Bijušais kompartijas funkcionārs Brigmanis, šķiet nav mainījis savus tikumus—kā toreiz (nu tajos, tālajos laikos), tā tagad visu vēlas «saskaņot ar partiju» un vienalga, vai tā ir partija ar sarkaniem karogiem un vadoņu bildēm, vai partija ar zaļiem saukļiem un kriminālnoziegumos apsūdzētu oligarhu interesēm. Pārfrazējot tagad populāru politisko reklāmu, par Brigmani var teikt- «Laiki mainās, bet tikumi paliek.»
Šķiet laikam bēdīgākais ir tas, ka Augustam Brigmanim nav sava viedokļa, vai arī viedoklis ir, tikai Brigmanis baidās to izteikt.
Jautājumi uz kuriem neatbildēja Augusts Brigmanis:
1. Vai, jūsuprāt, ir īpaši jāizvērtē to cilvēku darbība, kuri padomju gados aktīvi darbojušies kompartijā un padomju varas represīvajos orgānos?
2. Vai, jūsuprāt, ir jāturpina naturalizācijas process veidā, kā tas notiek tagad?
3. Vai valsts rīcība šogad 16.martā norobežojot Brīvības pieminekli bija adekvāta?
4. Vai jūs uzskatāt, ka cilvēks, kuram kriminālprocesā ir uzrādītas apsūdzības var kļūt par Ministru prezidentu?
5. Kuros jautājumos ZZS pozīcijai vajadzētu būt stingrākai un konkrētākai nekā tagad?
Nolēmu savam ierakstam pievienot šo Noras Driķes kādreiz Dienā publicēto rakstu, kurā viens no galvenajiem varoņiem ir Augusts Brigmanis, toreiz vēl sekretārs. Ne jau ZZS sekretārs, bet gan LKP.
Airīšu trauksmainās dienas
1987.gada novembris Oskara Kalpaka piemiņas vietā izgaismoja cilvēku apziņu un sirdsapziņu
Notikumus no 8. līdz 18.novembrim 1987.gadā Saldus rajona Zirņu pagasta Airītēs nekādi nevarēja nepamanīt. Tās bija kā jaunas brīvības cīņas, kurās pamestā Latvijas brīvības cīnītāju piemiņas vieta tika gan atjaunota, gan atkal iznīcināta, gan atkal ziediem rotāta.
Pēc 15 gadiem, 2002.gada rudenī, bijušais šoferis Imants Andersons, tagad Tautas partijas Saldus biroja vadītājs, vēstulē Dienai notikušajā vaino toreizējo komunistiskās Saldus rajona partijas komitejas pirmo sekretāru Augustu Brigmani, tagadējo 8.Saeimas deputātu no Zemnieku savienības. Dienai meklējot, kas īsti toreiz notika Airītēs, kā krāsaini stikliņi saulē izgaismojas cilvēku attieksme un vēl neizzudusī atmiņa.
Paša stādīti ozoli
Airītēs 1919.gada 6.martā krita pirmā latviešu karaspēka pavēlnieks Oskars Kalpaks un vēl trīs virsnieki. Vēlāk izveidota viņu piemiņas vieta, 1936.gadā Kalpaka piemiņas muzejs. «Tie ozoliņi ir manis stādīti,» atceras saldenieks Arvīds Sviķis, kādreizējais Laidu skolas audzēknis. Lai pats paliktu ar tīrām rokām tajā dienā, kad šoferiem būtu bijis jāliek piemiņas vietu apbērt ar kūdru, A.Sviķis, šoferu tiešais priekšnieks, no kantora vienkārši aizbraucis.
Ap 1956.gadu pieminekļi bija iegāzti tuvīnajos krūmos, bet Kalpaka akmens pazudināts bez pēdām. Daudzi saldenieki dzirdējuši, ka tas iemests Ventā vai Ciecerē. Drīz uz krūmāju vedusi taciņa, tur bieži vien bijuši atstāti ziedi un svecītes. Reiz 60.gados, iegriezies garāmbraucot, šoferis Oskars Grīgs, vēlāk 7.Saeimas deputāts, turpat uzstutējis vienu no nogāztajiem pieminekļiem.
