Baroka mūzikas lielmeistara Georga Frīdriha Hendeļa opera Flavio, langobardu ķēniņš ir vēstures putekļu dziļumā nobēdzināts dārgums, kas uz skatuves ieraugāms ļoti reti. Slavenais horvātu un austriešu kontrtenors Makss Emanuels Cenčičs to 2023. gadā iestudējis Baireitas Baroka operas festivālā, ko viņš ar domubiedriem izveidoja 2020. gadā, lai Baireitas Markgrāfienes teātrī celtu gaismā klausītājiem nezināmas baroka operas. Viņš pats šajā izrādē arī dzied. Iestudējums, kas Latvijas Nacionālajā operā (LNO) tika pirmizrādīts 21. maijā, uz Latviju atceļojis no Baireitas. Radošajā komandā ir scenogrāfs Helmūts Štirmers, kostīmu māksliniece Korina Gramosteanu un gaismu mākslinieks Romēns de Lagards. Uz LNO skatuves kopā ar abiem izcilajiem "importa" kontrtenoriem Maksu Emanuelu Cenčiču un Remī Bresu-Feijē darbojās jaunie Latvijas opermākslinieki.
Diriģentu Bendžaminu Beilu importēt nevajadzēja, jo Rīgas iestudējuma muzikālais vadītājs un diriģents Andris Veismanis ir īstens baroka mūzikas lietpratējs. Viņa vadībā mūsu Operā 1998. gadā tapa lieliskais Hendeļa Alčīnas iestudējums, kam LNO repertuārā bija pelnīti garš mūžs un ko atceras visi, kuri to redzējuši. Tagad skatītājus Rīgā uzrunāja asprātīgs, nesamudžināts, veselīgas humora izjūtas caurvīts, muzikāli spožs un vitāls operas Flavio, langobardu ķēniņš iestudējums. Izrāde ilgst četras stundas, taču laiks aizskrien vēja spārniem, jo iestudējumu ir interesanti klausīties un skatīties. Garlaicībai te nav vietas, muzikāli skatuviskā darbība rit raiti, un varoņu raksturi ir spilgti gan muzikāli, gan aktieriski. Izteiksmīgi un neikdienišķi skan ar baroka mūzikas instrumentiem – teorbu un baroka ģitāru (Kristo Keo no Igaunijas), klavesīnu (Gertruda Jerjomenko) un baroka traversflautām (Kristīne Stumbure, Maija Kļaviņa) – papildinātais LNO orķestris. Par pirmo vijoli pieaicināta Marta Spārniņa, kura ir studējusi arī baroka vijoli. Teorbu operas gaitā brīžiem varēja ieraudzīt arī uz skatuves.
Ar ironisku smaidu
Flavio, langobardu ķēniņš ir visnotaļ netipisks darbs Hendeļa un viņa kopto itāļu opera seria tradīciju kontekstā. Viņš to ir veidojis kā politisku satīru par XVII gadsimta valdošo varu un katolisko absolūtismu, kopā ar libretistu Nikolā Frančesko Heimu balstoties vēstures faktos, taču gudri sajaucot kārtis (laikmetus). Liderīgais Anglijas karalis Čārlzs II operā tiek prezentēts kā Flavio, un XVII gadsimta notikumi savijas ar krietni vien senākiem notikumiem, kas aprakstīti VIII gadsimta hronikās. Par spīti žanra apzīmējumam dramma per musica, operas varoņu ciešanām un tam, ka uz skatuves notiek slepkavība, izrāde nav nomācoša. Gluži pretēji – skatuves personāžu pārdzīvojumus un rīcību vērojam ar viegli ironisku smaidu. Hendeļa pētnieks Vintons Dīns to nosaucis par antiheroisku komēdiju ar traģisku pieskaņu, gandrīz par opera seria parodiju. Bet lai nu paliek politiskā satīra un vēsture.
Rīgā tikko redzētajā iestudējumā mūs uzrunā varoņu attiecības un raksturi. Lai cik sarežģīti šķistu libreta līkloči, dramaturģija ir skaidra: uzmanības centrā ir divi mīlnieku pāri (Emīlija un Gvido, Teodata un Vitidže), kuru attiecībām asumu piešķir karaļa Flavio kaislība uz Teodatu un divu karaļa padomnieku – Emīlijas tēva un Gvido tēva – cīņa par varu. Iestudējums veidots kā kinofilma. Ar savu barokālo, teatrālo greznību, rotaļību, seksa ainām un teatrāli izspēlēto slepkavību tas atsauc atmiņā Pītera Grīneveja filmu Zīmētāja kontrakts. Šodienas skatītājus Flavio, langobardu ķēniņā aizrauj humora caurstrāvotais stāsts, situāciju un varoņu portretējumi. Smīdina teatrālie pārspīlējumi un tīši absurdais, kariķētais. Dominē un piesaista tieši komiskais, smieklīgais, jautrais. Turklāt iestudējums ir tik cilvēcisks – te nav labo un slikto tēlu, visi ir cilvēki ar savām vājībām. Te ir daudz seksa, bet nav vulgaritātes.
Scenogrāfijā valda XVII gadsimta beigu Anglijas estētika un Hemptonkortas pils gaisotne. Interjeros varam atpazīt ievērojamu itāļu baroka mākslinieku gleznu kopijas: Antonio Allegri da Korredžo (1489– 1534) Zevs un Īo un Džovanni Batistas Tjepolo (1693–1770) gleznas Floras valstība fragmentu, kurā redzama dejojoša puskaila nimfa. Barokālā interjera ainu maiņu "diriģē" mīmisks personāžs – izrādes vadītājs un vienlaikus burvis vai likteņvecis –, piesakot arvien jaunus sižeta pavērsienus. Skatuves pārbūves laikā skan gan citi paša Hendeļa darbi (piemēram, Battaglia no operas Rinaldo), gan Georga Filipa Tēlemaņa instrumentālie darbi, ir izmantota arī Antonio Loti ārija. Bet tā ir ierasta baroka komponistu radošā darba tradīcija.
