Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar režisoru Alvi Hermani. Branda stilā

"Apjēdzu, ka būt par pedagogu ir milzonīgs pagrieziens manā dzīvē," saka Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kurš uzskata, ka pataisīt jauno kursu par JRT aktieru kloniem būtu senili

Cilvēka dzīve mēdz būt ļoti gara – ienāk prātā, intervējot Jaunā Rīgas teātra māksliniecisko vadītāju Alvi Hermani viņa Miera ielas 58a kabinetā. Uz palodzes līdzās iestudējumiem pasaules slavenākajos teātros atstutēta ierāmēta afiša no viņa pirmā iestudējuma Jaunajā Rīgas teātrī 1993. gadā – Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Citā rāmīti – vēsturiska cigarešu paciņa Elita. Cita ēra, cits gadsimts. Stīvena Soderberga kinoscenārijs tā laika Latvijas teātrī ar savu audiovizuālo, juteklisko valodu bija kaut kas visai radikāls. Alvis Hermanis bija veidojis arī izrādes telpu un pats spēlēja tajā. Viņš bija tikko atgriezies no Amerikas, ap viņu vēdīja noslēpumaina un elektrizējoša enfant terrible aura. Nospēlējis savas ne mazāk autsaideriskās kinolomas. Toreiz viņam bija 28 gadi, tagad – 53. Tagad Alvis Hermanis teātri veido vēlreiz, no jauna. Pēc intervijas viņš šķērso pagalmu tajā pašā raksturīgajā jaguāra gaitā. Par saviem jaunajiem studentiem viņš saka, ka viņi savā sākumā, gluži pretēji, esot "kā saules pielieti". Tas esot tik pārsteidzoši.

Runājam tikko pēc preses konferences, kurā dzirksteļoji enerģijā, šķiti priecīgs un iedvesmas pilns. Vai tā arī šobrīd jūties?

Sakarā ar Jaunā Rīgas teātra remontu un, jāsaka skaidri un gaiši, trupas novecošanu, un daudziem citiem iemesliem, ir pilnīgi neizbēgami, ka mūsu teātris ir vēlreiz jābūvē no jauna. Tektoniskās pārmaiņas, kas jau sākās pagājušogad, turpināsies vēl dažas sezonas. Gan ar jaunās studijas nogatavošanos, gan pāreju atpakaļ savās mājās uz Lāčplēša ielu ir skaidrs – darbi ir tik lieli, ka man beidzot vajadzēja izvēlēties, uz diviem krēsliem vairs nekādi nebūtu spējīgs nosēdēt. Līdz ar to mana starptautiskā karjera un darbs Jaunajā Rīgas teātrī kļuva pilnīgi nesavienojami. Esmu izdarījis izvēli.

Starptautiskos projektus esi nogriezis kā ar nazi vai radikāli samazinājis?

Sezonā ārpus Latvijas varu atļauties taisīt tikai vienu izrādi. Esmu izvēlējies ļoti selektīvi. Turpmākās sezonas aizbraukšu prom tikai ziemas vidū uz pāris mēnešiem. Pirmām kārtām tas ir darbs ar studentiem, jo būšu nevis kaut kāda izkārtne, bet tiešām katru dienu iešu pie viņiem.

Vai audzēsi pilnīgi jaunu augu vai JRT DNS kodolu tomēr pārdēsti?

Jaunie cilvēki, kas šovasar tika uzņemti, visi ir dzimuši vai nu 1999., vai 2000. gadā. Līdz ar to viņus vieno tas, ka nav pilnīgi nekāda sakara ar XX gadsimtu. Viņiem XX gadsimts ir apmēram kā man, dzimušam 1965. gadā, – saistība ar II pasaules karu. Tā vienkārši ir abstrakta pagātne, ne vairāk. Līdz ar to viņi mūsu teātra kodolam ir pilnīgi citplanētieši. Viss, ko varam viņiem dot, ir amata prasmes. Tāpēc aktiermeistarības pasniedzēji konsekventi būs tikai un vienīgi Jaunā Rīgas teātra aktieri ar mani priekšgalā, Guna Zariņa un vēl citi. Amatprasmes nodosim, cik vien labi spēsim. Bet viņu pasaules izjūtu ir ļoti svarīgi saglabāt. Nevajag viņus pārtaisīt pēc mūsu ģīmja un līdzības. Aktiera profesionālais pilnbrieds sākas vismaz pēc desmit gadiem ikvakara atrašanās uz skatuves. Skaidrs, ka viņi profesionālos augļus sāks plūkt, sākot no 2030. gada. Vari iztēloties?

Šie skaitļi sen jau liekas kā zinātniskās fantastikas filmā.

Tieši tā. Mēģināt viņus pataisīt par mūsu kloniem būtu senili. Lai nerastos līdzīga situācija, kāda bija manis ļoti cienītajam Ādolfam Šapiro ar savu pēdējo kursu, kurš četrus gadus viņus izolēja pagrabā. Līdz ar to zem viena jumta izveidojās divas konfliktējošas trupas, kas noveda pie iekšējas revolūcijas. Tādu situāciju noteikti negribam atkārtot. Studenti pēc iespējas ātrāk tiks integrēti izrādēs jau mācību laikā.

Varbūt vari ilustrēt ar konkrētiem piemēriem no eksāmenu procesa, kas ilustrē jauniešu "citplanētismu", kā teici? Ja jau viņiem tuva ir māksla, tad kopīgā varbūt ir daudz vairāk, nekā šķiet pirmajā brīdī?

