Aleksandrs Antoņenko: jādzied tad, kad vari

/Kādreiz tā arī bija, septiņus gadus esmu dziedājis mūsu operā. Maziņa aldziņa – 140 latu mēnesī – man arī kādreiz bija teātrī./ Un prieks par mākslinieku un viņa panākumiem. Un labi, ka sajūt sevi kā savējo Latvijā.

Paldies par interviju! Antoņenko ir mūsu lepnums un es priecājos, ka viņš atbild gudri uz Taviem jautājumiem, bet.... Vai vēl neesi sapratusi no entajām savām intervijām ar latviešu un ārzemju mūziķiem, ka Latvijas kultūra mūzikas jomā ir konkurētspējīga?! Tas, ka daudzi nav varējuši aizbraukt no Latvijas nenozīmē, ka viņi ir tik slikti...ir dažādi apstākļi. ,,...Bail no no R. Mutti...?" Tavs uzdevums ir celt latviešu mūziķu pašapziņu šeit Latvijā-, nevis potēt mazvērtības sajūtu! jo KM , un kult. institūc. vadoņiem ir izdevīgi, ka mēs liecam muguras un trīcam par to mazumiņu, ko saņemam- Nepatīk- ej prom- tāda ir attieksme! Paradokss, bet liekas , ka viņu mērķis ir radīt tik sliktus dzīves un darba apstākļus, tādējādi mūziķi to nevarēs izturēt un paši aizies- to skaits samazināsies un būs materiāls ieguvums. valstī!!