G. G. Bet varbūt arī labi, ka Avots izpildīja savu misiju un aizgāja.

A. K. Jā, man arī patīk domāt, ka tā bija žurnāla misija, kas beidzās. To jau var redzēt pēc tirāžām, ka kulminācija ir 1988.– 1989. gadā.

R. K. Cilvēkiem vēlāk bija arī mazāk naudas.

A. K. Bija arī cita uztvere. Veikalā gaļu aiznesa pa sētas durvīm, un tantes uzreiz teica – ja jūs mums nepārdosit, mēs uzrakstīsim Avotam!

Šis plānais melnbaltais 1991. gada februāra/ marta numurs uzskatāmi atspoguļo 90. gadu situāciju. Līdzšinējo 80 lapaspušu vietā – uz pusi mazāk – 44 lapaspuses. Sarmīte Māliņa zem satura rokrakstā uzrakstījusi: "Avotu nesargā Beretes." Atceraties, kā tapa šis numurs?

G. G. Tas bija puča laiks.

A. K. Preses namā bija omonieši. Mēs nevarējām dabūt tipogrāfiju, jo pat avīzes drukāja ilgi un smagi. Un, protams, avīzes tajā brīdī bija svarīgākas.

G. G. Zvanīju saviem draugiem uz Igauniju – palīdziet mums drukāt! Viņi teica – mēs jums noteikti nodrukāsim, neuztraucies. Man liekas, ka viņi pat naudu neņēma.

A. K. Vedām uz Igauniju materiālus, bija ārprātīgs putenis, draņķa laiks, apledojuši ceļi. Man liekas, ka man toreiz bija kaut kāds vecs fords. Tas bija diezgan ekstrēmi. Atceros, kā Vilnis Bīriņš iekrampējies man sēdēja blakus. Viņš teica: "Prātīgi, Aivar, prātīgi, mums jāaizbrauc līdz galam."

Kad teicu, ka intervēšu Avota redaktorus, vairāki draugi neviltoti teica – laimīgā! Manai paaudzei – tolaik vidusskolēniem – Avots bija kaut kas ļoti nozīmīgs. Bet diez vai jūs tolaik, veidodami žurnālu, domājāt par estētiskām baudām jauniešiem. Galvenais uzdevums droši vien bija režīma drupināšana no iekšpuses, kā Trojas zirgam?

A. K. Ko mēs tobrīd domājām? Mēs neko īpaši nedomājām. Par to drupināšanu. Es ne tik daudz domāju, cik sapratu, ka mēs drupinām. Orientēšanās jau no paša sākuma bija ja ne uz vidusskolēnu, tad jaunu cilvēku noteikti. Atceries, Rudīt, tev bija rubrika par cilvēku jaunību. Tā bija vienkārši ģeniāla, jo tur varēja viegli dabūt cauri lietas, ko citādi nevarēja. Cilvēks stāsta par savu jaunību – par brīvvalsti 30. gados.

G. G. Un blakus ir bildes no Latvijas laika Rīgas tirgus. Tur ir gaļas un sviesta paviljons.

A. K. Jā, tā bija kacināšana. Tā nebija, ka mēs ņēmām urbi un uzreiz griezām iekšā betonā. Paveicās arī atrast auditoriju.

G. G. Paveicās atrast auditoriju, jo tas nebija grūti. Viss bija slēgts. Kafka, Bekets, Andrē Žids vai Prevērs. Vienalga, kurus minam. Tie autori bija nelabvēlīgi. Nodrukājot tikai to vien, mēs jau panācām lielu interesi – o, Dzīvnieku ferma! Līdz ar to literatūrā tas bija arī stila jautājums. Aizliegtā virziens. Mums bija viegli ienākt un pārsteigt. Arī ar vizuālo pusi. Kādi žurnāli iznāca? Zvaigzne, Liesma, Draugs un Zīlīte. Tie bija plakani, Avots nāca ar pilnīgi citu estētiku.

Orvela Dzīvnieku fermu dabūju no Silvijas Brices. Zināju, ka viņai ir. Es viņai zvanu un saku: "Silvu, tev būs jātulko Dzīvnieku ferma." Pilnīgs klusums. Viņa bija pārsteigta.

Cik tas bija liels risks – publicēt tolaik aizliegtās literatūras darbu?

A. K. Attiecībā uz literatūru – es pat īsti nebaidījos. Nu labi, muļķīgi ir teikt, ka nebaidījos. To es sapratu tikai tagad, šķirstot žurnālus. Galveno literatūras pārvaldi literatūra interesēja vismazāk. Viņus vairāk interesēja, vai tilti nav nofotografēti no abiem galiem. Vai – kaut kur fonā neparādās kaut kas sarkanbaltsarkans. Viņus vairāk interesēja kāds teikums publicistikas vai kritikas rakstā, nevis pati literatūra.

Piemēram, kāds teikums tas varēja būt?

G. G. Kaut kas par Latvijas laikiem.

A. K. Vienu laiku, man liekas, Sarmītei Ēlertei, runājot par Padomju Savienību, parādījās jēdziens "impērija". Tas bija absolūts tabu.

