Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Londonas grāmatu tirgus dienasgrāmata

Dienasgrāmatu pēdējo reizi rakstīju apmēram septiņu astoņu gadu vecumā, kad abām ar māsu bija praktiski kopīga pagalma dzīve, un arī dienasgrāmata bija kopīga. Nevainīgi sirsnīgā naivumā bijām sadalījušas, ka viena raksta vienu dienu, otra - nākamo. Par abām. Pieaugām, ieraksti kļuva aizvien neregulārāki, domas - atsevišķākas un personiskākas, un dienasgrāmata pačibēja.

Londonas grāmatu tirgus atkal uzjunda sajūtu, ka dienasgrāmata (inscenēta vai īsta, vienalga) tomēr ir lielisks žanrs, lai kaut kā strukturētu iespaidu gūzmu, kas pār cilvēku var nogāzties vienā dienā, it īpaši, ja viņš ir nonācis Londonas grāmatu tirgū, kur atrast klusāku kaktiņu ir iespējams tiešām tikai tualetē. Atslīgstu uz baltā "marmora" sēdekļa, paceļu acis un sāku smieties. Pretī tādā pašā pozā un noskaņojumā, pieri saraukusi un izmisušu skatienu, veras pretī Reiņa Pētersona zīmētā latviešu literāte X: "Beidzot esmu viena! Kāds atvieglojums!" Un plakāta apakšā sīkākiem burtiņiem, aicinājums doties iepazīties ar Latvijas rakstnieku ciešanām 5F127. Kas par reklāmu! Ja Una Rozenbauma nedabūs kādu reklāmistu balvu, tas būs dīvaini.

Un ne jau tikai par tualetes noformējumu vien. "Introvertu" lieta ir aizgājusi. Trāpīts. Stenda kreisajā pusē pie maziem galdiņiem pilnā nopietnībā tiek pārrunātas darījumu lietas par jauniem izdevumiem, bet centrālajā daļā - cilvēki tiešām grib mazliet atpūsties un paspēlēties. Iziet nesāpīgi testu, nosakot savu introvertuma tipu un tad, uzvilkuši melnus mētelīšus ar citātiem no latviešu rakstnieku darbiem, bildējas uz ledainas jūras, pilsētas vai purva fona. Es sanāku Ingas Ābeles tipa introverts. Kāds tur brīnums! Nospiedu taču variantu - atgriežoties no Londonas grāmatu tirgus, jūs ilgi glaudīsit kaķi un stāstīsit viņam, cik esat satraukts. Paldies introvertu kampaņas komandai par latviešiem atdoto pašironiju un rotaļību. Tā noteikti visvairāk bija vajadzīga ne jau Londonas tirgum, bet mums pašiem.

Ievēroju, ka citāti tiek izvēlēti ļoti rūpīgi. Sirdij, prātam. Neviens negrib bildēties melnā mētelī kā ar svešu ādu. Aizkustinoši, kad ķīniete Muija izvēlas Noras Ikstenas citātu. Stāstu viņai, ka tikko angliski iznācis arī romāns. Muija ieinteresējas, vai varēšot nopirkt "no Ķīnas".
 

10. aprīlis, otrdiena

Mans dienas notikums - Sigmas koncerts St. Etelburgas baznīcā. Laikā aizbraukt uz īsto vietu, mainot metro līnijas, tomēr ir īsts pārbaudījums. Īsts sazaroto taku dārzs. Izdodas! Bez dažām minūtēm septiņos izceļos virszemē. Liverpūles ielā vakara jundā, šķiet, visi plūst pretējā virzienā, tomēr baznīca pielasās pilna. Baznīciņa iespiesta starp diviem debeskrāpjiem. Domāju, vai maz tik miniatūrā baznīcā esmu bijusi? Tā vien ir kā trīs Sigmas puišiem izkārtoties uz nosacītās skatuves ar nelielu atstarpi. Virs galvas viņiem mirdzinās altārmozaīka. Tajā pašā laikā tā šķiet pilnīgi ideāla vieta, kur izskanēt Sigmas indie rokam ar latviešu laikmetīgo dzeju.

Jānis Ozoliņš apsēžas pie sintezatora un saka nelielu ievadrunu. Dziedāšot latviski. "Ja islandieši var, kāpēc mēs ne?" Un varbūt patiešām - kāds viņu koncertā saskata kādu līdzību ar Sigur Ros. Vai drīzāk -  ar ne islandieti Filipu Glāsu. Pievienojot smeldzīgi, bet spēcīgi kā sirds pulsējošu roku.

Patriotiska eiforija šajā dienās nepamet. Par mūsējo pašcieņu, stāju un talantu.

Skaidrs, ka ne jau sacenšoties ar britiem angļu valodā, kādam varam būt interesanti. Ozoliņš piesaka dzejniekus - Uldis Bērziņš. Inga Gaile. Kārlis Vērdiņš. Jānis Rokpelnis... Aicina uzplaudēt Ievai Lešinskai-Geiberei, kas atdzejojusi divus dzejoļus angliski - Kūku Mariju un Cik nemanāmi. Kāds pamanās pat dejot. Neērti lūrēt uz aizmuguri, bet, ja Ozoliņš tā saka… Blakus kā divi jauni kociņi sēž ārkārtīgi nopietnas britu māsiņas dzeltenās jaciņās. Liekas, ka bērni saprot arī visas latviešu dziesmas. Pēc piedevām pildu žurnālistes pienākumus un ievācu nelielas ekspresintervijas (žēl, ka žurnālistus vēl neviens nav pasludinājis par introvertiem).

Jauns britu pāris atnācis gluži nejauši. Keitijai koncerts iekritīs acīs kādā Londonas koncertu afišā. Esot paticis. Vai draugiem ieteiktu, nav droša, bet pati jauno vinila plati Mithemes nopirktu labprāt. Nākamā kompānija izrādās lieli smējēji - atnācu tāpēc, ka kolēģis teica, ka ar mani vairāk nerunās, ja nenākšu. Kompānijas vidū, izrādās, Jāņa Ozoliņa māsa. Līdzīgi. Vai varēja saprast, par ko puiši dzied latviešu valodā? Tēmu, noskaņojumu? Nē, tas neesot bijis iespējams.

Vakars nāk ar brīnišķīgu ziņu, ka Londonas grāmatu tirgus jauniedibināto Starptautiskās izcilības balvu dažādās kategorijās saņem Nacionālā bibliotēka, izdevniecības Dienas Grāmata un Zvaigzne ABC. Cik žēl, ka to nepiedzīvo arhitekts Gunārs Birkerts. Cik labi, ka to piedzīvo LNB direktors Andris Vilks.

***

No rīta Latvijas literatūras aģents Vilis Kasims savā paneļdiskusijā stāsta, ka bijis jāsāk no nulles, lai pastāstītu, kur vispār tāda Latvija atrodas. Daudzu apziņā Latvija ir "melnais caurums" - viņš saka. Lai arī nav patīkami to dzirdēt, zinu, ka viņam ir taisnība.

Atzīmēju blociņā, ka jānorunā plašāka intervija. Kā esam panākuši, ka mums ir būtiski vairāk angļu valodā tulkoto darbu kā lietuviešiem un igauņiem. Vilis paskatās blociņā - nākamajā rītā viņam ik pa pusstundai ar kādu jātiekas. Tomēr stundu laika atrod.
 