Negribu viņus uzreiz apzīmogot, viņi jau arī lasīs šo interviju.

Ja tev būtu jāturpina rakstīt Neputna pasūtīto dienasgrāmatu, ko tu būtu rakstījis pirmajā vakarā pēc eksāmeniem un pašās beigās, kad jau kurss bija nokomplektēts?

Tas, kas notika iestājeksāmenu laikā, tiešām līdzinājās kultūršokam. Pēc tam, kad mēģināju to analizēt, sapratu, ka tā ir pirmā paaudze, kas izaugusi interneta pasaulē. Līdz ar to viņiem atbildes uz jebkādiem jautājumiem ir sasniedzamas ar diviem pirkstu piesitieniem. Mēs zinām, ka, pateicoties Vikipēdijai, visas enciklopēdiju izdevniecības pasaulē izjūt bankrota draudus. Skaidrs, ka jauniešiem ir ārkārtīgi plaša zināšanu ainava, bet man radās pamatotas šaubas par dziļākām kopsakarībām. Bet to varbūt arī nevar prasīt, viņi ir pārāk jauni. Protams, bija arī pilns ar visādiem komiskiem gadījumiem. Piemēram, par Ingmaru Bergmanu praktiski neviens nav dzirdējis. Viena meitene lasa dzejoli. Autors – Jānis Pēteris. Starp citu, populārākais dzejdaris ir Guntars Račs. Ne velti pieminēju Imanta Ziedoņa 70. gados rakstīto eseju laikrakstā Literatūra un Māksla. Pa visu Latviju Gunāra Pieša filmai meklēja Baibiņu, un Ziedonis pēc tam uzrakstīja pētījumu. Atceros, skolas gados pat to lasīju. Viņš šausminājās, ka jaunieši nezina tautasdziesmas no galvas u. tml. Es arī tagad negribu izklausīties kā kaut kāds opaps. Esmu noskaņojies viņu dažādību uztvert ļoti pozitīvi.

Es arī nebūšu īstais cilvēks, kuram šausmināties par kaut kā nezināšanu. Atceros, iestājeksāmenos Silvijas Radzobes kritiķu kursā nevarēju pareizi savilkt kopā teātrus ar to galvenajiem režisoriem. Un tomēr – cik svarīgi, tavuprāt, ir tīrradnīgo studentu piesūcināt ar kultūrvēstures zināšanām? Diez vai tās ir senilas, drīzāk – mūžīgas vērtības, kas vispirms jau pirmatklāsmes prieku var sagādāt pašiem studentiem.

Ir dažādas teorijas, vai aktierim ir jābūt gudram vai ne. Abās pusēs ir piemēri, kas to gan noliedz, gan apliecina. Slavenākais piemērs ir Tarkovska galvenais aktieris, par kuru pats Tarkovskis teicis, ka viņš ir dumjš kā zābaks. Nesaukšu, kurš. Tajā pašā laikā viņš bija Tarkovska filmu galvenā intelektuālā seja. Un pretējs gadījums – aktieris katru dienu izlasa pa grāmatai, bet uz skatuves tas viņam īsti nepalīdz. Lai strādātu Jaunajā Rīgas teātrī, XX gadsimtu un iepriekšējos gadsimtus pilnīgi ignorēt nevarēs. Mēs jau tomēr esam intelektuālu snobu teātris vārda vissliktākajā nozīmē, ar ko arī lepojamies. Studentiem būs jābūt spējīgiem piedalīties sarunā.

Nav jābūt antropologam, lai pamanītu, cik laikmets ir ārkārtīgi mainījies. Mani draugu bērni, piemēram, Holandē ir ekstāzē par kādu Dienvidkorejas popgrupu, un viņi, protams, arī nesēž mājās un nelasa Čehova vai Blaumaņa lugas.

Tā kā man pašam ir dažāda izmēra bērni, redzu, ka smadzenēs ir notikušas neatgriezeniskas pārvērtības. Informācijas uzņemšanas tempi ir tik izmisīgi ārprātīgi, ka viņiem ir reālas problēmas ar koncentrēšanos. To man ir teikuši arī pasniedzēji no citu valstu teātra skolām. Šai paaudzei ir grūtības uz kaut ko koncentrēties ilgāk par desmit minūtēm. Mūsu uzņemtos jauniešus vieno tas, ka viņi visi ir ārkārtīgi daudzpusīgi. Nodarbojas ar nesavienojamām lietām un hobijiem. Vienam puisim ir pilnīgi normāli vienlaikus dziedāt pankgrupā un vīru korī un piedalīties Dziesmu svētkos. Tas viss ir ļoti mulsinoši un pārsteidzoši. Tajā pašā laikā nezinu, cik no viņiem būs spējīgi saprast un pieņemt, ka mēs viņus gatavojam profesijai – Jaunā Rīgas teātra aktieris. Būtībā tas nozīmē mūža projektu. Uzsveru to, ka mums nav plāna gatavot aktierus vispār, bet konkrēti šim teātrim. Es pat šaubos, vai pēc četriem gadiem, kad būs izgājuši mūsu apmācību, viņi spēs funkcionēt kādā citā valsts teātrī. Mūsu teātra aktieri ir pārāk patstāvīgi, lai spētu iekļauties konvencionālajā teātra modelī, kas drīzāk ir dzimtbūšana – aktieri vienkārši izpilda norādījumus. Nezinu, vai studenti sapratīs, ka tas nav viens no kārtējiem hobijiem, bet maksimāls uzstādījums Branda stilā – visu vai neko.