R. K. Mūsdienās tas ir neizstāstāmi.

G. G. No mana pirmā dzejoļu krājuma laukā meta pat vārdu "Dievs", nerunājot ne par ko citu.

Jutāt ar laiku, ka cenzūra kļūst vaļīgāka?

Jā (vienbalsīgi māj ar galvu).

A. K. Vissmagāk gāja 1987. gada pirmajā pusgadā. Bija aizskrējušas runas, ka Preses namā drukā "bumbu". Tolaik nebija mobilo telefonu, bet bija super bezdrāts telefons, kas darbojās ļoti ātri. Viss aizgāja bez tvitera. Avotu sagaidīja ar šausmām. Pēc pirmā numura cekā (Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja, tautā lietots saīsinājums – red.) parādījās darbaļaužu sūdzības. Domāju, ka tas tika organizēts paralēli Avota iznākšanai. Braukāju skaidroties kādas divas nedēļas. Visu stāstu par pirmo vāku neatstāstīšu, žurnālā Ir (26.01.2017.) tas ir ļoti korekti uzrakstīts. Andris Breže saka, ka tas tā nemaz nebija domāts, ka redakcijā radās kaut kāda patoloģija. Neradās nekas, jo es jau oriģinālvāku biju parakstījis, un paraugnovilkumi bija nodrukāti. Pēkšņi piezvanīja un pateica, ka ar šādu vāku žurnāls neiznāks (cenzūra ilustrācijā saskatīja nepieļaujamas erotiskas asociācijas – red.), mēs nospriedām labot, un ar retušētavas meiteņu rokām es to izdarīju. Apakšā griezās visi rati. Es tagad domāju, kā viņi būtu rīkojušies, ja es nebūtu vāku izlabojis. Viņi būtu sagriezuši visu tirāžu?

R. K. Tolaik tāda prakse pastāvēja.

A. K. Visticamāk, viņi būtu atsaukuši kādu mākslinieku no malas un uztaisījuši kādu redakcijai nezināmu, pilnīgi citu vāku ar sarkanu karogu un komjaunieti uz vāka. Vēl varēja būt variants, ka mani tiesātu par saimniecisku noziegumu. Bija tikai stunda vai divas laika. Mēs kopā ar Vladi Spāri un Aivaru Tarvidu to izdomājām. Protams, manā dižajā virsvadībā. Telefonu nebija. Breži sazvanīt nevarēja. Atklāti sakot, nemaz negribēju viņam zvanīt. Visu to paskaidrot būtu bijis ļoti sarežģīti. Aizgāju uz tipogrāfiju pie retušas ceha meitenēm, un slidenās vietas noņēmām nost. Bet tik un tā – redzēja jau to, ko gribēja redzēt. Dievs ar to, ko domāja Breže, jo jautājums bija – šis vāks vai žurnāls. Ja uz vāka būtu uzlikts sarkanbaltsarkanais karogs – mēs visi būtu varoņi. Bet uz vāka bija lieta, kas tajā brīdī bija pilnīgs tabu, pornogrāfija, mēsls, cūcība. Ja es būtu pateicis – nē, mēs nelabojam, mēs šobaltdien nesēdētu te un nerunātu par Avotu, bet staigātu ar zīmogu – tie bija tie, kas padomju laikā mēģināja nodrukāt pornogrāfiju.

G. G. Aivar, bet tomēr kādā 1988. vai 1989. gadā mēs izdevām erotisko numuru.

A. K. Bet jautājums bija – vai mazinājās cenzūra? Jā, tā mazinājās. Pirmajā iznākšanas pusgadā visus žurnālus lasīja cekā. Pēc tam – jau atsevišķus rakstus. 1989. gadā ar glavļitu (Latvijas PSR Galvenā literatūras pārvalde – red.) jau varēja sākt runāties. Tur bija jaunas kundzītes, kuras teica – mums lūdza jums pateikt, lai izņemat šo palīgteikumu. Bet kas notiks, ja tas paliks? Viss jau bija vaļā.

G. G. Lielākais skandāls bija Ļeņins slazdā.

A. K. Nerunāsim par skandāliem. Labāk par to, kā mēs to dabūjam gatavu, to, ko Undīne prasa.

R. K. Mēs savā ziņā varbūt bijām arī naivi. Varbūt arī baumas pirms Avota iznākšanas bija tīšām palaistas, un tās bija ļoti noderīgas. Visi gaidīja, ka būs kaut kas citādāks, un līdz ar to mēs varējām un drīkstējām citādāk. Jo – tas jau Avots! Un atceries, Aivar, ko tev Imants Daudišs teica, cekā sēžot pie sasvītrotajām novilkumu lapām: ja tā padomā, ko mēs vispār darām?!

