KAĶA MEMUĀRI ★★★★
REŽISORS MĀRIS KORSIETS
DAUGAVPILS TEĀTRIS
Vai jums ir kaķis? Varbūt tomēr jūs dzīvojat pie kaķa? Šāds jautājums aktualizēsies katram, kurš apmeklēs Daugavpils teātra Eksperimentālo zāli. Aktrises Zandas Mankopas monoizrāde Māra Korsieta režijā veidota pēc grieķu rakstnieces Lenas Divani romāna Septiņas dzīves un viena liela mīlestība. Kaķa memuāri motīviem Ivetas Skrastiņas tulkojumā un Kristīnes Veinšteinas dramatizējumā.
Kā zināms, Ginta Zilbaloža oskarotās filmas Straume varonis – tumšpelēkais kaķis – nerunā un tam arī nav vārda. Daugavpils teātra izrādes galvenā varone runā vienā baltā gabalā, un viņai ir pat vairāki vārdi – Pūka, Pūciņa un Saldumiņš. Un balto kažoku viņa var uzvilkt un novilkt.
Taisnību sakot, cilvēki, kas nav lasījuši 2016. gadā apgādā Zvaigzne ABC izdoto grāmatu, skatoties izrādi, nevar nojaust, ka teātris rafinēti ir mainījis kaķa dzimumu, jo oriģinālā ir Zaks Cukurs. Tas savukārt nozīmē, ka nedaudz transformējas vēstījums, kas vairs neļauj runča un viņa saimnieces attiecībās apspēlēt pretējo dzimumu mijiedarbības modeli. Liekas, ka daži prastie izteicieni, kas pasprūk galvenajai varonei, arī nāk no romāna tiešā veidā, bet elegantās kaķenes mutē izklausās negaidīti neiederīgi (jā, jā, arī man ir dzimumu stereotipi!). Diemžēl grāmatu lasījis neesmu, manā plauktā tās nav, veikalu plauktos arī vairs ne.
Interneta dzīles ir saglabājušas Jutas Ances Rombergas (pašlaik – Ķirķis) 2016. gadā rakstītu īsrecenziju par Divani grāmatu, kurā autore apšauba, ka tas ir romāns, būdama gatava to pieņemt drīzāk kā stāstu. Juta Ance raksta, ka grāmata ir pilna ar kultūrcitātiem, kuru daudzums izrādē acīmredzot ir samazināts, lai nepadarītu vēstījumu pārlieku smagnēju – runātam tekstam zemsvītru izteicieniem dažādās valodās nepieliksi.
Izrādes centrā ir ne tikai Pūkas izcelsme un personība, bet primāri tomēr kaķu un cilvēku attiecību modeļa atklāšana. Mankopas varone ir gan sievišķīga, gan pietiekami patstāvīga, tomēr viņai gribas dzīvot pie cilvēkiem. Sākumā cilvēki ir divi – viņi uz skatuves neparādās, bet ierakstā skan balsis un pie tumšzaļās sienas ir abu fotogrāfijas. Kaķis kļūst par liecinieku cilvēku savstarpējo attiecību sairumam un nonāk izvēles priekšā, pie kura no izjukušā pāra palikt. Lai arī ar jaunkundzi, kā Pūka savu saimnieci dēvē, attiecības nemaz nav tik ideālas, tomēr kaķis instinktīvi jūt, ka var sniegt emocionālu atbalstu tai, kas šajā situācijā jūtas draņķīgāk.
Zanda Mankopa ir talantīga aktrise, uzmanību noturēt viņa prot, lai arī pats stāsts ir diezgan vienkāršs un tajā liela loma tiešām ir nevis oriģinalitātei, bet atpazīstamībai. Dzīvelīgo asprātību izrādes beigās nomaina smeldzīgas skumjas, bet tās ir gana gaišas. Ja nu kaut ko būtu gribējies aktrisei aiztaupīt, tad tā ir sintētiskā parūka, kas mazā spēles laukumā izskatās sevišķi sintētiska. Izrāde ir nepretencioza, bet patīkama. Juta Ance Ķirķis par grāmatu raksta arī tā: «Cilvēkiem, kam mājās mitinās kaķis, šī grāmata dos iespēju turpmāk savu mīluli uzlūkot kā vēl cēlāku un īpašāku nekā līdz šim.» To pašu var teikt arī par Kaķa memuāriem Daugavpils teātrī.
DULLAIS DAUKA ★★★★
REŽISORS JURĢIS LŪSIS
LATVIJAS NACIONĀLAIS TEĀTRIS
Joprojām repertuārā izrāde par zēnu, kas gribēja zināt vairāk, nekā pieaugušo pasaule bija gatava viņam stāstīt. Kārļa Reijera atveidotais Dauka nedzīvo gluži tai vidē, ko attēlojis Sudrabu Edžus, un arī izrāde kopumā nav tik pesimistiska kā oriģinālais stāsts. Izrāde ir kā veltījums visiem zinātkārajiem un tiem, kas vēlas saprast, kas ir aiz horizonta. Derēs dažādiem vecumiem.
NĀKAMGAD TAI PAŠĀ LAIKĀ ★★★★
REŽISORS SERGEJS ŠČIPICINS
LIEPĀJAS TEĀTRIS
No skatītājiem atvadās visai daudz spēlētais Bernarda Sleida lugas iestudējums, kurā vienas nakts sakars pāraug savdabīgās attiecībās daudzu gadu garumā. Luga Latvijā iestudēta ne pirmoreiz, un, lai gan Liepājas iestudējums savu skatuves dzīvi beidz, šī teātra bijušā direktora Herberta Laukšteina režijā Sleida melanholiskais darbs turpina dzīvot Daugavpilī. Bet tas jau ir cits stāsts.
SIRANO
REŽISORS RIMS TUMINS TEĀTRA GEŠER
VIESIZRĀDE DAILES TEĀTRĪ
Izcilā lietuviešu režisora Rima Tumina pēdējās izrādes tapušas Izraēlā teātrī Gešer, turklāt aktieri spēlē ivritā ar sinhrono tulkojumu. Lai gan Sirano vēl nav redzēts, Tumina kā poētiska, metaforiska teātra pārstāvja rokraksts, visticamāk, būs jūtams arī šoreiz, lai arī izrāde tapa, kad režisors jau bija smagi slims. Latviešu teātra vēsturē Edmona Rostāna luga spilgti palikusi atmiņā no Valmieras Drāmas teātra iestudējuma ar Mārtiņa Brauna dziesmām.