Ak, būtu šī mācība zināma un izplatīta manā un ne tikai manā tālajā bērnībā, cik daudz kreņķu atrisinātos! Ja vecāki būtu zinājuši, ka ar saldo bērnam jāsāk ēdienreizes, tad viņi, pirmkārt, saldumus būtu vairāk pirkuši un mājās saldēdienus vairāk gatavojuši. Otrkārt, pilnīgi pretēja būtu bērna motivēšana, lai viņu piedabūtu ēst: «Saldo dabūsi tikai tad, ja apsolīsi, ka pēc tam ēdīsi arī pārējo!» Tas pārējais, kā saprotams, varēja būt ne tikai kaut kas garšīgs, bet arī tādas lietas, ko vismaz bērnībā bija grūti dabūt iekšā, un te nav runa par zivju eļļu, ko visādiem veidiem mēģināja iemānīt iekšā gandrīz visiem pagājušā gadsimta 50. gadu beigu – 60. gadu sākuma bērniem, bet gan par, piemēram, sakņu pienzupu vai jebkuru citu pienzupu, kurai pa virsu izveidojās plēve. Un bērnībā jau vispār ēst negribējās, jo ēšana atņēma laiku, kuru varētu izmantot spēlējoties. Tikai uz saldajiem tas neattiecās, jo, kā jau teikts, ājurvēda minētajās desmitgadēs Latvijā bija sveša mācība, tāpēc vecāki ar saldumu apgādi neaizrāvās, tika uzskatīts, ka saldumi bojā zobus. Taisnība vien bija, un jāņem vērā, ka tolaik zobārsts nozīmēja urbšanu ar baismīgu kājminamu urbi. Tā nu ne konfektes, ne limonādes, ne krušons, ne kūkas nebija bērnu ikdienas raciona sastāvdaļa, kamēr viņiem neparādījās kāda kabatas nauda, bet, tā kā šīs naudas bija maz, pieejamākais saldēdiens bija un palika gāzētā ūdens automātā dabūjamais ūdens ar sīrupu – iemet trīskapeiku un, ja tev ir vēl otra, pēc sīrupa ietecināšanas rauj glāzi laukā, pagaidi, lai gāzētais ūdens notek, un tad met otru trīskapeiku, dabūsi saldāku dzērienu. Ja naudas nebija, varēji sūkt medu no āboliņa ziediem vai grauzt ķiršu sveķus, bet tiem saldumu nācās piedomāt.
Bet tagad neiesim tālāk pagātnē, jo tā var līdz kvasa mucu apdzejošanai aiziet. Dosimies labāk telpā, uz Valmieru, kur, izrādās, rīdzinieks var kompensēt bērnības traumas un piekopt ājurvēdas principu – sākt ar saldo. Vajag tikai apmeklēt kādu Valmieras teātra izrādi. Teātris ir atjaunots un vismaz man šķiet ērtāks par Jauno Rīgas teātri. Pāri ielai ir Valmieras krogu ilgdzīvotājs – restorāns Rātes vārti. Pirms izrādes jau neiesi kārtīgi pieēsties, lai izrādē nenāk miegs, bet teātra kafejnīcā gan grēks neiegriezties, jo prātīgs cilvēks uz izrādi ierodas kādu stundu agrāk, lai var automašīnai vietu atrast. Teātra kafejnīcas vitrīnā ir dažādas kūciņas, un visas skatās tev virsū, kā tu vismaz vienu nepaņemsi, nu, vismaz mango un marakujas musu, kas izrādās ne mazāk garšīgs kā izskatījies. Vārdu sakot, sācis Valmieras apmeklējumu, esi kā īsts ājurvēdists. Vēl pirms izrādes tu esi laikus norezervējis galdiņu Rātes vārtos, lai pēc izrādes nepaliktu uz ielas, jo restorāns ir populārs. Ēdienkarte nav pārāk liela, bet galvenās pozīcijas ir aizpildītas, Burtnieku zandartu ieskaitot. Mēs trāpījām uz sparģeļiem un nepalaidām tos garām, gruntsēdienā gardu muti notiesājām liellopu ribas ar iedvesmojošām piedevām, kā arī konstatējām, ka lejamais Valmiermuižas alus, paldies dievam, vēl negaršo pēc Cēsu alus. Gluži kā mūsu redzētās izrādes galvenās varones mēs tomēr nedarījām, iereibuši pie stūres nesēdāmies, un labi vien bija, citādi varēja sanākt gan piedzīvojumi, bet ne ar tik debešķīgu finālu kā Telmai un Luīzei.
SESTDIENA ĒDA
- Sparģeļi 12,00
- Zivju bujabēze (zandarts, lasis, garneles, ķemmītes, tomāti, zivju buljons) 12,00
- Liellopa ribas (kartupeļu kārtojums, kimči gurķi, buljona un granātābolu mērce, grilēti tomāti, karamelizēti sīpoli, buljona mērce) 20,00
- Brūkleņu un granātābolu dzēriens 7,50
- Valmiermuižas lejamais alus 0,5 l 5,50
- Vīgriežu tēja kanniņā 3,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★★
ĒDIENI ★★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
RĪDZINIEKIEM OBLIGĀTAIS APMEKLĒJUMS. Kā tu pēc teātra dosies tālajā atceļā uz galvaspilsētu, vispirms garšīgi neiestiprinājies?
KRITIZĒ UN SLAVĒ EGĪLS ZIRNIS
- Ģimenes restorāns RĀTES VĀRTI
- Adrese: Valmierā, Lāčplēša ielā 1
- Atvērts: No 12.00 līdz 21.00 (Pk, S līdz 22.00; P slēgts)