Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Knutam Skujeniekam nav vajadzības pēc mūžīgas dzīves

Gluži kā viņa folklorizējušajās dzejas rindās kad akmens novēlies no sirds/ uz tā var pasēdēt, dzejnieks Knuts Skujenieks (1936) tagad var atļauties sēdēt uz sava "proves akmens", septiņiem gadiem (1962–1969) Mordovijas lēģerī, kas dzejošanu padarīja par viņa dzīvesveidu un viņu pašu par vienu no izcilākajiem latviešu dzejniekiem.

Pamazām atvadīdamies no spējām rakstīt garus tekstus un lielāko savas bibliotēkas daļu atdāvinājis Gaismas pilij, Knuts nav zaudējis spēju smalki ironizēt par vecuma blaknēm un ticami apgalvo, ka viņam nav vēlmes pēc mūžīgas dzīves.Fragments no intervijas:Kā tev patīk Gaismas pils?Esmu apmierināts. Man tikai žēl, ka izbojāja sākotnējo projektu, sašaurināja un pazemināja. Nevajadzēja būt tādiem žmogiem. Galu galā Nacionālo bibliotēku nebūvē katru dienu. Tas ir kaut kas tāds, kas pēc tam par mums liecina. Tagad bibliotēkas augša ir tāda drusku jocīga, projektā tā bija gludenāka un skaidrāka.Tas laikam tāpēc, ka bibliotēku nesāka celt tik ilgi, ka Birkerts pie gatava projekta vēl paguva piezīmēt kaut ko klāt. Vai tev nekad tā nav bijis, ka faktiski gatavam dzejolim mēģini kaut ko pierakstīt klāt?Esmu mēģinājis, bet nav iznācis (smejas). Rakstu, rakstu, un man neiet. Rādīju Vizmai Belševicai, kā man neiet uz priekšu, un viņa iebrēcās: "Tu taču esi idiots! Tev tas dzejolis ir pabeigts, tur neko vairs tālāk nevar izdarīt!" Tajā dzejolī beigu rindas jau ir folklorizējušās: kad akmens novēlies no sirds, uz tā var pasēdēt.Vai neesi aizdevis prom arī tās grāmatas, kas tev vēl vajadzīgas darbam?Esmu atstājis tikai minimumu, dažas vārdnīcas. Tulkot es vairs acīmredzot netulkošu.Kā tu to tik skaidri zini?Atteicos no liela projekta kopā ar Juri Kronbergu – taisīt visu Transtremeru, ko savā laikā biju tulkojis. Konstatēju, ka atveru vārdnīcu, paskatos vārdu, viss skaidrs, aiztaisu vārdnīcu ciet, sākšu strādāt, bet tūlīt atkal vārdnīca jātaisa vaļā, jo vārds aizmirsies. Ar diegiem nav aršana. Ja atmiņa vairs mehāniski neuzkrāj, ir ļoti grūti strādāt.Vakar lasīju Andrieva Ezergaiļa jauno grāmatu, tur uzdūros apgalvojumam: ja atmiņa būtu ideāla, pasaulē nebūtu ne filozofijas, ne dzejas.Var jau būt, lai gan par šo ir jāpadomā... Ja atmiņa ir ideāla, cilvēks vispār pārstāj eksistēt. Jo cilvēka smadzeņu vērtība ir arī aizmiršanā, citādi cilvēks neatšķirtos no elektroniskas ierīces.Kādas ir tavas attiecības ar, kā tagad saka, "internātu"?Nekādas. Tehniku neizmantoju. Vienīgais, ko es daru – ar trijiem pirkstiem saņemu spalvu un uzrakstu A4 vēstuli ar roku, un tad jau roku ir krampis sarāvis.Tad jau tev kā savulaik Anatolam Imermanim jāsāk diktēt.Tas man atkrīt pilnīgi. Lieta tāda, ka man roka un galva strādā vienā mehānismā. Tāpēc es jau labu laiku vairs nerakstu dzejoļus. Ja nevaru, praktiski neskatoties, izlikt uz papīra to, kas man ir ienācis galvā, tad nekā.Senāk teici apmēram tā, ka iedvesma var nākt vai nenākt, bet darbarīks rakstniekam ir jāasina katru dienu, lai vajadzīgajā brīdī būtu gatavs. Kā pats to darīji? Sēdies arī pie baltas lapas rakstīt bez panta idejas vai tā tikai atdzejoji?Savā laikā bija tā, ka man galvā pamostas kāds fragments, un ļoti dažāds: citreiz kāds teksta fragments, kāds salīdzinājums, rinda pat, un ir gadījumi, kad man galvā ir tikai pliks ritms bez vārdiem. Tad es ķēru papīra lapu vai nu uzreiz, vai pēc maza brītiņa. Pēdējos gados, kad vēl rakstīju, diezgan lielus gabalus varēju jau izveidot galvā, bet senāk bez papīra nebiju spējīgs neko darīt.Pliks ritms – tas ir kā tīkls, kurā tu saķēri vārdus?Jā. Vārdi jau pēc tam atrodas, tā nav problēma. Tajā tīklā ieķeras kāda atskaņa un apaug, sāk izplesties par tekstu.Ko tu dari, kad tev dzejolī jāraksta vārds "Dievs", – raksti ar lielo burtu vai mazo?Nu, tas faktiski ir pieklājības jautājums, jo man nav nekādas starpības, vai viņš ir ar mazo burtu vai ar lielo. Bet, ja dikti gribi, lai viņš būtu ar lielo, vai man žēl?Dieva problēma kā tāda varbūt pastāv, bet mani tā neinteresē. Otra lieta: jautājums, ko katrs sauc par Dievu. Tāpēc es pats viņu labāk vispār nesaucu, ja nu vienīgi tīri stilistiski prasās kāds vaimandieviņ. Lieta tāda, ka šobrīd kaut vai meteoroloģija ir stiprāka par mums, varam arī to uzskatīt par Dievu vai Dieva zīmi.Vai tad dzejas rakstīšana nav Dieva meklēšana?Grūti pateikt. Es teiktu, ka tā drīzāk varētu būt patiesības meklēšana, un patiesība un Dievs nav gluži identi. Turklāt Dievam ir ļoti dažādas sejas, viena kristīgā, cita musulmaņu – turklāt tas ir tas pats Dievs. Saproti, mani šis jautājums nav īpaši nodarbinājis un, spriežot pēc visa, arī īpaši nenodarbinās. Jo uz jautājumu, kur es nonākšu pēc nāves, atbilde ir – zemē. Tas ir viss, vienalga, vai mani sadedzinās vai apraks.Bet dzīvība taču ir brīnums?Ir – tieši tāpēc, ka viņa ir izgaistoša. Reliģija mēģina cilvēku orientēt uz mūžīgo dzīvošanu, lai cilvēkam noņemtu bailes nāves priekšā. Kad dzirdu, ka mācītājs bērēs saka, ka mēs visi celsimies augšā, turklāt miesās – tas ir pilnīgs idiotisms!Varbūt laiku beigās laiks sāks iet uz otru pusi?Kas zina? Tik tālu es nedomāju. Man nav vajadzības pēc mūžīgas dzīves.Visu interviju ar dzejnieku Knutu Skujenieku lasi žurnāla SestDiena 18.decembra numurā!

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Žurnāla "SestDiena" publikācijas

Vairāk Žurnāla "SestDiena" publikācijas


Aktuāli

Latviešiem piemērīts sporta veids

Pirms 40 gadiem Padomju Savienībā aizsākās bobsleja apgūšana. Atklājēja lomu uzticēja Latvijas trenerim Rolandam Upatniekam, kura vadībā četru gadu laikā PSRS ekipāža ar Latvijas pilotu Zinti Ek...

Šonedēļ SestDienā

Vairāk Šonedēļ SestDienā


SestDienas salons

Vairāk SestDienas salons


Pasaule

Vairāk Pasaule


Politika

Vairāk Politika


Tēma

Vairāk Tēma


Pieredze

Vairāk Pieredze


In memoriam

Vairāk In memoriam


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


Latvijai vajag

Vairāk Latvijai vajag


SestDienas receptes

Vairāk SestDienas receptes


Dienasgrāmata

Vairāk Dienasgrāmata