Kāds tev eksāmenos radās priekšstats – vai šobrīd viņi apzinās lietas nopietnību?

Domāju, ka viņi nesaprot, cik tas ir nopietni. Sapratīs tikai ar laiku.

Vai pajautāji, vai viņi līdz šim ir skatījušies JRT izrādes?

Nē. Šo jautājumu nevienam neprasīju.

Vai vari, lūdzu, nedaudz atklāt, kā atsijāji 18 no 300? Vai pastāv kādi daudzmaz racionāli kritēriji vai visu izšķir intuīcija un subjektīvas iracionālas simpātijas?

Pirms tam ļoti daudz runāju ar cilvēkiem, kuriem ir milzīga pieredze sēdēt žūrijās un komisijās un atlasīt aktierus, – neviens no viņiem nespēja jēdzīgi atbildēt uz šo jautājumu. Visi teica, ka tā ir loterija un pirmām kārtām jāuzticas intuīcijai. Es vienkārši sev uzprasīju – vai gribu uz šo cilvēku skatīties ilgi, ilgstoši? Tā tomēr ir ļoti dīvaina profesija. Mēs meklējam cilvēkus, kas katru vakaru vairāku stundu garumā var tumšā, lielā telpā hipnotizēt daudzus citus cilvēkus. Mums ir vajadzīgi aktieri, kuri lielajā zālē var spēlēt galvenās lomas, kuri var uz saviem pleciem iznest izrādi un uzņemties atbildību par to. Diemžēl, bez mūsu trupas kodola, pārējie, arī tie, kuri pagājušogad aizgāja no teātra, šo gadu laikā tomēr nepierādīja, ka var spēlēt galveno lomu lielās zāles izrādē. Tas prasa īpašas šamaniskas spējas gan no amata, gan dabas.

Ja pareizi saprotu, uzstādījums ir tāds, ka katram no 18 topošajiem JRT aktieriem vēlāk būtu jābūt spējīgam uztaisīt savu monoizrādi?

Nē. Tas nav pareizais apzīmējums. Nav obligāti jābūt monoizrādei. Jebkurā izrādē, kurā ir daudzi aktieri, kāds ir motors, kas ir uzņēmies līdera pozīciju. Mēdz būt ļoti interesanti cilvēki, kuriem noteikti nevajag strādāt aktiera profesijā. Ar savu iekšējo skeneri tīri enerģētiski varu noteikt, vai cilvēks ir disponēts un gatavs kļūt par mediju, kurš ir ar mieru labprātīgi eksperimentēt ar dažādiem psihes stāvokļiem. Tā tomēr mentāli ir diezgan bīstama profesija. Ir daudzi brīnišķīgi, bet ārkārtīgi trausli cilvēki, kuriem nodoms kļūt par aktieriem nozīmēs taisnāko ceļu uz trako māju. Šādi medicīniski gadījumi bieži ir pieredzēti, esmu bijis tiem liecinieks. Es pats gribēšu ar studentiem taisīt izrādes un kā režisors esmu pret to, ka tiek varmācīgi lauzta aktiera psihe. Zinu, ka tas bieži sniedz rezultātus, un pats esmu redzējis, kā to dara, bet es to noteikti nedaru, man nepatīk, ka tā dara. Līdz ar to iestājeksāmenu laikā varēju būt gandarīts, ka pasargāju no darba šajā profesijā ļoti daudzus cilvēkus.

Kāda būs mācību programma? No vienas puses, cik saprotu, vēlies pasargāt no rutīnas apmācībā, no otras – bez aktiermākslas ābeces tomēr neiztikt, vai ne? Tā paša Staņislavska.

Mums ir praktiskā pieredze. Neesam ne docenti, ne profesori, nepiederam pie akadēmiskās mafijas. Esam praktiķu meistari. Tā ir mūsu pieredze. Neesmu sapratis, kāpēc Latvijas teātra izglītībā tik bieži par aktieru izglītošanu ir atbildējuši cilvēki, kuri nekad mūžā paši uz skatuves nav bijuši. Nesauksim uzvārdus, visi tos zina. Tas būtu tāpat kā mācīties pie autovadītāja, kurš nekad nav sēdējis pie stūres. Līdz ar to mūsu pedagoģiskās prasmes būs tūkstošreiz darbā pārbaudītas. Mēs zinām, kas reāli aktierim ir vajadzīgs, lai ieietu vajadzīgajā stāvoklī, un – kā iziet no tā laukā. Esmu mācījies pie visiem Latvijas pasniedzējiem pēc kārtas, un neviens no viņiem man nav par to pat ieminējies, kā aktierim iziet laukā no lomas. Līdz ar to tā nav riktīgi nopietna tehnoloģija un metode.

Klasiski aktieri ir studējuši arī vokālo mākslu, kustību, paukošanu, deju, pat franču valodu. Varbūt laikmetīgā teātra tipam drīzāk noderētu antropoloģija, bioloģija, žurnālistika? Ko vēl studēs JRT kurss ārpus tavām un citu aktieru – pasniedzēju nodarbībām?

Pārējo priekšmetu izvēlē, izņemot aktieru meistarību, pirmajā gadā uzticamies Kultūras akadēmijas programmai un metodei. Tālāk redzēsim, cik tas ir noderīgi, cik ne. Nevaru oponēt tam, ko nezinu.