Tā tas arī palicis līdz svētdienai, 1987.gada 8.novembrim, kad O.Grīgs, kura tēvs karojis O.Kalpaka bataljonā, kopā ar vēl četriem drošiem, riktīgiem vīriem, divām sievietēm un savu dēlu devās atjaunot strēlnieku vadoņa piemiņas vietu.
Tikai ar prāta, roku un sviru spēku pieminekļus sešās stundās nolikuši vecajā vietā. «Pabeidzām, visi apklusām, un pēkšņi uzsniga sniegs. Tad piebrauca balta ņiva, no tās izlēca nemierīgs vīriņš un sāka skraidīt,» stāsta O.Grīgs. Iepriekš viņš sagatavojis vēstules ievērojamākajiem Latvijas inteliģences pārstāvjiem, «lai paceltu sabiedrisko domu, ja gadījumā mūs represē». Pēc darba viņi mierīgi atgriezušies savās mājās Tukuma rajonā.
Nākamajā dienā par notikušo ziņojis radio Brīvā Eiropa. 11.novembrī O.Grīgs arestēts. Vēl pēc divām dienām pēc kāda pavēles pieminekļi aizvesti un aprakti. «Domāju, ka pavēle nāca no Rīgas, bet atbildīgais bija rajona partijas sekretārs Brigmanis. Viņš to būtu varējis aizkavēt,» saka O.Grīgs.
Ko lika, to darīja
«Jā, arī manā kabinetā bija tādas sarunas, ko ar šo faktu darīt, ka notiek pieminekļu atjaunošana,» notikušo mēģina atcerēties A.Brigmanis. «Šis bija vairāk saimniecisks jautājums, laikam jau izpildkomiteja nolēma pieminekļus novākt. Domāju, ka oficiāla un rakstiska lēmuma tur nevarēja būt.»
«Melioratori bija tādi kā pakaļslaucītāji. Mani izsauca rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs Sergejs Upenieks (tagad miris) un teica, ka ir rīkojums no Rīgas, ka pieminekļi ir jālikvidē. Man bija jādod tehnika. Es teicu: varu iedot tehniku, bet manā vadībā to nedarīs,» Dienai stāsta toreizējais Saldus rajona PMK jeb meliorācijas priekšnieks, tagad pensionārs Arvīds Briedis. Nākamajā dienā ap pulksten 10 A.Briedi uz Airītēm izsaucis S.Upenieka vietnieks, jo esot nekārtības, brauc cilvēku bari, liek ziedus, tāpēc ar meliorācijas tehniku vajagot noslēgt ceļu.
Noņemt pieminekļus bija ļoti lielas pūles, atceras toreizējais rajona milicijas priekšnieks Jānis Kaudze. Pēc kāda laika ieradies arī rajona partijas pirmais sekretārs A.Brigmanis. «Piebrauca, pieturēja, tūlīt brauca tālāk,» redzējis J.Kaudze. «Nebija norunāts, kur pieminekļus likt. Domāja slīcināt Ventā, bet es iebildu — tad atkal būtu jānoslēdz ceļš, jāaptur satiksme,» stāsta A.Briedis. Viņš ierosinājis, ka pieminekļus, tos nesasitot, varētu aprakt kādā bedrē kopā ar būvgružiem. «Aprakām, un viss. Mēs, latvieši, tādi esam — ko liek, to darām,» bezkaislīgi saka A.Briedis.
«Nedēļu pirms 18.novembra mums bija rīkojums no Iekšlietu ministrijas, ka mums Airīšu ceļa galā jāsēž un burtnīcā jāpieraksta, kādas mašīnas tur brauc. Puiši rakstīja ar’. Es to burtnīcu neredzēju, vēlāk viņi man stāstīja, ka ierakstījuši tikai dažus,» atceras J.Kaudze. «Mums ik pēc divām stundām bija jāziņo Rīgai, kāda ir situācija.»
Kūdru vai autopieturu
Lai piemiņas vietu norobežotu, ceļu uz to nobēra ar kūdru. A.Brigmanis: «Bija tāds viedoklis — visu norakt, ar buldozeru pārbraukt pāri, es nepieļāvu, ka tur ierīko autopieturu. Partijas komiteja varēja izteikt politisko nostādni — ir tā lieta laba vai ne. Izpildkomiteja pieņēma lēmumu norobežot vietu uz to brīdi no cilvēku aktivitātēm. Man bija jāizšķiras, vai uz to brīdi iemantot tautas nelabvēlību, taču — vai bija alternatīva?»
