Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Intervija ar diriģentu Vasiliju Sinaiski. Ko spēju, to darīju

"Gribētos, lai latviešu mūzika pasaulē skanētu biežāk," uzsver Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra goda diriģenta titulu ieguvušais maestro Vasilijs Sinaiskis.

Skaitli "70" es neuztveru kā būtisku robežu. Manuprāt, mūziķis tikmēr ir mūziķis, kamēr viņš pa īstam interesējas un dzīvo mūzikā un spēj to dot cilvēkiem. Bet, ja tas ir tikai bizness, tam nav nekādas jēgas – savas septiņdesmitās jubilejas gadā saka pasaulslavenais diriģents, kādreizējais Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mākslinieciskais vadītājs Vasilijs Sinaiskis. Pie LNSO diriģenta pults viņš 3. novembrī Lielajā ģildē atskaņos slavenākā angļu komponista Edvarda Elgara portretvariācijas Enigma, kā arī latviešu izcilākā simfoniju meistara Jāņa Ivanova 21. simfoniju. Krievu mūziku pārstāvēs Sergeja Prokofjeva brāzmojošais Pirmais klavierkoncerts, kurā pirmoreiz Rīgā dzirdēsim uzlecošo klaviermākslas zvaigzni – jauno kubieti Horhi Gonsalesu Buahasanu.

Vasilija Sinaiska vadībā (1975–1987) ievērojami mainījās LNSO spēles kvalitāte un paplašinājās koncertdarbības lauks ārpus Latvijas. Diriģents rosināja daudzu Latvijas komponistu jaundarbu tapšanu un tos pirmatskaņoja. Viņa laiks LNSO priekšgalā ir viens no nozīmīgākajiem vairāk nekā 90 gadu ilgajā orķestra mūžā. Gaidāmajā koncertā Vasilijam Sinaiskim tiks piešķirts LNSO goda diriģenta (conductor emeritus) tituls pateicībā par visu, ko maestro savulaik darījis orķestra un latviešu mūzikas kopšanā.

Pabrīnījos, ka, meklējot publikācijas Krievijas medijos, neatradu nevienu jūsu interviju kopš 2013. gada, kad atstājāt Krievijas Lielā teātra galvenā diriģenta posteni. Pat apaļās jubilejas gadā – nekā.

Tā ir tāpēc, ka es tagad lielākoties dzīvoju Amsterdamā. Saņēmu daudz apsveikumu, to vidū arī no Krievijas Lielā teātra galvenā diriģenta. Savu jubileju sagaidīju Anglijā darbā, muzicējot ar savu iemīļoto BBC filharmonijas orķestri. Tā bija lieliska jubileja.

LNSO nolēmis cildināt jūsu nopelnus ar goda diriģenta titulu. Šādi jūsu darbu jau iepriekš novērtējis BBC filharmonijas orķestris. Ko tas jums nozīmē?

Esmu pateicīgs orķestrim par šo nodomu, par to, ka mūziķi izteikuši šādu vēlmi. Kopā patiešām ir paveikts daudz. Tagad, gatavojot koncertam Jāņa Ivanova 21. simfoniju, atcerējos, kā savulaik sākām ar 16. simfoniju un cik daudz līdz 1983. gadam un vēl pēc tam spēlējām latviešu mūziku un ļoti dažādu mūziku. Man ir patīkami atcerēties šo laiku, jo orķestra spēlei tika ielikts stingrs pamats un kopā izdarījām daudz ko labu. Tas rada arvien lielāku vēlēšanos strādāt ar LNSO. Jau mūsu pirmais mēģinājums pirmdien bija ļoti veiksmīgs, jo visi bija koncentrēti, mierīgi. Strādājām bez jelkādām muzikālām problēmām. Šajās dienās mēs mēģinām Elgara darbu Enigma, un orķestrim tas ir kas jauns. Darbs ritēja ļoti labi. Godpilnais tituls ir tikai patīkams nosaukums, ar šo orķestri man patīk un gribas strādāt neatkarīgi no pagodinājumiem.

Būdams LNSO galvenais diriģents, atskaņojāt teju visu mūsu komponistu simfoniskos opusus, bija daudz pirmatskaņojumu. Kas visvairāk iegūlis atmiņā?