A. K. Lielā mērā pateicoties viņam, mēs izdzīvojām.

R. K. Visā savā pretrunīgumā Daudišam vismaz piemita zināma inteliģence.

A. K. Es atceros citu lietu. Mēs braucām skatīties jaunās telpas Balasta ielā. Daudišs prasīja – ko jūs no literatūras grasāties likt nākamo? Es teicu – Nabokovu. Viņš: Lolitu? (Rudīte Kalpiņa un Guntars Godiņš smejas.)

A. K. Nē, Lolitu vēl ne. Tajā brīdī Nabokovs vēl bija zem zīmoga.

Kur jūs ņēmāt aizliegto literatūru? Uzrunājāt cilvēkus, kam tā bija mājas arhīvā, kā jau pieminējāt tulkotāju Silviju Brici. Bija arī tādi, kas atteica?

G. G. Ļoti dažādi. Bija arī tā, ka atteica. Ņēmām arī no krievu samizdata izdevumiem. Rakstniekam Andrejam Ļevkinam bija kontakti Maskavā un citur. Atceros, ka ar Gunāru Saliņu tikāmies bāros, kur viņš piespēlēja daudz ko no trimdas. Mēs pat uztaisījām pirmo trimdas numuru, kurā bija visi trimdinieki. Tas arī bija diezgan liels skandāls.

A. K. Atceros vienīgi, ka ideja par Orvela Dzīvnieku fermu pašos pirmsākumos pieder Vladim Spārem, kurš bija galvenā redaktora vietnieks un atbildēja par Rodņik. Vēlāk jau daudzus skandālus varēja laist pāri galvai – vai nu tā būs, ka aizklapēs… Vienmēr jau zināja, ka kaut kādi mēsli būs, jautājums – cik lieli.

G. G. Vēl izmantojām arī "atvilktņu literatūru". Bija dzejoļi, kas negāja cauri ne Liesmā, ne Zvaigznē, bet Avotā varēja nodrukāt, piemēram, Māra Melgalva, Egīla Zirņa, Pētera Brūvera dzejoļus.

A. K. Mēs tiešām bijām pirmie, kas publicēja Vadoņa augšāmcelšanos? (Ojārs Vācietis šo poēmu uzrakstīja 1967. gadā, bet to publicēja tikai pēc 20 gadiem Avotā – red.)

G. G. Jā, jā! Mums svarīga bija ne tikai aizliegtā literatūra, bet arī intelektuālā, kaut vai Alfrēds Žarī (viens no sirreālistu iedvesmotājiem un absurda drāmas priekštečiem – red.). Tas bija vēl kaifīgāk nekā nodrukāt Dzīvnieku fermu. Tā šeit bija pilnīgi nezināma literatūra.

Vidusskolā tieši šie XX gadsimta avangardistu – sirreālistu, dadaistu u. c. "-istu" – teksti sagādāja lielāko sajūsmu un pārsteigumu. Vienu otru oriģinālliteratūras vai "atvilktnes" darbu, iespējams, tolaik pat pienācīgi nenovērtēju.

G. G. Jā. Mums bija arī rubrika, kurā bija rokmūziķu teksti. Gāju tālāk – vēlāk man bija rubrika tikai ar vienu dzejoli un manu komentāru. Tolaik bija ļoti daudz dzejoļu, bet es domāju, ka svarīgs ir viens dzejolis. Vienam dzejolim var būt tikpat liela vērtība kā vienai grāmatai.

G. G. Janīna Kursīte rakstīja par 20.–30. gadu literatūru. Mums bija atvērtas rubrikas. Neaizgājām strukturizētā variantā. Mums bija saspēle. Aivars saka – man ir tāds materiāls, Rudīte – man tāds, Normunds Naumanis nāca ar saviem tekstiem. Līdz ar to mums bija ļoti forši strādāt. Nebija robežu, kas citos žurnālos tolaik bija ļoti izteiktas.

Skatos, ka redakcija jums bija diezgan plaša. Kā notika numura plānošana?

A. K. Tikai nejauciet. Visi vāka iekšlapā minētie nebija aktīvie redaktori.

Kas tad bija kodols, kas reāli veidoja Avota saturu?

G. G. Pēc Klāva tūlīt biju jau es (dzejnieks Klāvs Elsbergs mīklainos apstākļos traģiski gāja bojā 1987. gadā. Avots uzaicināja pie sevis jauno dumpīgo dzejnieku Guntaru Godiņu – red.). Bija Eva Rubene – viņa atbildēja vairāk par prozu.

A. K. Vladis Spāre, Aivars Tarvids, jāskaita klāt arī Rodņiks, citādi nevar, Guntars, Rudīte, Eva, Normunds, Jānis Rokpelnis atnāca reizi nedēļā.

G. G. Viņš runājās ar autoriem. Bija arī literatūras korektori.

A. K. Bija desmit cilvēku, ja neskaita Rodņika redakciju.

Visi spriedāt par visiem materiāliem, vai pastāvēja žanrisks dalījums un atbildība?