Pilns afektu spektrs
Netipiski Hendelim un viņa laikam ir arī tas, ka šajā operā izmantotas visas balsis – gan kastrāti (šodienas kontrtenori), gan sieviešu un vīriešu operbalsis. Flavio iestudējums Rīgā mums sniedz iespēju baudīt divu pasaulslavenu kontrtenoru sniegumu. Franču dziedātājs Remī Bress-Feijē karaļa Flavio lomā ir īsta izrādes zvaigzne. Jauns, valdzinošs, šarmants un kaislīgs dzīves baudītājs, kurš dzīvi un seksuālos sakarus tver kā rotaļu, nemitīgi iemīlas un azartiski metas arvien jaunos apskāvienos, ja vien "nācijas labā" nav visa galma acu priekšā jāpārguļ ar paša sievu. (Titulvaroņa vēsturiskajam prototipam – karalim Čārlzam II – esot bijuši 120 ārlaulības bērni!) Viņš nav atriebīgs un galu galā ir gatavs pasmieties par visu un visiem, ieskaitot sevi. Remī Bress-Feijē apbur ar savu augsto, izkopto kontrtenoru, viņa dziedājumi ir vijīgi, jūtīgi, izsmalcināti, bet ne manierīgi. Arī tēlojums ir dabisks un ticams.
Iespējams, tieši tāpēc, ka Maksa Emanuela Čenčiča pienākumos ietilpst gan dziedāšana (viņš atveido Gvido), gan izrādes režija, izpildītājiem šajā iestudējumā nav jādara nekas tāds, kas runātu pretī mūzikai. Gvido nav tikai mīlnieks – paklausot tēva gribai, viņš kļūst par savas iemīļotās Emīlijas tēva slepkavu. Maksa Emanuela Čenčiča alta kontrtenors (mecosoprāns) ir skanīgs un virtuozs. Gan vokālais sniegums, gan aktierspēle atklāj varoņa pretrunīgos dvēseles stāvokļus jeb t. s. afektus.
Ugunīgā dusmu ārija
Lai gan uzmanības centrā bija abi izcilie kontrtenori, izrādes supervarone bija jaunais soprāns Katrīna Paula Felsberga Emīlijas lomā. Hendelis sākotnēji vēlējies operu nosaukt par Emīliju un tieši šai varonei ir radījis visvairāk āriju. Tās ir skaistas, emocionāli ļoti atšķirīgas un vokāli sarežģītas – gan ar virtuozām, spožām koloratūrām, gan plūstošām melodijām, kuras Katrīna Paula Felsberga dziedāja siltā, maigā balsī. Efektīgi izskanēja Emīlijas ugunīgā dusmu ārija, kas, temperamentīgas aktierspēles balstīta, lika satrūkties visam galmam. Savukārt apjomīgajās a cappella solokadencēs, kas ir ellišķīgs pārbaudījums intonatīvajai noturībai, dziedātāja nodemonstrēja absolūtu stabilitāti.
Izrādē bija vairākas jaunu latviešu mākslinieku debijas, turklāt viņi ne tikai pirmo reizi dziedāja konkrēto lomu, bet daži arī pirmo reizi piedalījās izrādē uz operteātra skatuves. Šādas ugunskristības Teodatas lomā piedzīvoja mecosoprāns Anna Amanda Stolere, kurai tā bija debija uz LNO skatuves. Teicams sniegums gan vokāli, gan skatuviski. Iestudējuma personāžu vidū viņa izcēlās ar īpaši izteiksmīgu ķermeņa valodu, kas nepārprotami raksturo vienkāršu meiteni, kura negaidīti nonākusi karaļa galmā un gultā un īsti nezina, kā pareizi uzvesties jaunajā vidē. Anna Amanda Stolere lieliski iejutās komiski uzspēlētajā, nervozi manierīgajā kustību partitūrā un ne brīdi neizkrita no tēla.
Soprānam Ilzei Grēvelei-Skarainei, kura ilgi kaldinājusi vēsturiski informētas mūzikas interpretācijas kvalitātes, beidzot bija iespēja iegūtās prasmes baroka dziedāšanā apliecināt LNO izrādē. To viņa pārliecinoši izdarīja karaļa adjutanta Vitidžes lomā. Tenors Mārtiņš Zvīgulis un baritons Daniils Pogoriless organiski iejutās konkurējošo valstsvīru Ugones un Lotario tēlos. Spilgts izrādes akcents bija Ineses Ērmanes komiskā, tīši nemākulīgā dziedāšana galma dāmas priekšnesuma ainā. To vajag mācēt!
Tas, ka teātros tiek iestudētas vien dažas no aptuveni četrdesmit Hendeļa komponētajām operām, sasaucas ar kādreiz mūzikas skolās mācīto, ka operas esot Hendeļa radošā mantojuma nenozīmīgākā daļa, kam nav vērts pievērst uzmanību. Nu paši redzam, ka tā nav. Lai gan Flavio, langobardu ķēniņš ir viena no visretāk iestudētajām Hendeļa operām, tas ir meistardarbs, kurā talantīgi savīts komiskais ar traģisko. Pēc trim tikko notikušajām izrādēm Flavio uz LNO skatuves atgriezīsies decembrī.
Flavio, langobardu ķēniņš
LNO 17., 19.XII plkst. 19, 21.XII plkst. 15
Biļetes Opera.lv EUR 20–75