Savā debijas koncertā ar LNSO Lielajā ģildē diriģēju Jāņa Ivanova 16. simfoniju. Tā bija ziemas simfoniskās sezonas atklāšana. Pēc tam esmu diriģējis visas nākamās viņa simfonijas, kas tapa, un arī pašas pirmās, to vidū krāšņi tēlaino 4. simfoniju Atlantīda. Atskaņojām ne tikai Imanta Kalniņa 4. simfoniju, kuru zina visi, bet arī 5. simfoniju. Spēlējām tolaik jaunā komponista Pētera Plakida darbus. Viņš man bija tuvs draugs, es ļoti pārdzīvoju, ka viņa vairs nav mūsu vidū. Man latviešu mūzika vienmēr ir patikusi.

Kā latviešu mūzika izskatās plašākā starptautiskā kontekstā?

Latviešu mūzikai ir sava seja un individualitāte. Komponisti ir atšķirīgi, taču visi ir ļoti talantīgi. Tajā ir labs Žana Sibēliusa atturīgā ziemeļnieciskā stila apvienojums ar ļoti bagātu emocionalitāti, kas nāk no vācu romantisma un krievu mūzikas, īpaši no Čaikovska. Šī lieliskā kombinācija katram ir izpaudusies citādi. Es uzskatu, ka ļoti labs, izdomas bagāts komponists bija Ģederts Ramans. Lieliski komponē Juris Karlsons. Jāņa Ivanova simfoniskos darbus spēlējām arī Maskavā un citur. Man bija interesanti, un es uzskatu, ka tas ir vesels ļoti labas mūzikas slānis.

Igauņu mūzika gan pasaulē bija pazīstamāka, īpaši Arvo Perts. Par to lielā mērā jāpateicas emigrējušajiem Rietumos strādājošajiem igauņu diriģentiem Nēmem Jervi un Eri Klasam. Arī pašlaik gribētos, lai latviešu mūzika pasaulē skanētu biežāk. Piemēram, lai to biežāk atskaņotu jūsu pasaulslavenais diriģents Andris Nelsons.

Es pats ārpus Latvijas esmu diriģējis Romualda Kalsona Kāzu dziesmas, viņa mūziku atskaņojām Leipcigas koncertzālē Gewandhaus. Ar Pēteri Plakidi apbraukājām Krieviju, dažādās pilsētās un ar dažādiem orķestriem atskaņojām viņa Sasaukšanos. Vissvarīgākais – kad braucām vieskoncertos ar LNSO, mēs vienmēr noteikti atskaņojām arī latviešu komponistu darbus. Ko spēju, to darīju! Tā bija tradīcija, un man ir prieks, ka tā joprojām tiek turpināta.

Ne velti 1999. gadā jums piešķīra Lielo mūzikas balvu.

Jā, es to rūpīgi glabāju. Es speciāli atbraucu to saņemt ceremonijā Latvijas Nacionālajā operā. Toreiz to piešķīra arī vijolniekam Gidonam Krēmeram. Mani iepriecina uzmanība un novērtējums, kuru saņemu no Latvijas. Padomju laikos taču daudz kas bija aizliegts, taču mēs spēlējām. Tikai klusu, neuzkrītoši. Tā Rīgā pamanījāmies atskaņot disidentu Alfrēda Šnitkes, Edisona Deņisova un Sofijas Gubaiduļinas darbus. Maskavā tas nebūtu iespējams.

Kāpēc noenkurojāties uz dzīvi Amsterdamā?

Vienkārši tā izveidojās dzīves situācija, jo Nīderlandes filharmonijas orķestris bija mans pirmais orķestris, kad sāku strādāt Rietumos. Biju galvenais viesdiriģents, bija jādiriģē daudz programmu. Sākumā dzīvoju viesnīcā, bet jau drīz ģimenē izlēmām nopirkt dzīvokli. Tas ir ērti arī tāpēc, ka no Amsterdamas ir viegli ceļot uz koncertiem visā pasaulē. Esmu pastāvīgi strādājis arī Malmē Zviedrijā. Tur ir ļoti labs orķestris, un mēs sagatavojām daudz lielisku programmu.

Vai Rietumos uzreiz jutāties komfortabli?

Manu izvēli ietekmēja arī tas, ka Nīderlandē pret krievu mūziķiem izturējās ar lielu cieņu. Krievu mūziķi šajā zemē bija kulta personības. Visi, kas atbrauca spēlēt Concertgebouw, piemēram, Dāvids Oistrahs un Mstislavs Rostropovičs, tika uzņemti ar īpašu prieku. Šodien vairs tā nav, jo visi braukā visur.