11. aprīlis, trešdiena

Iedomājos, kā diez šodien jūtas Nora Ikstena? Vai viņa maz var to kādam pastāstīt? Šodien viņa kopā ar lietuviešu rakstnieci Kristinu Sabaļauskaiti un igauņu Mihelu Mutu ir Dienas autori. Visur lieli plakāti. Katram - vairākas stundu garas intervijas, diskusijas. Par Ikstenu nevar teikt, ka viņa pamodās slavena. Tā ir dzīvošana valodā un rakstniecībā kopš pašas jaunības. Tā ir godam nopelnīta uzmanība, tāpēc pamatīgi apšķebina nejauši atvērtais komentārs, ka atkal kaut kas nav tā noticis par nodokļu maksātāju naudu un vai tad Nora Ikstena vienīgā Londonā. Nē, nav. Bet varbūt, ka varam tomēr pusminūti solidarizēties un papriecāties par kāda panākumiem bez nenovīdības?

Protams, ka arī intervētāja Klēra Armisteda grib zināt, cik lielā mērā viņas romāns Soviet milk (Mātes piens) ir autobiogrāfisks. Izskatās, ka rakstniece ir atradusi kādu veidu sevī, kā par to runāt, vēl un vēl atkārtot, katreiz sev nedīrājot ādu no jauna, kā saka satiktā Inga Ābele. Ikstena Armistedai un apmēram kādiem 200 klausītājiem saka, ka viņai vienmēr licies, ka jāraksta atklāti, citādi nav jēgas. Rakstniece katrā tikšanas reizē pasaka paldies savam garīgajam skolotājam un draugam Dzintaram Sodumam. Vienkāršiem, atklātiem vārdiem stāsta, kā viņš jaunu studenti pabalstījis ar stipendiju, piekodinādams, neizšķiest to zāles pīpēšanai, vīna dzeršanai, bet tikai grāmatām. Viss cits ievērots, tikai tas vīns ne. Vaicāta, vai jūt sevi konkrētā paaudzē, Ikstena saka: "Ir kāds vārds, kas jums ir jāiemācās - Inga Ābele". Un atkārto vairākas reizes. Pati Ābele zālē kautrīgi smaida.

Kāda sieviete publikā ada. Tā dusmīgi, krunku pierē. Nez vai viņai ir meita? Kāda ir viņas mamma? Nora Ikstena tikmēr saka, ka romāns ir teju psihoterapeitisks un uzrunā ļoti daudz sieviešu, kuras ir savienotas mātes - meitas nereti sarežģītajās attiecībās.

Cilvēki lūdz autogrāfus. PEN literārais salons pildās jau ar nākamā pasākuma interesentiem.

***

Šī diena īpaša arī izdevniecības Zvaigzne ABC vadītājai Vijai Kilblokai. Toma Tivnana portrets pa visu atvērumu un bilde - pa puslapu - nozares prestižā izdevumā The Bookseller Daily. 24 gadu darba, sapņu un "trakuma", kā saka pati izdevēja, vainagojums. Raksta noslēgumā Vija Kilbloka patriotiski apliecina, ka "viena daļa no liela izdevēju atbildības mazā tirgū ir palīdzēt nosargāt valodu, saglabāt to dzīvu". Pēcpusdienā - Zvaigznei tirgū vēl viena tribīne. Sintija Buhanovska stāsta pieredzes un veiksmes stāstu e-mācīblīdzekļu jomā. Nez vai briti nedomā, ka miljons latviski runājošo ir kāda pārrakstīšanās? Tik maza zeme tirgū lec acīs ik uz soļa?

***

Diemžēl, nevaru pagūt aizbraukt uz mākslas zinātnieces Daces Lambergas izdevuma Klasiskais modernisms. XX gadsimta sākuma Latvijas glezniecība angļu versijas atklāšanu. Pat, ja man Daliņa kājas kāds dotu. Ir jāizvēlas. Neiznāk pagūt paklausīties arī citus. Nekas, citrreiz. Nav ko sūkstīties, pašizglītība - pēc tam. Tagad dienas kārtībā - Latvijas slavas brīža iemūžināšana.

Tiesa, arī Latvijas programmā notikumu ir tik daudz, ka visus taisnīgi nav iespējams ne pieminēt, ne izcildināt.  Varbūt šoreiz varam mēģināt justies tā, ka Latvija - tie tiešām esam mēs visi, neatšifrējot konkrētus laurus - vārdus un uzvārdus? Kā tajā slavenajā Dienas grāmatas romānu sērijā Mēs. Latvijā, XX gadsimts, ko briti prata novērtēt, bet mēs paši vēl minstināmies, kurā balvu plauktiņā ievietot. Laikam jau tomēr nevar, jo no izdevējas X saņemu pazemotu un apvainotu uzbrukumu tieši Latvijas stendā, kāpēc citus aprakstot vairāk.

Pēc intervijas ar Vili Kasimu, esmu tik iedvesmota, ka stāvoklis ir pārāk neaizsargāts. Apraudos. Gluži ekstraverti un citu acīs - laikam jau teatrāli vai, kā saka, pārspīlēti. Stulbi, kauns, protams, bet neko nevar padarīt. Baigi sūrst.

Pēcpusdienā uz alus saskandināšanu, kad pēkšņi visos stendos izdala pudelītes ( ļoti tomēr atgādina dzīvnieku barošanas laiku savos steliņģos), mūsu stendā vairs neiegriežos. Sazin, kas vēl sagaida…Es jau arī esmu tā pati latviete, kas labi pieprot uzmest lūpu. Pavadu pārdomās, kā īsti tiek uztverts žurnālists - bezmaksas pīārists, apkalpotājs vai grīdlupata? …Varbūt labāk dibinām jaunus kultūras izdevumus nevis pilinām rūgtuma indi ausī žurnālistiem, kuru spēkos arvien vairāk nebūs aprakstīt visus lieliskos Latvijas kultūras dzīves notikumus un kuriem pašiem šķiet, ka dara savu darbu gluži godprātīgi un iedvesmoti.

Labi, miers, šo lapaspusi laikam vēlāk izplēsīšu…

PS. Vajadzēja tomēr iedzert to introverto Latvijas alu. Pabos dikti negaršīgs.

***

Sergejs Timofejevs ir tik brīnišķīgs. Atklāts, patiess un nesamežģīts. Ar savu nāģeni galvā izskatās kā liels puika, kurš pēc diskusijas aizbrauks ar savu skrejriteni. Īsts dzejnieks. Savā starpkultūru sarunu telpā, nosēdināts aiz galda kopā ar diviem igauņu rakstniekiem un velsieti, Timofejevs stāsta par Orbītas sākumiem, kuru pasākuma vadītāja piesaka kā visai "radikālu pieredzi tradicionālās dzejas laukā". Bijis brīdis, kad bijis jāizvēlas, vai nemitīgi vainot citus, ka kāds par tevi nerūpējas vai neievēro, vai - sākt no sevis - radīt kaut ko pašiem. Pierakstu. Trekni pasvītroju un pielieku vairākas izsaukuma zīmes. Tā taču vispār ir viena no dzīves atslēgām. Visas riskantās runas par politisko kontekstu un divvalodību, Sergejs Timofejevs rezumē eleganti un trāpīgi, salīdzinot ar "stereo skaņu". Šajā dualitātē un būšanā uz robežas viņš saredz daudz vairāk telpas mākslai un brīvībai, iespēju "piedzīvot lietas citā veidā".  Skaisti pasaka arī krievu izcelsmes igauņu rakstnieks Andrejs Ivanovs: vienkārši plūst valodas upē.

Top komentāri

TYT
T
Skaisti, aizkustinoši. Gaidīsim atskaiti par publicitāti Lielbritānijas lielākajos medijos un līgumus par konkrētām tirāžām, konkrētu autoru darbiem.
asais
a
Mēs reklamējam to , kur mēs esam.
alda
a
tagad arī beidzot skaidrs, kāpēc valsts nauda bija jāiegulda alus pudelēs
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai esi apmierināts/a ar interneta pieejamību un kvalitāti Latvijā?

Kopā nobalsojuši: 248

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja