Pateicoties ideālajai formai «viens pelmenis – viens kumoss», šī iekarošana ir bijusi veiksmīga, turklāt ar otru ekspansīvu Āzijas ēdiena veidu, kuram arī piemīt šī «viena kumosa» īpašība – suši – pelmeņi nekonkurē tā vienkāršā iemesla pēc, ka vienus ēd siltus, otrus aukstus (šajā ziņā, protams, ir daži izņēmumi, gastronomiski gan pamatoti, gan nepamatoti, piemēram, labas apetītes un liela slinkuma savienojums, kad ledusskapī atrodi bļodiņu uzvārītu, bet neapēstu pelmeņu). Latviju pelmenis iekaroja drūmajos okupācijas gados, spēdams šajos gados daždien kalpot par dienas gaišākā brīža sarūpētāju. Ne viens vien latvju inteliģents finansiāli knapākos dzīves nogriežņos ir labu laiku pārticis tikai no tējas un ēdnīcas pelmeņiem. Taču arī bez inteliģentu veiktas slavināšanas pelmenis iekaroja paliekošu vietu tautas gastronomiskās apziņas apcirkņos, turpinādams tur atrasties vēl ilgi pēc okupācijas beigām. Tad nu nav brīnums, ka, uzzinājis par jauna itāļu (pareizāk sakot, lietuviešu itāļu) restorānu ķēdes Casa Della Pasta pirmā Latvijas restorāna atvēršanu Vecrīgā, Kaļķu ielā 7, publikas vairākums vispirms atcerējās, ka šajā vietā agrāk ir bijuši pieejami pelmeņošanas prieki. Pieminot ēdnīcu XL pelmeņi, tika lietots pat apzīmējums «leģendārā». Protams, ja pelmeņu ēdnīca ir pastāvējusi 22 gadus, no 1998. gada līdz kovidpandēmijai, un savas pastāvēšanas laikā ir barojusi ne tikai dienā, bet arī naktī, to kā leģendāru atcerēsies visi, kuru pieaugšanas stāsts risinājies Vecrīgas klubos un krogos. Taču vēl ir dzīvs ne viens vien no tiem, kam Rīgas galvenās pelmeņotavas bija divas citas. Viena Pētera Stučkas (tagad Tērbatas) ielā starp Lāčplēša ielu un Kārļa Marksa (tagad Ģertrūdes) ielu, ar organiskā stikla durvīm, mūžīgu rindu, kuras gals stiepās ārā no ēdnīcas un otrs gals pie kases – izsit dubulto pelmeņu porciju un pusglāzi krējuma, glāzi kefīra, samaksā skaidrā naudā un dodies pie tā, ko mūsdienās sauc par atvērto virtuvi, kur Maņa vai Zina tev no lielā katla iesmels porciju pelmeņu, pielej etiķi, kas stāv turpat blakus uz bleķa letes, un lūko, vai ir kāda brīva vieta (par brīvu galdiņu varēji nesapņot). Apsēdies, apkaisi savu porciju ar sarkanajiem pipariem un ļaujies porcionētajai svētlaimei, kas zina, varbūt arī maizes zupu esi paņēmis, jo tu jau esi jauns, tātad apēst vari daudz. Otra tāda pati pelmeņlaimētava bija Suvorova (tagad Čakmarijas) ielā. Tie, kas šos laikus pieredzējuši (protams, protams, tie pelmeņi bija garšīgāki par Pelmeņos XL dabonamajiem, jo jaunībā pati dzīve garšo labāk), tagad var tos atcerēties jaunajā itāļu krodziņā. Kā jau labā vietā atvērts, tas ir papilns, tomēr dienas vidū brīvu galdiņu var atrast. Tiek atnesta ēdienkarte, kur viss ir itāliski, bet, ja tu neesi zvērināts makšķernieks, kam noslēpuma ieraudzīšana svarīgāka par visu, vari dabūt arī tādu, kur ir arī latviski. Turklāt rādās, ka zupa itāliski ir zuppa. Izvēle diezgan liela. Ņemu zupu ar jūras mošķiem. Mošķu daudz, līdz izcilai zivju zupai niansētības pietrūkst, bet sirdi silda. Arī risoto ar jūras izvilkteņiem tie nav taupīti, garšīgs un sātīgs ēdiens. Desertā tiramisu. Ziniet, ar tiramisu ir kā ar mākslu – tev var garšot arī tāds, ko cits brāķē, kā arī vienu dienu tas pats garšot, citu ne. Mēs Casa Della Pasta tiramisu versiju atradām par pietiekami piesūcinātu ar atmiņas stimulējošu šķidrumu, tātad visnotaļ labu.
SESTDIENA ĒDA
Zuppa di Mare 9,60
Risotto Frutti di Mare 15,80
Tiramisu 7,00
VĒRTĒJUMS
INTERJERS ★★★★
ĒDIENI ★★★★
APKALPOŠANA ★★★★★
ATMOSFĒRA ★★★★★
MĒRENI GARŠĪGI. Līdz, teiksim, Italissimo līmenim patālu, bet garu un miesu silda.
Restorāns un picērija CASA DELLA PASTA
Adrese: Kaļķu ielā 7
Atvērts: No 11.00 līdz 23.00