Kļuvāt par kulta diriģentu?

Kulta diriģents, mākslinieks – tas ir ļoti šaurs apzīmējums. Katram diriģentam ir no sirds un pēc iespējas vairāk jāstrādā savai zemei, savai tautai un savam orķestrim. Es vienmēr esmu uz to tiecies.

Tāpēc daudz atskaņojat krievu mūziku?

To esmu diriģējis daudz, taču Anglijā, kur 17 gadu esmu nostrādājis kopā ar BBC filharmonijas orķestri, mani uzskata par angļu mūzikas speciālistu. Es to joprojām daudz diriģēju, arī daudzās citās zemēs. Pavisam nesen Drēzdenē atskaņoju Elgara simfoniju. Izrādījās, ka paši vācieši Drēzdenē to vēl nekad nebija spēlējuši. Viņiem tas bija ļoti interesanti. Amsterdamā diriģēju viņa Gerontija sapni. Es cenšos visur diriģēt dažādu labu mūziku, īpaši to, kuru šajās zemēs vēl maz pazīst. Koncertam Rīgā visvienkāršāk būtu piedāvāt standartrepertuāru – Čaikovski un tamlīdzīgi, taču es vēlējos orķestrim un publikai piedāvāt kaut ko jaunu, neiepazītu.

Jubilejas sezonā piepildījāt īpašas radošās vēlmes? Kas bija īpašie jubilejas notikumi?

Ziniet, es par to ilgi domāju un beidzot izlēmu no jubilejas sezonas atteikties. Bija vienkārši kārtējā koncertsezona, kurā strādāju ar labākajiem skaņdarbiem un lieliskiem orķestriem. Tieši savā 70. dzimšanas dienā un dienu pēc tam pavadīju Anglijā ar BBC orķestri. Diriģēju angļu mūzikas programmu, un atskaņojām Sofiju Gubaiduļinu. Man ar to pilnīgi pietika.

Tā ir nejaušība, ka pēdējos gados arvien biežāk muzicējat zijā – Ķīnā, Honkongā, Japānā, Taivānā, Dienvidkorejā?

Pašlaik visi mūziķi – absolūti visi! – ļoti bieži uzstājas Āzijā. Diriģentiem tur ir kļuvis ļoti interesanti. Japānā, piemēram, ir izcili ekstraklases orķestri. Tikko biju Seulā Dienvidkorejā, arī tur ir ļoti labs orķestris, kas spēlē visu. Es ar to atskaņoju gan vācu mūziku – Šrekera uvertīru –, gan Čaikovska 6. simfoniju. Biju arī Taibei Taivānā. Man tur patīk. Tur diezgan bieži diriģē arī Mariss Jansons. zija kļūst mūziķiem arvien pievilcīgāka, pašlaik ir tāda tendence. Tur bieži viesojas Eiropas orķestri.

Ķīnā un Honkongā jau četras reizes esmu bijis turnejās ar Lielbritānijas orķestriem. Tur ceļ brīnišķīgas koncertzāles. Ir vienkārši neticami, bet tādas Ķīnā ir uzceltas pat pilsētās, kuras mēs Eiropā nezinām. zijas valstīs ir arī ļoti laba publika. Tajā ir daudz jauniešu. Varu salīdzināt, jo tikko biju Našvilā ASV. Tur zālē sēdēja galvenokārt padzīvojuši cilvēki, sirmas galvas. Savukārt Seulā un koncertzālēs Japānā un Ķīnā – gandrīz tikai jaunatne. Tur ir liela interese par klasisko, akadēmisko mūziku.

Viņiem ir tradīcija prasīt māksliniekiem autogrāfus. Diriģents un solists sēž, un autogrāfu gribētāji stāv garā rindā. Mums nācās tā parakstīties divas stundas! Bija pārsteidzoši daudz cilvēku, pārsvarā jaunieši. Viņi visi vēlējās arī parunāties, padalīties iespaidos. Tas ir psiholoģisks bums. Eiropā nekā tāda nav.

Un Krievijā?

Pēdējā laikā ir kļuvis mazliet labāk, interese par mūziku aug. Varbūt ļaudis ir noguruši no politikas. Cilvēkiem gribas kaut ko skaistu, tīru, viņi grib attālināties no politikas. Viņi vēlas atpūsties, paglābties no ikdienas spriedzes, informācijas nemitīgā spiediena. Dzīvot Maskavā ir briesmīgi: milzīga spriedze, visapkārt ir pārāk daudz negatīvā. Cilvēki vēlas atslābt. Tomēr lielākā daļa koncertu publikas ir vecāka gadagājuma.

Arī prezidents Donalds Tramps Amerikā ir radījis ļoti nervozu gaisotni. No viņa visu laiku nāk skaļi, satraucoši paziņojumi. Tas rada drudžainu atmosfēru. Cilvēki ir ļoti uzbudināti. Bet, ja ieslēgsi televīzijā izklaides šovus, tur uzmācīgi skan briesmīga mūzika, šovu vadītāji gan ASV, gan Krievijā runā pārlieku uzbudinātā stilā. Tas ir kā narkotikas. Cilvēki visu laiku ir ļoti sasprindzināti, uzvilkti. Eiropā satrauc bēgļu krīze. Es par to dzirdu ļoti bieži, jo mans dēls dzīvo Vīnē, un Austrijai, kā zināms, ir sava īpaša politika.

Ko viņš Vīnē dara?

Jevgeņijs Sinaiskis ir koncertējošs pianists un profesors Vīnes konservatorijā. Viņam ir 44 gadi. Viņš pasniedz kamermūziku un arī pats bieži spēlē kameransambļos. Dārziņskolā Rīgā viņš mācījās vienā klasē ar tagad pasaulslaveno vijolnieku Vadimu Gluzmanu. Viņi joprojām draudzējas un mēdz arī uzstāties duetā.

Jūsu ceļi pasaulē ir krustojušies ar Latvijas slaveno solistu gaitām?

Pagaidām nav, bet es par viņiem interesējos un zinu. Ar interesi sekoju līdzi tam, ko dara vijolniece Baiba Skride. Man patīk jūsu dziedātāji, īpaši Elīna Garanča. Visi tikai sauc: "Ņetrebko! Ņetrebko!", taču man ārkārtīgi patīk Elīna Garanča. Viņa ir mana iemīļotākā dziedātāja, esmu viņas pielūdzējs un sekoju līdzi visiem viņas iestudējumiem. Viņa ir izcila Karmena. Tas, kā viņa šo lomu atveido Ņujorkas Metropolitēna operā, ir vienkārši apbrīnojami. Viņa spoži interpretē arī vokālo kamermūziku. Redzēju video, kā viņa dzied Raimonda Paula dziesmas, un viņš pats spēlē klavierpavadījumu. Brīnišķīgi. Esmu koncertos dzirdējis jūsu lielisko tenoru Aleksandru Antoņenko. Nekad neaizmirsīšu, kā Kristīne Opolais Rīgā dziedāja Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu!

Es uzmanīgi vēroju diriģentu Andri Nelsonu. Viņš ir ļoti talantīgs diriģents, varbūt pat vistalantīgākais no jaunajiem. Esmu klausījies gan viņa diriģētos koncertus, ļoti interesanta ir viņa albumu sērija ar spilgtām Šostakoviča simfoniju interpretācijām. Šostakoviča lasījumi var būt ļoti dažādi. Savas dzīves laikā Šostakovičs ļoti draudzējās ar diriģentu Kirilu Kondrašinu. Viņš ļoti precīzi zināja komponista vēlmes. Taču atbrauca Leonards Bernsteins un pavisam citādi pasniedza Šostakoviču. Ļoti atšķirīgi viņu diriģēja arī Mstislavs Rostropovičs. Atceros, kā viņš ar Vašingtonas simfonisko orķestri atskaņoja Šostakoviča 5. simfoniju. Slavenais čellists diriģēja nevis ar rokām, bet ar acu skatienu, un bija ārkārtīgi svarīgi, ko viņš runāja mēģinājumos. Tā bija visaugstākā līmeņa iedarbība.

Ainārs Rubiķis pirms dažiem gadiem Maskavas Lielajā teātrī diriģēja vairākas Borisa Godunova izrādes. Daudzi man stāstīja, ka viņš to ir izdarījis ļoti labi. Tas ir vēsturisks iestudējums, kas tapis vēl 1948. gadā. To diriģējuši visi Lielā teātra galvenie diriģenti, arī es. Iestudējums jau bija iestidzis rutīnā, bet atnāca jauns mūziķis un būtiski atsvaidzināja šīs operas skanējumu. Domāju, ka šis puisis ir ļoti apdāvināts, spējīgs.

