Lai gan Siguldā, pareizāk sakot, Krimuldā, esmu nodzīvojis divus sava mūža gadus, atmiņa nav saglabājusi neko no tolaik apēstā. Tas gan arī bija diezgan pasen, 1958.–1960. gadā, un man tad, 1958. gada beigās, bija tikai divi gadi, tas ir vecums, kad cilvēks ēd nevis tāpēc, ka citu izpriecu dzīvē vairs nav, bet pasaules izzināšanas nolūkos, tātad viņš var pagaršot gan zemi, gan koku mizu, gan dažu labu citu lietu, no kā auklīte viņu nepagūst atturēt, lai saprastu, ka dzimtās zemes spēks iegūstams citādā veidā, nevis to apēdot. Laikam vienīgais pārtikas produkts, ko no tiem tālajiem Krimuldas gadiem atceros, ir tējas sēne, tādas tur burkās bija visiem kaimiņiem. Vēl skeletu Krimuldas sanatorijā atceros, bet tas manu apetīti nedz nosita, nedz uzlaboja.
Patiesībā jau pareizi vien būtu, ka krimuldieši un siguldieši daudz nedomātu par ēšanu, jo kalnainā apvidū paēdušam ir divtik grūti dzīvot – kāpšana uz augšu ar pilnu vēderu ir smaga, savukārt uz leju tas pats pilnais vēders var iedot tādu paātrinājumu, ka noriposi alā pie Turaidas Rozes kājām ātrāk par viņu pašu. Loģiski spriežot, Latvijā tātad krodziņi visvairāk būtu meklējami līdzenākajās vietās, vispirms jau Zemgalē, bet realitātē ir otrādi – ja atskaita Zoltneru pie Tērvetes, citi diži Zemgales krogi uzreiz prātā nenāk, kamēr, lūk, Siguldā krodziņš pie krodziņa. Nu, var jau būt, ka Zemgalē tik trūcīgi ar krodziņiem ir tāpēc, ka, kā man reiz teica viena vēsturniece, Otrais karš Zemgali kā kultūrvēsturisku novadu faktiski ir iznīcinājis. Tikmēr Siguldai laimīgā kārtā ir gājis secen Daugavas senlejas liktenis, kur Kokneses kanjona vietā tagad ir dīķis – lai gan, ja dotu vaļu un labvēlīgu ietekmes uz vidi novērtējumu, tie ziķeri, kas tagad ir atspērušies visu Latviju piedēt ar vēja megastabiem, un viņu politiskie piesedzēji būtu gatavi i Gaujas senleju hesā pārvērst, kā tai anekdotē, kur nelabais advokātam apsola finansiālu veiksmi, tikai par to viņa radinieki mirs, un advokāts nebeidz vien lauzīt galvu, kur sātana piedāvājumā slēpjas kāds āķis.
Tātad uz Siguldu jādodas Latvijas ainavas skaistuma etalonu vērot, nevis ēst. Ar gudru ziņu te lielākā daļa krodziņu arī atrodas līdzenākās vietās, no kurām iespējams uzreiz braukt uz Rīgu vai kur nu katrs dzīvo, nekāpelējot augšā lejā. Mūs Siguldā bija novedis kāds pasākums, sauksim to par prāta spēlēm, un, guvuši vērtīgu pieredzi, ka šajās spēlēs nevar cerēt uz uzvaru, ja neesi rūpīgi skatījies TV reklāmas un jaunākās filmas, sajutām vēlmi apmierināt arī izsalkumu parasto. Divu Siguldas krogu nosaukumus zina katrs caurbraucējs rīdzinieks – Aparjods un Bucefāls (abiem vēl labāk sapasētu, ja pirmais sauktos Sasperjods). Bucefāls esot lētāks un, tā sakot, demokrātiskāks. Demokrātija, kā zināms, ir vairākuma vara, un tajā brīvdienā Bucefālā šis vairākums bija – ārā visi galdiņi aizņemti. Tomēr iekšā galdiņš atradās. Pieredze lika domāt, ka tik daudzu apmeklētāju apkalpošana var nozīmēt stundu ilgu gaidīšanu, un arī viesmīlis neko labāku nesolīja, tomēr izrādījās, ka nebija vis tik ilgi jāgaida. Līgas un Jurija Priļepiševu dibinātā krodziņa ēdienkarte ir viena no plašākajām, kādas Latvijā redzētas. Bucefāla īpašais piedāvājums ir pašu audzētu jēru gaļas ēdieni. No šā klāsta izvēlējos vienu no īpašākajiem – pankūkas ar jēra plaušām, vienreiz mūžā tak jānogaršo. Tā kā šis subprodukts Bucefāla gaumē izrādījās visnotaļ ēdams, tapa skaidrs, ka jēra kebabam te jābūt pavisam labam.
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
Krodziņš BUCEFĀLS
Adrese: Ceļmalas, Siguldas pagasts
Atvērts: No 12.00 līdz 21.00 (Pk, Se līdz 22.00)
SESTDIENA ĒDA
Plānā pankūka, pildīta ar jēra plaušām, olu un sīpoliem 8,00
Cūkgaļas karbonāde Sigulda ar sierra, olas, sviesta pildījumu 15,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
VĒRTĒJUMS. ŠIS TAS TĀDS, KĀ CITUR NAV. Bucefāla plašajā ēdienkartē īpaša vieta atvēlēta pašaudzētu jēru gaļas ēdieniem.