R. K. Balasta ielā visi sēdējām vienā telpā un aptuveni zinājām, ko citi gatavo.

G. G. Tas notika tā: paklausies, man ir tāds materiāls, varbūt piemeklē kaut ko?

A. K. Tā varbūt nenotika gluži pirmajā numurā, bet pēc tam visa plānošana notika no otra gala – no tā, kas bija, ko vari piedāvāt.

R. K. Cilvēki, kas vairs nebaidījās, nesa daudz visādu materiālu. Zvanīja bijušie leģionāri. Cilvēki, kas iznāca no savas garīgās paslēptuves un uzdrošinājās, tādi vīri kā, piemēram, Aleksandrs Mellēns (1920–1998). Pie mums atnāca kāda kundze stipri gados, bijusī skolotāja, un teica, lai mēs interesējamies, kā tika izraisīta Zigfrīda Meierovica nāve, ka šoferis esot bijis saistīts ar Padomju Savienības vēstniecību. Un tas nebija pilnmēness variants. Mums nebija nekādu reālu pavedienu, lai meklētu tālāk, – bet šādu cilvēku nebija mazums.

G. G. Literatūrā bija tik daudz piedāvājumu, ka nevarēja atkauties. Nāca arī jaunie. Tad mēs izdomājām Atraidīto salonu. Viena man atrakstīja – mani varbūt varētu nopublicēt vismaz Atraidīto salonā?

A. K. Tā tas bija. Procentuāli jau nevar izrēķināt, bet varu teikt, ka no visa darba, kas bija, mans nopelns ir ārkārtīgi niecīgs. Es mēģināju sabalansēt, neskriet ar pieri sienā, bet patiesībā viss lielums nāca no redaktoriem. Vismaz 95 procenti.

R. K. Aivara sejas izteiksme tajā laikā pastāvīgi pauda dziļas raizes. Viņš iznāca no sava kabineta un smagi nopūtās.

A. K. Man nepatika tā drausmīgā lasīšana. Visus numurus es izlasīju divas reizes. Pirmos lasīju manuskriptus, tur gan es kādreiz grēkoju. Domāju, ja jau man ir iedots, tad jau redaktori to ir izlasījuši.

R. K. Ja? (Smejas.)

G. G. Kas atklājas!

A. K. Tad, kad jau nāca novilkumi, bija jālasa ar zīmuli līdzi. Vajadzēja būt gatavam – kurā vietā, par ko būs jāatbild. Pirmajā pusgadā, atceros ļoti precīzi, tā bija bieži. Jau pieminētais instruktors teica: "Kļavi, vai zināt, ka šitas numurs jums atkal ir pēdējais? Par šo numuru atkal runā, ka jūs atlaidīs."

Vai prātā palicis kāds īpašs materiāls, kuru bija visgrūtāk dabūt cauri? Ar kura publicēšanu lepojāties visvairāk?

G. G. Vissarežģītāk toreiz bija ar Jura Kunnosa dzejoļu ciklu, kuru viņš uzrakstīja par 1968. gadu (cikls Pieci dzejoļi par mazpazīstamu tēmu, kas tapis pēc dzejnieka pieredzes t. s. Prāgas pavasara apspiešanas notikumos – red.). Tas, man liekas, bija tas lielākais, kas negāja cauri. Tas – literatūrā.

A. K. Visu izņēma?

G. G. Jā. Nodrukājām pēc kādiem trim vai četriem žurnāliem. Mēs pieradinājām.

A. K. Neatceros, cik tas bija grūti vai nebija, bet ar to šodien tiešām var lepoties. Atceros rakstu, kurā bija pierādīts, ka Staļins patiesībā gatavojās uzbrukt Vācijai pirmais. Ar visām divīzijām un skaitļiem. Viņi gribēja, lai tos skaitļus ņem ārā, bet beigās tomēr palika. Atceros, ka daži visnotaļ cienījami cilvēki man teica: "Aivar, nu gan jūs laižat. Tā nav taisnība." Mums smadzenes jau bija tā izvarotas…

G. G. Manuprāt, bija arī ļoti labi, ka Laima Žihare bija pārtulkojusi grāmatu Gagarins – kosmiskie meli par to, ka Gagarins nemaz nav lidojis kosmosā. Mēs ielikām pilnīgi visu grāmatu. Tā bija maza grāmatiņa, ko bija uzrakstījis kāds ungārs. Viņš to pamatoti pierādīja.

A. K. Uz beigām kļuva vieglāk. Varbūt mēs paši arī kļuvām drosmīgāki, kad Mihails Gorbačovs (pēdējais Padomju Savienības līderis – red.) pateica savu absolūti muļķīgo frāzi – atļauts ir viss, kas nav aizliegts. Protams, nodarbojos arī ar demagoģiju. Reizēm – arī runājot ar kolēģiem, bet pamatā tiekoties ar darbaļaudīm. Tur es laidu tādu demagoģiju!

