Dzejnieci Amandu Aizpurieti (1956–2023) intervēja 1996. gada 18. maija SestDiena, tostarp jautādama, kā viņa atšķir labu pantu no slikta un vai pantiem ir absolūtā vērtība. «Ir, tikai ne katram ir lemts šo objektīvi pastāvošo vērtību sajust,» atbildēja Amanda. «Arī es varu to nepamanīt. Starp citu, daudzi atzīti dzejnieki priekš manis ir galīgi šķērsām, es viņu pantos neko nesaprotu un pieļauju, ka šajā gadījumā muļķe esmu es. Man nav kritiķa degsmes.
Man pašai nepatīk, ja manus vecos pantus pārpublicē bez manas ziņas. Teiksim, no pirmās grāmatas, kur daudzos pantos var redzēt, kā neesmu tikusi galā ar materiālu un kas man atgādina: redzi, kāda lempe tu biji.»
Vaicāta, vai viņa nodala vīriešu un sieviešu dzeju, Aizpuriete teica: «Reizēm. Uz Ziemassvētkiem jāiznāk manis sastādītai mīlas dzejas izlasei. Ārzemēs ir modē nodalīt erotiskās dzejas izlases atsevišķi. Man likās, ka latviešu dzejnieču krājumiņam būtu jābūt efektīgākam. Izrādījās, ka nekā, man bija grūti sastādīt sējumu, jo neliku tur dzejoļus, kas, manuprāt, nav līmenī. Varbūt biju latiņu uzlikusi pārāk augstu, taču rezultāts bija sāpīgs, izrādījās, ka tādu īstu dzejnieču, salīdzinājumā ar dzejniekiem, ir ļoti maz. Man intuitīvi bija licies, ka ir otrādi…»