Toreizējais Lauktehnikas pārvaldnieks Zigfrīds Dzirne stāsta par sanāksmi rajona partijas komitejā — Lauktehnikai likts norīkot kūdras vedējus uz Airītēm.
Vedēju vidū bijis arī šoferis Imants Andersons: «Nu, ko es, represētais, varēju darīt. Mēs vedām, traktori stūma, Brigmanis ar savu partijas volgu stāvēja un skatījās.» A.Brigmanis to noliedz.
Vienlaikus ar kūdras vešanu organizētas tā sauktās civilās mācības. Tajās jeb Airīšu apsargāšanā, kā atceras toreizējais kolhoza enerģētiķis Modris Mauliņš, vietējie piedalījušies negribīgi. Izliešanai bija sagatavota smirdīga amonjaka muca. «Tas viss tika organizēts, lai ar smaku apslāpētu mītiņu, ja tāds rastos,» stāsta toreizējā kolhoza Rosme agroķīmiķe Gunta Benta.
Ar kūdru viss sākās
Uzbērtie kūdras kalni Airīšu ceļu klāja vairākus mēnešus un tur atradušies vēl pat 1988.gada jūlijā. Daži cilvēki Dienai stāstīja — tie savesti 50 metru, citi — ka pat 1000 metru garā joslā. O.Grīga atmiņās tie ir augsti «kā šķūņa mugura». «Vīrs, agronoms, sāka gādāt, lai kūdru aizvāc, bet Brigmanis viņu atraidīja: stāvi savā vietā!» atceras Airīšu muzeja atjaunotāja Jāņa Vītiņa atraitne Silvija Vītiņa.
Kāds meliorators iezīmējis vietu, kurā bija aprakti pieminekļi. 1988.gada karstā pļaujas laikā, tas varēja būt 10.—11.augustā, kolhoza Druva inženieris Oskars Osis aicinājis dažus vīrus palīgā pieminekļus izrakt. Piedalīties piekrituši celtnieku vienības studenti un viens traktorists.
«Pirmajā dienā atradām divus. Mūs «apsargāja» dzeltenas milicijas mašīnas, taču netraucēja. Otrajā dienā izrakām trešo pieminekli. Nomazgājām un aizvedām uz Airītēm.» «Tad cilvēku bija kā skudru. Katrs gribēja pielikt savu roku, gandrīz rāva lāpstas ārā cits citam no rokām,» atceras O.Grīgs. Atjaunoto piemiņas vietu atklāja 1988.gada 11.novembrī. Tas bijis saviļņojoši, stāsta aculiecinieki, — pirmais atļautais pasākums, uz kuru atbraukuši apmēram 10 tūkstoši cilvēku.
Bez partijas nevarēja
Bez saskaņošanas ar partiju pieminekļu novākšana nebija iespējama, uzskata bijušais Valsts drošības komitejas Saldus rajona priekšnieks Edvīns Polis, kurš tobrīd jau bija atvaļinājies. «Ja man tas būtu bijis jādara, noteikti tas būtu jāsaskaņo ar mūsu augstāko priekšniecību, bet viņiem — ar partijas Centrālkomiteju,» — tā E.Polis. «Šaubu nav, lēmumu iznīcināt piemiņas vietu pieņēma partija, konsultējoties ar čeku,» uzskata vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga. «Neticami, ka izpildkomiteja pati no sevis varētu pieņemt šādu absolūti politisku lēmumu — tas būtu pilnīgā pretrunā ar tā laika garu.»
1990.gada februārī Zirņos, tiekoties ar vēlētājiem, A.Brigmanis, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāta kandidāts, atdeva kolhoza Rosme priekšsēdētājam savā partijas sekretāra seifā glabāto seno O.Kalpaka muzeja Goda grāmatu. Vēlēšanās, kas notika pēc mēneša, viņš zaudēja savam tagadējam politiskajam kolēģim Arvīdam Ulmem.