Kvalitatīvi, augstvērtīgi, bet ne izcili. Nule noslēdzies 79. Kannu kinofestivāls, kur šogad bija vērojama tāda kā vidēja mērenība – spilgtākie notikumi un kinodarbi bija skatāmi ārpus galvenā konkursa. Arī ar Zelta palmas zaru apbalvotā rumāņa Kristiana Mundžiu drāma Fjords/Fjord nebūt nav divkārtēji ar Kannu augstāko godalgu novērtētā režisora spilgtākais darbs. Tas vienkārši ir šī gada Kannu simptoms. Lielāko refleksiju mūsu reģionā par kino nozīmi un sazobi ar realitāti iezīmēja dienvidkorejiešu meistara Parka Čanvuka vadītās žūrijas lēmums piešķirt Grand Prix balvu krievu režisora Andreja Zvjaginceva filmai Mīnotaurs/Minotaur. Par šīs filmas «pacifisma» nodomiem, Zvjaginceva lūgumu pēc miera vārdā nenosauktajam prezidenta kungam un citiem aspektiem noteikti gan vēl runāsim turpmākajās nedēļās. Par to ir jārunā.
Tomēr šajā saguruma grimasē iezīmējās arī kāds spilgts notikums – tā bija Viestura Kairiša Uļas pasaules pirmizrāde skatē Īpašais skatiens. Tajā pašā konkursā, kurā pirms diviem gadiem savu starptautisko ceļu sāka Ginta Zilbaloža animācijas pilnmetrāža Straume (2024). Jāpiemetina, ka gan Straume iepriekš, gan Uļa pagājušajā nedēļā nesaņēma Īpašā skatiena balvu. Atminoties Straumes panākumus un arī tādu «nieciņu» kā Oskara balvu vēlāk, jācer, ka arī Uļas festivālu, kinoteātru un balvu sezonas īstā ieskriešanās vēl tikai gaidāma.
Filmas pirmizrādes seanss ritēja piepildītā Debisī zālē Kannu festivāla pilī – pirms seansa tika pieteikts zālē esošais Zilbalodis un Uļas komanda, nenoliedzami padarot Latvijas kino un tā veidotājus par daļu no ne tikai Kannu, bet arī starptautiskā konteksta un mūslaiku kinovēstures.
PORTRETS DARBĪBĀ
Kairiša melnbaltā un vizuāli smalki komponētā drāma Uļa pievēršas pirmo pieredžu, pašidentitātes un savas vietas meklējumiem, par pamatu izmantojot šogad mūžībā aizgājušās basketbolistes Uļjanas Semjonovas (1952–2026) agrīno dzīvesgājumu. Ārvalstu kino apskatnieki pietvērušies jautājumam, kāpēc aktieris Kārlis Arnolds Avots atveido Semjonovu pusaudzības posmā. Te būtiski izcelt, ka impulss veidot filmu nācis tieši no Avota, kurš ir gan pirmās scenārija versijas autors, gan sadarbībā ar Kairišu, Līviju Ulmani un Andri Feldmani izstrādājis arī tā galaversiju. Tāpat Avotam bijušas tuvas attiecības ar Semjonovu, kura atbalstījusi viņa ieceri.
Uļa ir fragmentāras dramaturģijas kino. Pretēji sporta drāmas žanra loģikai, kas parasti ved līdz skaidri definētam triumfam un «uzvarai», Kairiša darbs, līdzīgi kā viņa iepriekšējā spēlfilmā Janvāris (2022), piedāvā jauna cilvēka portretu darbībā. Avota atveidotā Uļa 60. gadu vidū ir ārpusniece savās dzimtajās mājās, augot ciešā ģimenes vecticībnieku kopienā, laukos ar māti (Čulpana Hamatova) un tēvu (Alekss Kazanavičs) un veicot mājas darbus. Viņa ir garākā meitene klasē.
Būtiska nozīme Uļjanas portretējumā ir ceļam, jo īpaši viņas dzīvei Rīgā, kad viņu kā gara auguma jaunieti noskata basketbola treneri (Kaspars Dumburs un Arturs Krūzkops) un virza Rīgas TTT klubam. Turpmākās ainas iezīmē Uļjanas attiecības ar ķermeņi, kultūru, seksualitāti, vienaudžiem un valodām, un būtiski izcelt, ka filma pietveras arī tam, kā ar dzejas palīdzību tiek apgūta latviešu valoda – Avots te atklāj savu raksturotāja smalkumu.
KOLEKTĪVS DARBS
Tomēr filmas spēcīgākā iezīme – pieņemu, ka tas rezonēja arī Kannu atlases komandā, – ir tas, ka Kairiša filma ir vienots, sinhrons un ar faktūru piepildīts darbs, no kura ir grūti nodalīt iejūtīgo Avota aktierdarbu, operatora Vojceha Starona horeogrāfiski izspēlētās, diapozitīviem līdzīgās ainas, vides loģikā organisko aktieru ansambli un filmas emocionālos, vēsturiskos un jēdzieniskos manevrus. Arī muzikālos kodus. Uļa ir psiholoģiski un simboliski motivēts kino – tā nedodas basketbola drāmu virzienā kā, piemēram, Tīklā. TTT leģendas dzimšana (2025), kuru režisējis Dzintars Dreibergs (te gan jāpiebilst, ka viņš ir arī Uļas basketbola ainu līdzrežisors).
Uļa portretē cilvēku, kas meklē sevi, – «ceļa nervs» jauna cilvēka iekšējā patībā un gribā atrast savu vietu, ātrumu, izteiksmi, cilvēkus un ritmu. Pašnoteikšanās caur šaubām un bez ignorances – šis motīvs gan Kannu kopējā filmu audeklā iemanto atbruņojošu spēku, gan īpaši izceļas neiecietības un ideoloģisko šķēpu caurdurtajā laikmetā.
Vēl tikai atliek piebilst, ka Uļa uz ekrāniem Latvijā nonāks 15. septembrī.