Vai visi, ja sekmīgi studēs, pēc tam dabūs darbu Jaunajā Rīgas teātrī? Vai paturi tiesības viņus katru gadu vētīt un vētīt, un palūgt arī kādā brīdī aiziet?

Tas pilnībā būs atkarīgs no viņiem pašiem. Ja beigās pēc četriem gadiem visi astoņpadsmit pārpeldēs otrā krastā, tad atradīsim veidu, kā visi kļūs par trupas dalībniekiem. Lāčplēša ielā teātris būs krietni lielāks. Būs trīs skatuves, kur katru vakaru paralēli būs jāspēlē izrādes.

Vai esi jau sapņojis par jaunās ēkas atklāšanas izrādi?

Jā, es esmu par to domājis. Ir viens gabals, kas ideāli piestāvētu – Pola Klodēla luga Satīna kurpīte (1929), manuprāt, visskaistākā luga, kas jebkad uzrakstīta. Tā ir tik skaista, ka laikam nenocietīšos un uztaisīšu to ātrāk. Darbība notiek XVI gadsimtā, aptver visus pasaules kontinentus laikā, kad spāņu apceļotāji, jūras braucēji atklāj jaunas un jaunas zemes. Lugā ir metafora, ka visa pasaule ir teātris. Izskatās, ka pāreja uz jauno teātri notiks pakāpeniski, faktiski tā jau ir sākusies. Nebūs tā, ka vienā momentā varēs sist pa zvanu un teikt: lūk, tagad beidzot teātris ir gatavs.

Vai šī kursa uzņemšana tevī uzjundīja atmiņas par savu kursu un laiku, kad pats studēji? Kāds liktenis ir piemeklējis tavu kursu?

Toreiz tā bija Latvijas Valsts konservatorija. Vispirms pēc vidusskolas stājos režisoros, kur mani neuzņēma, paliku otrais aiz strīpas. Tad man vajadzēja uz vienu gadu iestāties tehniskajā skolā, kā tagad atceros – pie fabrikas Uzvara par sūkājamo konfekšu meistaru. Dabūju diplomu — sūkājamo konfekšu Bodrostj (krievu val. – red.) izgatavošanas tehnologs. Latviski laikam Žirgtums. Pēc tam pirmā iespēja, kur bija izdevība iestāties, bija Valmieras kursā. Profesijā no tā kursa, manuprāt, strādā Ilze Pukinska Valmieras teātrī un Ģirts Ķesteris Dailes teātrī. Viņš bija divus gadus vecāks, iekļāvās mūsu kursā pēc armijas.

Pasniedzēju kaleidoskops bija ļoti dažāds un pretrunīgs, sākot no Pētera Lūča līdz Mārai Ķimelei un pa vidu – Edmunds Freibergs, Imants Adermanis, Helēna Romanova, kura pirmajā nodarbībā centās visus atrunāt no aktiera profesijas. Pēc tam sapratu, kāpēc. Esmu guvis unikālu pieredzi, pirms tam vēl biju Tautas kinoaktieru studijā. Esmu produkts, pie kura roku ir pielikuši pilnīgi visi teātra izglītības adepti – Arnolds Liniņš, Pēteris Krilovs, Anna Eižvertiņa, Edmunds Freibergs, Māra Ķimele, Pēteris Lūcis, Modris Tenisons, Roberts Ligers un vēl daudzi citi. Man nebija viena cilvēka, kuru varētu nosaukt par meistaru. Līdz ar to man pašam nav nekādas pedagoga pieredzes, bet ļoti, ļoti bagāta pieredze kā izmēģinājumu trusītim.

Vai tolaik pasniedzējus respektēji vai arī likās, ka viņi stāsta apputējušas, tev neinteresantas lietas?

Ironizēju – tā, kā tagad atklāju, ka ir studenti, kuri nezina, kas ir Ingmārs Bergmans, tolaik kolokvijā atklāju, ka Imants Adermanis nezināja, kas ir Ježijs Grotovskis. Manās acīs viņš, protams, pazaudēja cieņu. Tie bija īsti meistari, kuri balstījās nevis uz kaut kādām grāmatiņām, bet ikdienas darbu uz skatuves. Apjēdzu, ka būt par pedagogu ir milzonīgs pagrieziens manā dzīvē. Režisors ir ļoti egocentriska profesija – tu vienkārši dzen aktierus uz sev vajadzīgo rezultātu. Jebkurās režisora un aktiera attiecībās viņi abpusēji viens otru lieto kā instrumentu. Bet šajā gadījumā tas ir kaut kas pilnīgi jauns, jo ir darīšana ar cilvēkiem, kuriem nav pieredzes un kuri sāk no nulles. Jāatzīstas, visus šos gadus, arī ārzemēs strādājot, apzināti esmu izvairījies no jauniem aktieriem. Godīgi sakot, man negribējās ar viņiem ķēpāties. Kad eju uz rezultātu, kas ir izrāde, vēl ziedot laiku pedagoģiskajam procesam man likās nevajadzīga laika tērēšana. Tagad, protams, būšu situācijā, kur viss ir pilnīgi otrādi. Tuvā distancē rezultāta nebūs. Tieši process būs galvenais. Tas varētu būt ļoti vareni. Ar gadiem jebkurā profesijā sākas rutīna, un pašam kaut kādas lietas kļūst jau garlaicīgas. Arī man pašam tā būs brīnišķīga iespēja tādā vampīriskā veidā uz visu paskatīties pilnīgi jaunā rakursā.

Man ir radies priekšstats, ka šai paaudzei ir milzīga pašapziņa, reizēm ar iemeslu, citreiz tas nepavisam nav dibināti. Kā tu novēroji, vai eksāmenos kāds bija uztraucies?

Jā un nē. To var redzēt, ka viņiem ir lielāka pašapziņa, bet, protams, uztraukušies viņi bija līdz nāvei. Iestājeksāmenos pretendenti bija ielikti galēji trauslā un vārīgā situācijā, pilnīgi neaizsargāti. Ar uztraukumu ir tā – jo vecāks ir aktieris, jo vairāk uztraucas. Tas ir objektīvs rādītājs. Uztraukums ir normāla lieta, ar kuru aktieris katru vakaru cīnās, un tā ir bezgalīga cīņa. Atlasē es piedalījos kopā ar dažiem aktieriem, mēs tam uztraukumam redzam cauri. Tas neko neizšķir.

Tas patiešām bija pēdējais brīdis pieņemt jauno kursu. Jaunajā sezonā netīšām ir sanācis tā, ka visas izrādes ir par novecošanas tēmu.

Autobiogrāfiski.

Es domāju, ka jaunības, vecuma, paaudžu pārejas tēma faktiski šobrīd ir centrālā arī globālā mērogā. Dzīvojam laikā, kad notiek entropijas process. Entropija kā fizisks termins, kur slēgtām sistēmām piemīt ieprogrammēta tendence sadrupt, izšķīst un likvidēties. Izšķīst visas slēgtās sistēmas visdažādākajās nozīmēs – sabiedrība, valsts, ģimene, kultūra. Globālisms šo procesu pasteidzina ārprātīgā tempā. Tā šobrīd ir galvenā tēma – entropija.

Atsaucoties uz sezonas pirmās izrādes Linda Vista (Alvja Hermaņa Treisija Letsa lugas iestudējums, pirmizrāde 1. septembrī – red.) tēmu – vai tu arī personīgi esi izjutis šo pusmūža cilvēka apjukumu, kad sabiedrības uzstādījums ir mūžīga jaunība un vidējais dzīves ilgums nemitīgi pieaug.

Mani paziņas, kuriem jau ir 50 gadu, šovasar brauca uz Positivus festivālu un nodarbojas ar visādiem ekstrēmiem sporta veidiem, un neizskatās, ka viņi liksies mierā. Līdz ar to mana vecuma cilvēki šobrīd ir pionieri. Tā vietā, lai kļūtu par laimīgiem pensionāriem, mūs dzīve pati piespiež tikt apmulsumam pāri un domāt kaut ko tālāk. Bet tas pats, manuprāt, attiecas arī uz jauniešiem. Manā laikā teica – kā tie jaunieši ātri attīstās, akcelerācija u. tml., bet tagad ir tieši otrādi – skatoties uz tiem, kuriem tagad ir 30 gadu, šķiet, pārsvarā visi uzvedas kā savā laikā tīneidžeri. Joprojām kā tādi sienāzīši, taurentiņi lēkā pa dzīvi, bauda jaunus iespaidus, uz pilnu klapi piedalās visos patērētāju sabiedrības piedāvājumos. Es to varu pateikt arī pēc saviem vecākajiem bērniem. Viņi arvien vairāk atliek pieauguša cilvēka dzīvi. Varbūt tas ir saistīts arī ar milzu bezdarbu, kas šobrīd ir Eiropā. Spānijā, Itālijā, puse no viņiem – ar augstāko izglītību, nespēj atrast darbu un joprojām dzīvo pie papa un mammas. Vācijā ir novērots, ka pašreizējos trīsdesmitgadniekus uztur viņu vecvecāki. Rietumos pensionāri atšķirībā no mūsējiem ir visbagātākā sabiedrības šķira. Tā ka jebkurās vecuma grupās tagad notiek nobīde.

Parunāsim par konkrēto sezonu tuvplānā. Vispirms – kā saliki režisoru kopbildi? Dažādībai vairāk aicināji tādus, kas kontrastē ar tavu rokrakstu vai – gluži otrādi – kaut kādā ziņā radniecīgas dvēseles?

Runājot par pārmaiņām, jāakcentē, ka līdz šim ļoti uzticējos režisoru uzvārdiem, nevis materiālam, ko viņi iestudē. Pirmo reizi gāju tikai uz pirmizrādēm. Tāda bija arī mana pieredze ārzemēs – man nepatika, ka jaucas manās režisora lietās. Pagājusī sezona man lika mainīt domas. Pēc nejaušības principa sanāca, ka tā bija pārāk tumša. Gandrīz visas izrādes, izņemot Neibarta izrādi (Dieviņš pillā – red.), apskatīja cilvēka eksistenciāli tumšo pusi. Tas bija tik daudz, ka man pašam nepatika. Sākot ar Marķīzi de Sadu. Īstenībā var minēt visus nosaukumus pēc kārtas. Kā formulēju preses konferencē – mēs tagad esam ultraliberāls teātris, kas visiem spēkiem cīnīsies un aizstāvēs populistiskas vērtības. Tulkojums – atšķirībā no viltus liberāļiem mēs patiešām ticam, ka zem viena jumta var pastāvēt visdažādākie un pretējie viedokļi, un par populismu es sauktu vērtības, kas ir svarīgas cilvēkiem. Teātrim tomēr ir nevis jāsmacē skatītājs, bet jāpalīdz dzīvot. Ja režisora subjektīvisms jau kļūst pilnīgi radikāls, tad skatītāju daļa, kas to ir ar mieru skatīties, ārkārtīgi sašaurinās. Mēs gribam būt ļoti populistisks teātris. Gribam taisīt izrādes par cilvēkiem svarīgām lietām. Aicināju tos režisorus, kuru izrādes pats gribētu skatīties. Būt par māksliniecisko vadītāju teātrī nozīmē ne vairāk, ne mazāk kā sekot savai gaumei. Viens cilvēks gan veic izvēli, gan nes atbildību. Ja aiziet greizi, tad visi vaino tikai māksliniecisko vadītāju. Tā, protams, ir vienīgi mana gaume, ar to ir jāsamierinās. Jaunums ir tāds, ka es šoreiz ļoti iedziļinos, kādu materiālu viņi piedāvā. Gandrīz visos gadījumos režisoru pirmais un otrais, dažreiz pat trešais un ceturtais piedāvājums netika akceptēts.

Runājot par cilvēkiem svarīgām vērtībām – vai arī šajā jomā nav vērojama izšķīšana, vismaz ārkārtīgi dažāda pieeja? Vai domā, ka zini, kas ir svarīgi JRT skatītājam?

Ideja ir tāda – lai ne visi simtprocentīgi, bet vismaz 80 procenti cilvēku ir spējīgi identificēties gan ar tematiku, saturu, gan arī teātra valodu. Tikko satori.lv redzēju interviju ar kādu Rīgas teātra festivāla vadītāju, kura mēģināja noformulēt savu konceptu kā cīņu pret baltajiem vīriešiem. Mēs nevaram atļauties būt tik radikāli un rasistiski, esam tomēr valsts teātris. Nodokļu maksātāji ir ļoti raiba publika, un mēs esam priekš viņiem, nevis otrādi.

Labi. Un tagad palepojies, kā dabūji šurp Eimuntu Ņekrošu? Tā ir fantastiska ziņa!

Pagājušogad mūsu teātrim pieslēdzās arī teātra zinātniece Margarita Zieda, kura labāk par mani pārzina Vācijas teātra lauku. Sākām domāt par ārzemju režisoriem, kurus varētu piesaistīt. Margarita sāka čakli braukāt pa dažādiem Eiropas "šoukeisiem" (showcase – no angļu val.), tas nozīmē, ka katrā valstī tiek parādītas interesantākās izrādes. Sākām interesēties par katrā valstī karstajiem vārdiem. Diezgan ātri sapratām, ka mūsu trupas specifika ir īpašie aktieri. Mūsu teātrī strādā kādi septiņi pasaules līmeņa aktieri. Dailes teātrī tāds ir viens, Nacionālajā – neviens, Valmierā – divi, Liepājā – divi. Principā nesaukšu vārdus. Līdz ar to, ja mums ir tādi aktieri, tad ir vajadzīgi režisori, kas viņiem līdzvērtīgi varētu stāties pretī. Mūsdienu konceptuālajā jaunajā teātrī režisori dara ļoti interesantas lietas, bet par aktieri tur var būt jebkurš. Nav lielas starpības, vai tur piedalās Kaspars Znotiņš vai tikko studijas pabeidzis students. Nācās atzīt, ka mūsu aktieriem līdzvērtīgi režisori ir jāmeklē pie vecākās paaudzes, tādiem kā Andrea Brēta, Kristofs Martālers, Eimunts Ņekrošus, kuru izrādes nedarbojas, ja kopā ar viņiem nav lielas personības. Sapratu, ka jābrauc ciemos pie Ņekrošus. Aizbraucu. Noīrēju booking.com viesnīcu ar smuku nosaukumu Shakespeare/Šekspīrs Viļņas centrā. Kad viņu sazvanīju un prasīju, kur es varētu pēc mēģinājuma aiziet ar viņu satikties, izrādās, ka viņa Meno Fortes mēģinājumu zāle ir tieši tajā pašā pagalmā, kur viesnīca. Jāatzīstas, Eimuntu Ņekrošu pierunāt strādāt mūsu teātrī esmu mēģinājis jau agrāk. Pirmoreiz jau pirms 15 gadiem. Toreiz neatceros, kāpēc nesanāca. Šoreiz biju uzstājīgāks. Toreiz viņu uztvēru pilnīgi kā savu kumīru un skolotāju. Mēs bijām dažādās paaudzēs. Tagad jau pēc gadiem vairāk esam kolēģi. Bieži esam strādājuši vienos un tajos pašos teātros, ar vieniem un tiem pašiem aktieriem, kā, piemēram, Jevgēņiju Mironovu. Pēc jaunā gada Ņekrošus pie mums sāks mēģināt Ibsena Brandu.

Kā vienojāties tieši par Brandu? Sapratu, ka tu viņam piedāvāji šo ideju?

Jā. Viņa pirmais piedāvājums bija Poēma par Gilgamešu. Pirmais jebkad pierakstītais dramatiskais teksts, kuru iegravēja uz akmens bluķiem. Bet tur visās galvenajās lomās bija vajadzīgi jaunieši, kuru mums pagaidām vēl nav. Līdz ar to vajadzēja ko citu. Brands Ibsenam īstenībā arī ir domāts stāsts par jaunu cilvēku. Bet saistībā ar paaudžu nobīdēm tas satura dziļums ar reālo vecumu mūsdienās vairs neiet kopā. Kad padomā, ka Laupītājus Šillers ir sarakstījis, būdams septiņpadsmitgadīgs jauneklis, – tam taču vispār nav iespējams noticēt. Līdz ar to mūsdienās arī Brands ir jāspēlē cilvēkam, kuram ir dzīves bagāža, kas to spēj piepildīt, par meistarību nerunājot. Piedāvāju šo materiālu tādēļ, ka tur ir ko darīt vairākiem mūsu galvenajiem aktieriem.

Kā tu varētu saviem studentiem īsi paskaidrot, kāpēc sadarbība ar Ņekrošu ir tik īpaša? Kāpēc padomju laikā uz Viļņu uz viņa izrādēm (Pirosmani, Pirosmani, Tēvocis Vaņa, Un garāka par mūžu diena ilgst…, Trīs māsas, Mocarts un Saljēri u. c.) brauca autobusi kā uz svētceļojumu?

Jārunā atsevišķi par formu un saturu. T. s. metaforiskais teātris toreiz bija ārkārtīgi revolucionārs veids, kā iestudēt lugas. Tas bija centrēts nevis uz teksta runāšanu, bet vēlmi parādīt teksta dziļāko būtību ne caur tekstu. Protams, jebkurš var izdomāt kādu metaforu studentu etīdē, bet Ņekrošus metaforas atšķirībā no pārējām ir ģeniālas. Ar laika atkāpi, es domāju, Eiropas mērogā līdzīgu revolūciju veica Pīna Bauša. Lai arī viņas izejas punkts bija deju teātris, arī viņa bija pirmā, kas runāja caur metaforām. Bauša Rietumu pusē un Ņekrošus – Austrumu, tā teātra valodā bija paradigmas maiņa. Attiecībā uz saturu – Ņekrošus izrādes vienmēr ir par garīgo vertikāli. Runājot ar viņu, ir sajūta, ka viņš ir uzņēmies uz sevis visas pasaules problēmas un uz saviem pleciem tur visu pasaules sāpi. Tādā ziņā viņš kaut kādā ziņā ir radniecīgs Grotovskim, kurš ir diženais teātra moceklis. Ņekrošum pilnīgi nelīp klāt nekāda veida postmodernisms. Viņš uzreiz ar šprici dur pašā mugurkaulā. Atceros, pirms piecpadsmit gadiem apspriedām iespējamo materiālu, tas bija kāds Romualda Granauska stāsts. Es viņam prasīju, kāpēc? Viņš atbildēja tādiem vārdiem, kādiem neviens mākslinieks toreiz un vēl jo vairāk tagad nerunā. "Jā, zini, Alvi, tajā stāstā ir viss – tur ir mīlestība pret dzimteni, mīlestība pret tēvu, mīlestība pret ģimeni, mīlestība pret dabu." Nezinu, cik vajadzētu piemaksāt mūsdienu māksliniekam, lai viņš lietotu šādu leksiku. Mūsdienu māksliniekam, protams, jābūt ciniskam un ironiskam, viņš nekādā veidā nedrīkst runāt tādā valodā. Strādājot ar vācu aktieriem, netīšām vienu reizi mēģinājumā pieminēju vārdu "Dievs". Sapratu, ka šī ir leksika, kuru ir vienkārši aizliegts lietot mūsdienu mākslā. Labākajā gadījumā visi par to tikai pasmiesies. Ņekrošus skata lietas pašā saknē. Ir mākslinieki, kas visu mūžu lieto vienu mākslas valodu, kuri necenšas, kā es, piemēram, visu laiku izdomāt kaut ko jaunu. Ņekrošus, Martālers, Kastorfs – viņi visu mūžu taisa vienu izrādi.

Lūdzu, paraksturo pārējās izrādes.

Gecs Leinevēbers (Latviešu laupītāji, pirmizrāde 9. septembrī) vācu teātrī ir ļoti labi zināms un pieredzējis dramaturgs literārā konsultanta nozīmē. Viņš ir strādājis lielākajos vācu teātros ar visdažādākajiem vācu klasiķiem. Leinevēbers ir strādājis arī ar mani, kopā esam taisījuši kādas sešas izrādes. Šillera Laupītāji pirms 200 gadiem bija pirmais dramaturģiskais teksts, kas tika latviski uzvests. Leinevēbers šo lugu mēģinās sakombinēt ar Latvijas tuvāko nākotni. Kopā ar literāro konsultanti Margaritu Ziedu viņi veido izrādi, pārrakstot arī tekstu.

Noraidīju arī Ulda Tīrona pirmos piedāvājumus. Man likās ļoti svarīgi, ka viņš izvēlas tieši Tomasu Mannu (2019. gadu iesāks Ulda Tīrona iestudējums Apmānītā, kas veidots pēc Tomasa Manna stāsta Apkrāptā motīviem – red.). Manns man personīgi ir tuvs rakstnieks. Ļoti daudz ko pasaka par vecās Eiropas norietu. Izvēlētais stāsts ir tā pati Nāve Venēcijā, tikai sieviešu dzimtē. Par Vlada izvēli neko daudz nepateikšu, bet tādam savienojumam es uzticos, rezultāts varētu būt ļoti labs.

Jāatzīstas, ka es pēdējos gadus biju diezgan ražīgs režisors. Rietumos dažreiz pat uztaisīju sezonā pa četrām piecām izrādēm un operām. Ja tagad esmu Latvijā, man jau cita nav ko darīt, kā taisīt izrādes. Līdz ar to pēc Lindas Vistas būs vēl Kalpa zēna vasara. Sākums pēc Jāņa Akuratera. Lai nekļūtu sentimentāls, par to man nav daudz ko teikt. Sanāca sakritība, ka izrāde būs tieši uz Latvijas jubileju. Tā ir mana tēva (žurnālista Voldemāra Hermaņa – red.) mīļākā grāmata un tagad arī lēnām kļūst par vienu no manām mīļākajām grāmatām. Nebeidzu jūsmot par latviešu dzeju. Ar māsām Rutkēvičām – Agnesi un Madaru – gatavojam izrādi par latviešu dzejniecēm. Viņas būs ne tikai teksta autores, bet arī aktrises. Tas būs laiks, kad visi būs aizņemti pie Ņekrošus, un man būtu jātaisa izrāde vai nu ar administrācijas darbiniekiem vai tehniskajiem. Izlēmu uztaisīt izrādi ar māsām Rutkēvičām. Viņas abas perfekti der kā mediji, lai varētu spiritiski savienoties ar Mirdzu Ķempi, Āriju Elksni un visām pārējām dzejniecēm.

Visbeidzot būs maza izrādīte ar Gundaru Āboliņu un Mirdzu Martinsoni Vēlā mīla pēc Īzaka Baševisa Zingera stāstiem. Savā laikā jau bija Kabalas noslēpumi. Tie ir astoņi jauniestudējumi, kas tagad nonāk ražošanā.

Vai režisori Māra Ķimele un Gatis Šmits vairs nestrādās teātrī?

Gatis Šmits jau aizgāja pirms gada, viņam sākās kino periods, un vairs nevarēja pildīt saistības ar teātri. Ar Māru Ķimeli ir tā. Es esmu bezgala pateicīgs un novērtēju to, ko viņa mūsu teātrī darīja visus šos gadus, bet šobrīd, kad teātrī ir sākušās tik lielas pārmaiņas, ja man būtu vajadzīgs blakus štata režisors, tad cilvēks, kurš ir ja ne domu biedrs, tad vismaz sabiedrotais. Un Māra tāda vairs nebija.

Noslēgumā – nedaudz futuroloģisks jautājums par mākslīgo intelektu, robotiem, cilvēcību un emocijām, kas līdz šim ir bijusi teātra zona. Nesen man bija aizraujoša saruna ar četrpadsmitgadīgu puisi, kurš mani dzina stūrī, – bija jāspēj argumentēti aizstāvēt cilvēka koncepts kā tāds. Viņš teica, ka labprātāk draudzētos ar robotiem, jo tie ir interesantāki un gudrāki. Klasē visi interesējoties tikai par drēbēm un mūziku. Beigās viņš secināja, ka es "kā vecs cilvēks baidos no pārmaiņām". Varbūt vēl pēc simt gadiem, ja tehnoloģijas attīstīsies tādā tempā, skatītāju zālē lielākais vairums būs roboti un arī aktieri uz skatuves?

Šobrīd roboti pārņem visas jomas, ko var dēvēt par rutinētām profesijām. No vienas puses, varētu domāt, ka aktiera profesija it kā paredz cilvēciskuma faktoru, klātbūtni un kļūdu koeficientu, kas mūs padara par cilvēkiem, un sviedru smaku un cilvēka smaržu. Bet, no otras puses, ir tāda parādība kā leļļu teātris. Dīvainā kārtā jāatzīst, ka leļļu teātris bieži vien ir daudz iedarbīgāks nekā dzīvu cilvēku teātris. Visi zinām tādus piemērus. Leļļu ludziņās cilvēkus var saraudināt pat vieglāk nekā ar nopelniem bagātiem māksliniekiem. Vells viņu zina. Mums ir jau iestrādes nākošajai un aiznākošajai sezonai, un vienai no tām ir nosaukums Latviešu roboti, kur tieši ir runa par biorobotu ienākšanu. Zinātnieki raksta, ka pēc 15 gadiem pārdošanā par 20 000 dolāru jau varētu būt bioroboti, ar kuriem varētu ne vien parunāties, bet kuri varētu arī palīdzēt mājsaimniecībā un seksuālajā dzīvē. Īstenībā pieejama cena, kā lietots folksvāgens. Varbūt tieši tā arī notiks. Studisti, kas tagad tiek pieņemti, iespējams, ir pirmie aktieri, kuriem vajadzēs konkurēt ar biorobotiem.

Un Latvijas divsimtgades Spēlmaņu naktī balvu kā galvenais aktieris saņems robots Jānis Bērziņš XF16 un to pasniegs mākslīgā intelekta veterāne Sofija?

Pilnīgi obligāti. Tā arī tas notiks.

Top komentāri

MM
M
Vēl nevar mirt, jānodzīvo līdz robotu izrādēm. Labi, ka Hermanis saprot, ka jāmainās.
guntis
g
Undīne jautā - Starptautiskos projektus esi nogriezis kā ar nazi vai radikāli samazinājis? Bet bija jāsaka- starptautiskie projekti ir NOGRIEZTI kā ar nazi. Tā teikt -nespļauj akā no kuras dzer.
G
G
Krievu troļļiem sevišķi nīstams. :) Jebk. gadījumā, pastāsta, ka apriebusies gruzīšana un vecīšu problēmas.. piekrītu, bet tad Ņekrošus ar Ibsenu, depresīvie Tīrons un Rutkēvičas un tad vēl "Vēlā mīla", ok, vismaz Šillers, bet laikam jau pakropļots...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 235

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja