BRASAS PAGALMA DAINAS ★★★★
REŽISORS RIHARDS ZELEZŅEVS
DIRTY DEAL TEATRO
Ričardam ir astoņi gadi, viņš pirmo reizi iziet jaunās mājvietas pagalmā un cer tur atrast draugus. Tā sākas Riharda Zelezņeva iestudētā izrāde Brasas pagalma dainas, kas, dramaturģei Rūtai Dišlerei apdarinot paša režisora bērnības atmiņas, iedzīvināta nevis Brasā, bet otrā Daugavas pusē – Dirty Deal Teatro.
Ir viens ļoti labs paraugs (Spēlmaņu nakts balva!), kā iestudēt izrādes, kuru varoņi – bērni – spēlējas pagalmā. Tā ir režisora Toma Treiņa 2019. gadā iestudētā, pēc tam diezgan ilgi gan Valmieras Vasaras teātra festivālā brīvdabā, gan iekštelpās (pat Dailes teātrī) spēlētā izrāde Pagalms atdzīvojas, kurā divi no četriem aktieriem bija Rihards Zelezņevs un Alise Dzene. Jaunajai izrādei Rihards ir režisors, bet Alisei pievienojušies aktieri Rūdolfs Apse un Aleksandrs Bricis. Nevar teikt, ka Brasas pagalma dainas būtu stilistiski līdzīgas Treiņa izrādei, tur ir pavisam oriģināli risinājumi gan ar lielu lelli, gan ēnu teātra elementiem, bet nav izmantoti objektu teātra principi. Taču abas izrādes vieno spēja pieaugušajiem iejusties bērnu domāšanā.
Šajā ziņā katram no aktieriem ir sava pieeja tēla veidošanā. Briča atveidotais zēns ir kautrīgs, bet ne bailīgs, zinātkārs, bet ne pārdrošs. Dzene mums rāda meiteni, kas ir ļoti tieša un spontāna – šķiet, aktrise ir dzimusi, lai spēlētu šāda tipa lomas, kas viņai lieliski izdodas. Rūdolfam Apsem režisors, kas ir arī viņa kursabiedrs, uzkrāvis lielāko nastu – spēlēt trīs lomas vienā izrādē. Un šī pienākuma dēļ nācies pielāgot arī dramaturģiju, kurā divi varoņi – Ričarda draugs un pagalma huligāns – nekad nesatiekas. Apse arī rīkojas ar Krišjāņa Barona lelli – jā, mūsu Dainu tēvs, kurš, kā zināms, ir apglabāts Lielajos kapos, kļūst par mazā zēna iedomu draugu brīdī, kad īstie (vai potenciālie) draugi pabēguši, kur nu kurais.
Dramaturģiski gan Krišjāņa Barona iesaistīšanās sižetā ir ne līdz galam atrisināta, jo viņam tā īsti nav, ko darīt, izņemot bezrūpīgu plandīšanos virs kapakmeņa un draudzīgu tērzēšanu ar Ričardu. Nejauko zēnu, kas visiem dara pāri, pārmācīt izdodas nevis ar Dainu tēva spoka, bet gan pavisam mīlīgas žurciņas palīdzību. Atzīšos, man bija zināmas pārdomas, vai ir labs absolūtais didaktikas trūkums, nenorādot, ka kapi (kaut arī Lielie, kas jau tāds «vairāk parks») tomēr diez vai ir rotaļu vieta. Taču tad man uzrakstīja kāda sieviete, kura pati ir štābiņu būvēšanu Lielajos kapos piedzīvojusi, un es nomierinājos. Kapi sākumā tiek piesaukti kā tabu, bet ne tāpēc, ka ir kapi, bet gan tāpēc, ka tur pulcējas aizdomīgi tipi, kas visās malās atstāj pudeles.
Brasas pagalma dainas atbruņo gan draudzības tēmas, gan Signijas Joces uzburtās vides dēļ, kurā nami ir uzzīmēti uz priekškara, kas sastāv no vairākiem auduma gabaliem, savukārt spēles laukuma dibenplānā vīd laika zoba sašķiebti kapakmeņi. Dzīvi pieaugušie kā izrādes varoņi nav redzami. Taču lielākā vērtība ir tā, ka bērni, kurus izrāde varētu sasniegt arī ar programmas Latvijas skolas soma starpniecību, redz bērnu attiecības bez gadžetiem. Jā, te ne vienmēr viss notiek ļoti harmoniski, bet tā ir reāla saskarsme un savā ziņā arī norūdīšanās turpmākajai dzīvei, nevis sērfošana mākslīgā intelekta uzlabotā pasaulē. Un, kā redzam dzīvē, štābiņš kapos neko sliktu Rihardam Zelezņevam nav nodarījis. Tagad viņa «štābiņš» ir izvietots Dirty Deal Teatro.
TEĀTRIS
Izlase
DIVAS LOTIŅAS.
REŽISORS ĢIRTS ŠOLIS.
LATVIJAS LEĻĻU TEĀTRIS
★★★★★
Divdesmitā gadsimta klasika – stāsts par izšķirto dvīņu satikšanos un sazvērestību, mēģinot apvienot ģimeni. Ēriha Kestnera romāna inscenējums ar Goran Goras mūziku ir ilgdzīvotājs Leļļu teātra repertuārā kopš 2012. gada un bijis arī nominēts Spēlmaņu nakts balvai. Izrādes košo un izdomas bagāto māksliniecisko noformējumu veidojis Reinis Pētersons.
VECAJO KULTS. I
ZRĀDES RADOŠĀ GRUPA – IVETA POLE, KATRĪNA NEIBURGA U. C.
DIRTY DEAL TEATRO
★★★★
Atraktīvā formā veidotā ceremonija par godu vecumam un nāvei piedzīvojusi zināmas pārmaiņas, kas var mudināt to apmeklēt arī iestudējumu vienu reizi jau redzējušos – Daces Eversas vietā tagad Svēto Mizu pielūdz noslēpumaina persona, vārdā Vilhelmīne Žagata. Izrādi piedzīvot būs iespējams arī 2. jūnijā Daugavpilī, kur risināsies Teātra festivāls Nr. 5.
NODEVĪBA.
REŽISORS MAKSIMS DIDENKO.
MIHAILA ČEHOVA RĪGAS KRIEVU TEĀTRIS
★★★
Dramaturga Harolda Pintera lugas sarežģītība slēpjas apstāklī, ka tajā mīlas trijstūra savstarpējo attiecību dinamika rit no beigām uz sākumu. Šo lugu parasti iestudē mazos spēles laukumos, piemēram, Valmieras teātrī tā joprojām tiek rādīta Apaļajā zālē. Čehova teātrī luga ir pielāgota Lielās zāles specifikai, vismaz režisora izpratnē, pieliekot klāt muzikālas intermēdijas un ilustratīvu jaunā pāra tēlu, kas atveido ideālo, utopisko modeli.