R. K. Kādus darbaļaudis tu domā? Krievu?

A. K. Nebija tikai krievi. Pārsteidzoši – bija arī latvieši. Pārsvarā rūpnīcas bija Sarkandaugavā. Viņi bija uzrakstījuši uz ceku, ka viņi kā darbaļaudis nav apmierināti ar šādu žurnālu. Mums ir jaunietis, komjaunietis, kāpēc par viņu nav nekas atspoguļots, bet rakstīts velns viņu zina kas? Es braucu uz turieni. Tad bija partijas komiteja, kurā sēdēja pārsvarā tie, kas vēlāk taisīja Interfronti, un tad viņi mani krieviski publiski lamāja. Nekautrējoties pat no rupjākajiem krievu lamuvārdiem. Mans trumpis bija tas, ka es pats biju partijā. Viņi to nesaprata, kaut kā neiedomājās. Es izskatījos jauns. Kad viņi beidza mani lamāt, es parasti teicu – paldies par novērtējumu, par padomiem, mēs to visu ņemsim vērā, paldies, biedri! Bet es pats kā komunists tomēr uzskatu mazliet savādāk. Mēs strādājam mūsu ģenerālsekretāra Mihaila Gorbačova vārdā un realizējam viņa glasnostj (atklātība – red.) politiku. Tad viņiem aizkrita mute. Daži beigās pat nāca spiest man roku. Bet bija arī agresīvi.

G. G. Mums redakcijā bija dežūras. Tas bija ārprāts. Tikko Rodņikā bija nodrukāts tas Ļeņins, un visi man zvana un prasa, vai tas ir Ļeņins. Es noliku klausuli. Te zvana no VEF kolektīva – gribam izteikt to un to. Es atkal noliku klausuli.

A. K. Neļaujiet man samelot. Man liekas, ka bija viens brīdis, kad telefons visu laiku zvanīja, es pacēlu un teicu: razobraļis, vinovnije rastreļanni (esam tikuši galā, vainīgie – nošauti – no krievu val.).

G. G. Es pat teicu – nē, nē, tas nav Ļeņins, bet Gunārs Binde. (Visi smejas.)

A. K. Tagad mēs smejamies, bet tajā brīdī bija stīvas kājas. Rodņiku pa taisno sūtīja uz Maskavu, uz PSKP CK. Katrs Rodņika numurs bija uz galda ideoloģijas sekretāram. Skandāls ar Dzīvnieku fermu arī sākās Maskavā, nevis Rīgā. Par to Ļeņinu, protams, tie jau bija histēriski smiekli uz plānprāta robežas. Toreiz vienīgo reizi Labvakarā runāju krieviski. Mana pamattēze, ko es visu laiku malu, bija – ka tas ir jāsaprot tēlaini, ka tas nav Ļeņins, bet viņa idejas, ko līdzšinējā partijas politika ir ielikusi slazdā, un mums tagad ar Gorbačovu tās ir jāreabilitē. Naturāla demagoģija.

G. G. Kas man vēl Avotā liekas būtisks – ap žurnālu savācās baigais pulks dzejnieku, rakstnieku, publicistu. Tas ir ļoti būtiski, ja žurnāls veido kaut kādu domu.

A. K. Es beigās pazinu katru desmito, kas nāca uz redakciju.

R. K. Rodņiks un Daugava (literāri māksliniecisks žurnāls krievu valodā, kas iznāca no 1977. līdz 2008. gadam – red.) bija vislabākie žurnāli krievu valodā, kuri iznāca Baltijā.

A. K. Un kurus lasīja krievu inteliģence visā Savienībā. Vajag uzteikt Vladi. Tā bija viņa ideja. Mēs sapratām, ka krievu inteliģencei, kura ir augusi ar samizdatu, nevaram žurnālā likt iekšā Kolbergu, Dripi vai kādu tamlīdzīgu autoru. Sapratām, ka tas galīgi nestrādā un vajag likt kaut ko citu. Rodņiks Avotam deva citu skatījumu.

G. G. Jā, ļoti daudz deva.

A. K. Pie Vlada brauca kaut kādi ebreji no Maskavas, krievi no toreizējās Ļeņingradas, no Pleskavas, visurienes. Vladis viņus guldīja pie sevis, reizēm viņi tur dienām dzīvoja.

G. G. Viņi sagādāja materiālu.

A. K. Un arī ieteica. Kā jau Guntars teica, bija vesela virkne jaunu radošu cilvēku, kuri ģenerēja idejas, vajadzēja tikai turēt ausis vaļā. Nezinu, ko viņi visi tagad dara.

G. G. Vēl es nekad neaizmirsīšu, ka pie mums redakcijā bija Ginters Grass. Fantastiski!

A. K. Pie mums bija arī no ASV vēstniecības, no Maskavas. Bija arī Ķīnas komunisti. Viņi man uzdāvināja, man vēl tagad mājās stāv, tādu Ķīnas dieviņu, kas nes labklājību. Viņi bija Ķīnas komunisti un interesējās, kā mēs realizējam šo jauno politiku. Ko viņi no tā visa saprata – nezinu.

G. G. Pirmo reizi braucām uz Zviedriju – tur bijām Amanda Aizpuriete, es un Juris Kunnoss. Ieraudzījām Brodski, un Amanda vēlāk viņu nointervēja. Šī Brodska intervija arī bija ļoti būtiska. Tā bija tikai Avotam.

R. K. Arī Normunda Naumaņa pasaule, kas aptvēra teātri un vizuālo mākslu, deva diezgan ievērojamu daļu.

G. G. Viņš ļoti orientējās arī literatūrā. Mēs kopā ar Normundu uztaisījām arī pielikumu Vāks. Tas bija domāts 8. Pasaules latviešu jaunatnes kongresam 1989. gadā, kas notika Haiko Somijā, un pirmo reizi uz to tika aicināti arī jaunieši no Padomju Latvijas. Aizbraucām es, Normunds, Bīriņš, Sarmīte Māliņa un Dace Smildziņa. Izdomājām, ka izdosim savu samizdatu, kurā publicējām dažnedažādus atgadījumus no Haiko, es visu laiku kaut ko somiski rakstīju, bija visādi joki un izteicieni. Normunds taisīja visādus gājienus. Mūsu fotogrāfs bija Krieviņš Andris, un tā mēs uztaisījām. Sanācām, Sarmīte bija uzrakstījusi uz lapas "vāks" un vaicāja, kāds būs nosaukums. Es teicu – Sarmīte jau ir uzrakstījusi nosaukumu. Tā radās Vāks. Pēc tam Normunds to pārņēma un veidoja mākslas žurnālu, kas arī saucās Vāks.

Atceros, mani pārsteidza viņa neatkarība – uz pilnīgākās Atmodas eiforijas viļņa tomēr spēt saglabāt skaidru galvu un rokoperu Lāčplēsis vērtēt pēc mākslinieciskiem kritērijiem. Naumaņa recenzija, uz kuru cilvēki gāja kā uz mītiņu, Avotā bija ļoti asa.

G. G. Toreiz nekur neparādījās šādi raksti – par kino, par teātri, par mākslu. Tas tiešām bija unikāli.

A. K. Viņš ļoti labi juta to, kas… tagad teiktu – kas ir pieprasīts.

R. K. Kas ir gaisā.

G. G. Kas ir moderns.

A. K. Pirms laika. Dažreiz tas kaitināja. Pirms mēneša viņš vēl teica vienu, tagad saka – Aivar, es pārdomāju, būs pilnīgi cits gabals. Ja bija argumenti, mani baigi viegli varēja pārliecināt. Varbūt nerādīju priecīgu ģīmi par to, bet es uzklausīju.

R. K. Atceros Normunda sejas izteiksmi, kad viņš atgriezās no kabineta, kurā tu biji izlasījis viņa piedāvāto gabalu. "Nu, tas Kļavis vispār!" Bet, ja piekriti, viņš jutās ļoti gandarīts, ka tevi pievārējis.

A. K. Beigās jau nodrukāja. Pirms es nonācu glavļitā, es jau zināju, kas tur radīs provokācijas. Zinu, jūs bijāt jauni un jūs tas kaitināja.

G. G. Tu biji graudiņš starp diviem dzirnakmeņiem – viens bijām mēs, otrs – visa šitā ceka.

A. K. Mani izglāba tas, ka es tajā laikā iemīlējos. Tas pacēla spārnos. 1989. gadā es jau biju virs zemes. Tad bija daudz vieglāk. Runājot par garīgo, intelektuālo kapacitāti, kādā mēs vārījāmies, – temperatūra bija ļoti augsta. Kad bijām kaut kur aizbraukuši, tā vietā, lai uzdzīvotu un izklaidētos, – mēs radījām. Tajā laikā tas bija tik dabiski. Tas radīšanas vilnis, manuprāt, ap 1992. gadu noplaka arī iekšienē. Redakcija jau bija nomainījusies gandrīz simtprocentīgi. Spēcīgākais sastāvs bija pirmais.

Runājāt par augsto temperatūru, kurā radoši vārījāties. Kur šo "enerģijas ķīseli", Ziedoņa vārdiem, jūsuprāt, ņemt mūsdienās, kad garīgās pretošanās spriedze Avota stilā, jāsaka, par laimi, vairs nav nepieciešama un nav arī iespējama.

A. K. Varbūt šodien vairāk tā nemaz nevajag?

G. G. Šodien ir pilnīgi citi laiki. Atkārtoties, man liekas, būtu smieklīgi. Toreiz tā bija kaut kāda veida intelektuāla pretošanās.

A. K. Varbūt citā formā, bet nav jau tā, ka šodien arī nenotiek līdzīgas lietas. Notiek savādāk. Es pirms gadiem ļoti skeptiski skatījos uz neatkarīgajiem teātriem, piemēram, Ģertrūdes ielas teātri. Bija bail iekšā iet – domāju, dabūšu pa galvu. Bet tagad es šad tad pats eju. Viņiem ir sistēma. Vēl ir kāds stand up teātris, par kuru es esmu sajūsmā. Radošā enerģija ir, kaut kādi kodoli. Tikai tā vairs nav tik globāla. Avots bija vienīgais jaunatnes literārais izdevums, tāpēc tam tika pievērsta tik liela uzmanība. Šobrīd tas ir daudz sadrumstalotāk. Ir cita problēma. Kad tekstam vairs nav pilnīgi nekādu ierobežojumu, var runāt jebko un skatītājs/lasītājs to ņem pretī, bieži vien ir tā, ka tajā nekas nav pateikts. Teksts ir tukšs, nav ko teikt. Tā ir tā šodienas briesma. Mums bija ko teikt.

Guntar, piekrītat, ka mūsdienu brīvības blakne ir tā, ka nav ko teikt?

G. G. Kā Ēriks Fromms ir teicis – brīvība ir bēgšana no brīvības. Nonākot brīvībā, tu esi apmulsis, vēl nebrīvāks. Domāju, kaut kas ir pazaudēts. Sakarā ar Godmaņa kulaku un tā tālāk kultūras nozīme un intelektuālās literatūras nozīme tika pazaudēta 90. gadu puča laikā. Tā tika pazemota. Parādījās Grāmata, Kentaurs, bet šis intelektuālais līmenis diemžēl pieprasa arī finansējumu. Tā ir mācību literatūra, bieži vien to izmanto universitātēs, un tas būtu mūsu lepnums. Izglītības trūkums vai bailes no izglītības – es nezinu, kas tas ir. 90. gados sabiedrība psiholoģiski vēlējās atbrīvoties no intelekta kā tāda. Sāka dziedāt "Latvija" priekšā un pakaļā, bet, kas ir pa vidu, – mēs esam aizmirsuši.

A. K. Visi rausa naudu.

R. K. Runājot vēl par radošo enerģiju, ir arī tāds aspekts, ka mūsdienu redaktoru un vispār rakstošo dzīve ļoti atšķiras. Tajā periodā bija laiks dzīvoties ar tekstu, kaut ko pārrunāt. Šobrīd medijos ir iestājies ražojošais režīms. Slodze ir par lielu, cilvēkus izspiež kā citronus. Un daļa potenciālo lasītāju pēdējās desmitgadēs, cīnoties par ikdienas dzīvi, ir tik izsūkti, ka viņiem vairs nav spēka lasīšanai, pat ja gribētu.

G. G. Avotā mums bija korektors un literatūras redaktors. Viss tika uzmanīgi labots. Teksti bija ļoti labā līmenī. Pašlaik mēs redzam ļoti daudz nerediģētu tekstu, lai gan tās grāmatas skaitās rediģētas. Ir briesmīga paviršība. Tas arī lasītājam liek būt paviršam.

R. K. Tas ir baigais darbs, un tas nav apmaksāts.

G. G. Man ļoti nepatīk, ka pašreiz internetā atrodamajā Avota digitālajā versijā ir ļoti daudz pārrakstīšanās kļūdu. Bet, ja mēs paņemam pašu žurnālu, atrodam ļoti maz kļūdu. Tur ir laba valoda. Bija ļoti labi korektori un arī valodas redaktori.

R. K. Mēs gaidām un ceram, ka Nacionālā bibliotēka drīzumā digitalizēs visu Avotu. Jo kā var būt, ka viens no 80. gadu otrās puses būtiskākajiem izdevumiem nav digitalizēts? Manuprāt, tas ir ārkārtīgi svarīgi.

 

Viena dūre

Labākais periods un laime iepazīties ar tik daudz cilvēkiem no dažādām sfērām – saka māksliniece Sarmīte Māliņa, vaicāta, kādas pēdas viņas dzīvē atstājis Avota laiks. Sava laika kulta žurnāla redakcijā viņa nonāca iepriekšējās mākslinieciskās vadītājas Andras Neiburgas uzaicināta.

Tev bija kāds priekšstats, ko nozīmē veidot žurnālu? Man liekas, ka nevienam nebija skaidrs, kas tas tāds ir. Tāpēc arī tāda jaunības drosme, ka visi darīja, ko gribēja. Analīze nepastāvēja.

Skaidrs, ka bijāt domubiedri, bet vai savā idejas kopībā bijāt arī atšķirīgi?

Protams, katrs cīnījās par savu nozari – līdzīgi kā jūs tagad Kultūras Dienā (KDi). Bet tāpat jau visi bija viena dūre.

Vai tev bija kādi paraugi? 

Vizuālos pirmsākumus žurnālā bija ielikuši Andra Neiburga un Andris Breže. Tad, kad es atnācu, pamazām turpināju tos viņu klekšus. Tad jau veidojās citi klekši.

Varbūt ietekmēja kādi ārzemju žurnāli?

Avots nav nevienam līdzīgs, tā ka par ietekmēšanos nav runas. Paldies Dievam, ka bija tik maz informācijas. Tad mēs būtu sākuši strādāt pēc pareiziem noteikumiem.

Tu rotaļājies vai taisīji revolūciju?

Protams, mums visur bija ieslēpti visādi kodi. Avota ilustrēšanā piedalījās ārkārtīgi plašs mākslinieku loks. Katrs, kuram tika piedāvāts taisīt ilustrācijas, palēkdamies to darīja. Pat tādi autori, kas sen jau no mākslas bija aizgājuši. Piemēram, Māris Ārgalis mums ilustrēja Orvela Dzīvnieku fermu. Andris Grīnbergs nāca ar saviem modes lauka pienesumiem. Naumanis sūca visu no ārzemēm kā tāds liels sūklis tāpat kā mums tagad Jegors (KDi redaktors Jegors Jerohomovičs – red.). Noteikti ir jāmin vāku autori Andris Breže, Kristaps Ģelzis un Ojārs Pētersons, bet pilnu mākslinieku sarakstu es nevaru iesniegt, jo tas ir bezgalīgs. Mums pat Rūdolfs Pinnis bija uztaisījis Jaungada apsveikumu Avota lasītājiem.

Šķiet daudz neraizējāties par autortiesībām un citām tiesībām?

Jā. Bija tāds vāks, uz kura bija cilvēks ar tauri mutē vai acī. Izrādījās, ka viņš vēl ir dzīvs. Piezvanīja un teica – kā jūs tā varējāt ar mani izdarīt?! VEF darbinieks.

Tavuprāt, Avots varēja turpināties?

Žurnāls izbeidzās diezgan dabiski. Informācija sāka ieplūst jau pa citiem kanāliem. Visi bija pārņemti ar ugunskuriem, tad jau vairs nebija tā…

 

Žurnāla dosjē*

Žurnāls Avots iznāk no 1987. līdz 1992. gadam kā "literāri māksliniecisks un sabiedriski politisks žurnāls jaunatnei", ĻKJS un Rakstnieku savienības izdevums. Tas iznāk arī krievu valodā ar nosaukumu Родник. Jau ar pirmajiem numuriem Avots sevi piesaka kā jaunās "asās" mākslas, literatūras un kritiskās domas platforma. Avota publikācijas kļūst iespējamas, pateicoties perestroikas laika noskaņām un vārda brīvības deklarācijām. Līdzās dzejai, kultūras un politikas procesiem veltītajiem rakstiem un tulkojumiem Avots publicē 80. gadu paaudzes mākslinieku – domubiedru – grafikas, ilustrācijas, kolāžas un fotogrāfu darbus. Avota pirmajā iznākšanas gadā žurnāla mākslinieciskā redaktore ir Andra Neiburga, vēlāk viņas darbu turpina Sarmīte Māliņa. Kā pirmais 80. gadu brīvais mākslas un sabiedriskās domas medijs, nozīmīgs publisks mākslas un literatūras dokuments Avots joprojām glabājas daudzās mājas bibliotēkās. Avota vāka vizuālo noformējumu 1987. gadā veido Andris Breže, 1988. gadā – Sarmīte Māliņa un Sergejs Davidovs, 1989. gadā – Ojārs Pētersons, 1990. gadā – Kristaps Ģelzis, 1991. gadā – Sarmīte Māliņa. Izdevuma tirāža 1987. gadā ir 83 tūkstoši, 1988. un 1989. gadā – 140 tūkstoši, 1990. gadā –145 tūkstoši. 1991. gadā vecās infrastruktūras sairšanas laikā finansiālu un organizatorisku grūtību dēļ žurnāls tiek drukāts dažādās tipogrāfijās, tā tirāža sarūk līdz 20 200, 1992. gadā – līdz 14 tūkstošiem.

*Apraksts no izstādes Robežpārkāpēji. Laikmetīgā māksla 80. gadi

 

Top komentāri

tālskatis
t
Diena turpina paviršības tradīcijas. Undīne ļauj Aivaram Kļavim sameloties, noklusēt, varbūt nezināšanas un laika trūkuma dēļ. Un tehniskajos sīkumos - Rudīte Kalpiņa, Rudīte Lapiņa? Cik Rudīšu? Žēl, ka lasītājiem pusfabrikāts nedacepts arī šoreiz un te.
vecītis- tusnvēderis
v
" Gagarins – kosmiskie meli par to, ka Gagarins nemaz nav lidojis kosmosā. " Un kā tad īsti bija-tad lidoja, vai ne? Es nesapratu. '" Naumaņa recenzija, uz kuru cilvēki gāja kā uz mītiņu, Avotā bija ļoti asa. " Uz recenziju gāja vai uz izrādi, uz kuru gāja? " Toreiz tā bija kaut kāda veida intelektuāla pretošanās." Toties tagad ir virtuoza laipošana, izdabāšana un metodiska sakārtošana pa pjedestāliem. " Pašlaik mēs redzam ļoti daudz nerediģētu tekstu, lai gan tās grāmatas skaitās rediģētas. Ir briesmīga paviršība." Zelts, ne vārdi!
Juris Dramačonoks
Paldies par Orvelu, Bulgakovu, jaunu ,svaigu skatu uz dzīvi, 17 gados tas bija pašā laikā.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja