Bet atgriežamies Vecrīgas dzīvākajā vietā, Vaļņu un Kaļķu ielas apkaimē. Tālajos septiņdesmitajos īstais latvju kultūras centrs bija meklējams šeit, maršrutos no Vaļņu ielas Kazas caur nu jau zem jaunceltās viesnīcas ēkas palikušo āra kafijotavu Putnu dārzs uz bāru Skapis – kas tur nebija bijis, tas sevi par kulturālu cilvēku nevarēja saukt, lai gan dažas labas Skapja mēbeles kultūras izpausmes bija, kā tagad saka, neviennozīmīgas, piemēram, dzejnieks Ņurbulis jeb Aivars Neibarts iedvesmu, ja pie rokas nebija papīra, izpauda, metoties četrrāpus un kožot smukām apmeklētājām kājā (ne jau līdz asinīm, protams). Reiz viņš tā izdarīja kādai dāmai, kuras puisis tobrīd bija aizgājis uz labierīcībām (uzpīpēt tajos laikos varēja turpat, nekur ārā nebija jāiet), un žigli aizrāpoja prom, faktiski aizlaidās. Kad puisis atgriezās pie sava galdiņa, no savas dāmas uzzināja šo nepārprotamas seksuālās vardarbības faktu un saniknots vaicāja, kurš ir bijis pāri darītājs, dāma norādījusi uz dzejnieku Ņukucīti jeb Andri Bergmani, kuram, kā par nelaimi, bārda bijusi līdzīga Ņurbuļa bārdai, un Bergmanim nācās smagi ciest nevainīgam, kas gan viņu no turpmākas nākšanas uz Skapi neatturēja.
Kāpēc es tā atmiņās līdz Skapim aizstūrēju? Tāpēc, ka pa tā Vaļņu ielas kroga logu, par kuru būs runa, paveras skats uz Kempinska viesnīcu, kurā reiz bija gan Skapis, gan citi bāri, saukti par Bedri un Kumodi, bet es tolaik vēl nebiju tik kulturāls, lai no mūzām taptu aicināts paveldzēties arī tajos. Savukārt telpās, kurās tagad ir šis restorāns, tais tālajos laikos bija valūtas veikals ar aizkrāsotiem logiem, un vienkāršs mirstīgais tikai pa mazu durvju šķirbiņu varēja pamanīt kādas viņam neaizsniedzamas Rietumu preces, piemēram, cigaretes Marlboro. Dārgie tie, kas tos laikus piedzīvojuši, pastāstiet gan savām atvasēm, ja tie taisās stāties kādā progresīvā partijā, ar ko vienmēr beidzas sociālisms – no visām sociālisma konsekvencēm valūtas veikali ir tie nevainīgākie. Tāpēc izbaudīsim labāk iespēju sēdēt te pie plašiem logiem, vērot Vaļņu ielas gājēju plūsmu un baudīt dažādus Vidusjūras austrumpuses gardumus. Daudzi no tiem jau ir pēc nosaukuma zināmi, bet Zulas – tā sauc restorānu – pavāra izpildījumā burtiski kūst mutē: humoss, babaganušs, tabulē… Nesen atvērtais restorāns vēl tikai ieskrienas, tāpēc ar lielu reklamēšanos neaizraujas, pieslīpē nianses (piemēram, fona mūzika varētu būt arī par kādu grādu klusāka), bet virtuve jau godam rāda, ko māk. Žēl, ka pagaidām Zula darbdienās strādā tikai no trijiem, jo ēdienkartē piedāvātie trīs šakšuku veidi ir īsts brokastu ēdiens.
KRITIZĒ UN SLAVĒ: EGĪLS ZIRNIS
Vidusjūras restorāns un humosa bārs ZULA
Adrese: Vaļņu ielā 29
Atvērts: O–C no 15.00 līdz 23.00 (Pk–Sv 12.00–23.00)
SESTDIENA ĒDA
Zula Mezze plate diviem (humoss, babaganušs, tabulē salāti, falafels, fritēti ziedkāposti, marinēti dārzeņi, tahini mērce, pikantā mērce, caciki mērce, pitas maize) 34,00
Ceviche Greco Dorada (dorada, čili, ingvers, svaigi gurķi, aprikozes, olīveļļa, citrons, svaigais jogurts, mandeles, zaļumi) 12,00
Kefta kebabs (malta liellopu gaļa, grilēti dārzeņi, svaigie salāti, caciki mērce) 16,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★
VĒRTS NOGARŠOT. Restorāns vēl tikai ieskrienas, bet pavārs jau strādā ar pilnu atdevi un pārliecinoši.