Vai turpināt darbu arī operas žanrā?

Protams. Par laimi, sākumā vēl trāpīju laikā, kad operā diriģentiem vēl bija teikšana un mēs varējām ne tikai strīdēties ar režisoriem, bet arī pateikt: tā tas nebūs! Tagad operas pasaulē visu diktē režisori, bet diriģenti ir pakļauti, nospiesti. Tas ir šausmīgi. Atceros, kā savulaik pirms daudziem gadiem, kad Rīgā iestudējām Borisu Godunovu, režisors bija Romāns Tihomirovs, mēs darba gaitā diskutējām. Viņš daudz ko mainīja un nedarīja muļķības. "Režisori ir guvuši galīgo uzvaru," par šodienas situāciju kādā rakstā izteicies Mariss Jansons. Viņš saka patiesību. Ja šodien teiksi režisoram: "Nē, es tā negribu", tev pateiks: "Paldies, uz redzēšanos, laimīgu ceļu!" Bijuši skandāli, maestro Rikardo Muti pat aizgāja no Milānas La Scala

Pirms piekrītu, parasti izpētu video, kāds ir režisora rokraksts. Berlīnes Komiskajā operā pagājušajā gadā diriģēju Sergeja Prokofjeva Ugunīgo eņģeli. Režija bija moderna, taču labi saderēja ar mūziku. Budapeštā diriģēju Pīķa dāmu. Arī šis lasījums man bija pieņemams.

Esat apciemojis savu bērnības zemi – dzimto Komi republiku?

Nē. Tikai dažreiz esmu saticis Maskavā dzīvojošos bērnības draugus. Vietas, kur es piedzimu, sen vairs nav. Tā bija zemnīca mazā ciematiņā, kur izsūtījumā mitinājās mani vecāki.

Turnejā šā gada maijā ar Štutgartes SWR orķestri uzstājāties Polijā, Somijā un trijās pilsētās tepat kaimiņos Igaunijā. Kāpēc neatbraucāt uz Latviju?

Es lūdzu to ieplānot, tomēr nezin kāpēc bija tikai Igaunija. Starp citu, daži mūziķi no Latvijas – LNSO čellu koncertmeistare Diana Ozoliņa kopā ar dažiem draugiem – atbrauca uz vienu no šīs turnejas koncertiem.

Ko pēc muzicēšanas daudzās jaunajās koncertzālēs sakāt par Vidzemes koncertzāli Cēsis, kur 2016. gadā kopā ar LNSO un Valsts akadēmisko kori Latvija atskaņojāt Hektora Berlioza Fausta pazudināšanu?

Tā ir laba koncertzāle. Pat ļoti laba. Taču mūziķi man ir stāstījuši, ka Latvijā tagad esot vēl labākas jaunās zāles. Es ļoti gribētu nodiriģēt simfonisku programmu Rēzeknē, par to jau runājām ar orķestra vadību. Katrai zālei ir savs raksturs.

Ko visvairāk gaidāt tuvākajā nākotnē?

Man vienmēr šķiet interesanta jebkura satikšanās un sadarbība ar orķestriem. Man visvairāk patīk, ja atbraucu, vēl neko nezinu, sākas mēģinājums, gatavojam programmu un ar katru brīdi kļūst arvien interesantāk. Būs daudzi un ļoti dažādi koncerti. Bieži diriģēju Vācijā un daudzviet citur. Grūti kaut ko izcelt. Jāatzīst, ka tagad mani visvairāk interesē skaņdarbi, kurus sen neesmu diriģējis.

Ir ļoti interesanti Korejā nodiriģēt Čaikovski: kā korejieši šo mūziku uztvers? Biju gandarīts, kad pērn Japānā Santori zālē biju nodiriģējis Rahmaņinova simfoniju. Spēlēja ļoti labs jauniešu orķestris – New Philharmonia. Skaņdarbu atlase gan kļūst arvien stingrāka, agrāk diriģēju visu.

 

Koncerts

Vasilijs Sinaiskis un LNSO

Lielajā ģildē 3.XI plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–45

Top komentāri

? ?
?
Homoseksuāli ebreji dominē mūzikā?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Simtgades paģiras(16)

Kamēr decembris noklāj zemi ar baltu, skopu sniegu, Latvijas simtgades svētku baltais galdauts vēl klāj sabiedrības galdu.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja