Šajā laikā, kā apgalvo režisors, viņš vairāk bijis ārzemēs nekā mājās, taču pakāpies "citā plauktiņā" un ieguvis sirdsmieru par sadzīves sīkumiem, kā arī apliecinājumu savām radošajām spējām, ko Latvijā nācās nemitīgi aizstāvēt. Kairišs topošo filmu sauc par zīmīgu pagriezienu savā dzīvē, kam gatavojies vairākus gadus. Melānija arī mudinājusi uz pārdomām par Latvijas sabiedrības vēstures traumām, kā arī pašreizējiem notikumiem Ukrainā. Režisors atzīstas, ka apsver iespēju iesaistīties arī politikā.
Fragments no intervijas:
Šovasar un arī septembrī filmēji Melānijas hronikas, tepat Latvijā un arī Karēlijā, Somijā. Vai izdevās izdarīt visu ieplānoto?
Lielākā daļa jau nofilmēta, decembrī sākšu montēt un vienlaikus uzņemšu arī ziemas ainas. Strādājām pie Latvijas un Krievijas robežas, starp Zilupi un Pasieni, kur uzņēmām Sibīrijas ainas. Pie Glūdas un Bēnes filmējām 12 vagonu sastāvu, tā sauktos lopu vagonus, ar kuriem izsūtītos veda uz Sibīriju. Latvijas dzelzceļš mums palīdzēja, un iztikām bez datorgrafikas. Datorefekti nav veids, kā es gribētu strādāt, man patīk rādīt vidi tādu, kādu to redzu.
Vai nebija emocionāli smagi filmēt šādas ainas?
Godīgi sakot, ne. Pat nezinu, kāpēc. Visu laiku esam spiesti darboties šauros budžeta rāmjos ― tas nozīmē strādāt ar pārslodzi, dažkārt atmosfēra uzņemšanas laukumā ir nokaitēta, skan skaļas balsis. Taču, neraugoties uz visu, izjūtu tādu kā vieglumu. Tas pat nav saistīts ar mums, uzņemšanas grupu, bet gluži vai ar augstākiem spēkiem.
Arī Melānijas stāsts ir diezgan traģisks.
Turklāt šo emocionālo nokrāsu pastiprināja Krievijas agresija Ukrainā. Vienā brīdī pat atskāru, ka līdz ar to riskēju izveidot filmu pārāk publicistisku, plakātisku, bet to es negribētu, proti, vilkt tiešas paralēles ar mūsdienām. Taču vienlaikus šī noskaņa palīdzēja, jo uzņemšanas laukumā visi cilvēki piešķīra savam darbam vēl kādu papildu nozīmi. Filmēšanas laikā brīžam bija situācijas, kad šķita, ka ne par ko nespēju panāk to, ko vēlos. Nebija nevienas rezerves filmēšanas dienas! Taču viss beidzās laimīgi. Biju un joprojām esmu pārņemts ar Melānijas Vanagas fenomenu.
Pirms četriem gadiem tevi intervējām Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Toreiz teici, ka tev ir ļoti svarīgi, kas notiek Latvijā. Vai tā ir joprojām?
Jo internacionālāku dzīvi dzīvoju, jo būtiskāka man kļūst Latvija. Tiekoties ar cilvēkiem Vācijā, dažkārt ar putām uz lūpām stāstu par Latvijas vēsturi, arī par notikumiem Ukrainā. Starptautiskajās radošajās komandās kā allaž bija arī krievi, mums bija daudz par ko diskutēt. Ar Ukrainas tematu es burtiski dzīvoju ― tas bija mans galvenais dienas notikums.
Grūti aptvert, ka mūsdienās notiek kaut kas tāds.
Tas nozīmē, ka arī Latvijā esam ļoti apdraudēti. Šie notikumi daudziem noņēma rozā brilles par Putinu un Krievijas maigo varu.
Arī tev?
Man šādu briļļu nekad nav bijis! Latvijā daudziem ir ilūzijas, ka ekonomika un labklājība, ko dod draudzēšanās ar Kremli, ir vissvarīgākais. Tagad mēs redzam, ka tas tā nav. Neesmu noskatījies nevienu Rīgas Dinamo spēli un cenšos neapmeklēt nevienu tā saucamo Krievijas kultūras pasākumu ― diemžēl nevaru nesaskatīt tajā "maigās okupācijas" centienus. Nevaru pat aiziet uz Baltijas pērli, nemaz nerunājot par Jauno vilni. Kad Kobzonam aizliedza iebraukt Latvijā, šis lēmums man šķita absurds, jo, manuprāt, vajadzētu aizliegt visu Jauno vilni. Ne tikai politisko, bet arī māksliniecisko apsvērumu dēļ, jo tas ir tik lēta līmeņa pasākums, un nekādi nespēju izprast, kā mēs spējam kā tādi Putina pāži rīkot šeit orģijas.
Pašam nav bijusi doma aktīvi darboties sabiedriski politiskajā jomā?
Ik pa laikam domāju par to. Piemēram, iestāties partijā. Taču es nemūžam nepieļautu šos aizkulišu darījumus un intrigas, kas notiek starp politiskiem spēkiem.
Mēdz teikt, ka politika ir kompromisu māksla.
Zinu, un neesmu stūrgalvīgs. Taču ― kas ir tie kompromisi, ja man rodas sajūta, ka esam uzbūvējuši valsti pēc līdzības ar sabrukušo Maxima lielveikalu? Visi stūri ir "sarunātie": vienu sienu uzbūvējuši tie cilvēki, kuri samaksājuši tādu kreiso naudu, otru ― citi kreisie. Nevaru spriest par bieži piesaukto oligarhu ietekmi, taču naudas ietekme Latvijā ir pārāk milzīga. Tagad negribu liet ūdeni Artusa Kaimiņa politiskajā dārziņā, bet tiešām brīnos, kāpēc joprojām nav publicēti šīs katastrofas izmeklēšanas rezultāti. Esmu šokā par to, kā šīs būvfirmas lavierē un politiskā elite ar tām sadarbojas! Tas taču ir redzams, bizness maksā politiķiem!
Visu interviju ar režisoru Viesturu Kairišu lasiet žurnāla Sestdiena 10.oktobra numurā!