Baiļu nebija, tikai interese

Tik pamatīga, ka ar tādu varētu arī kādu anestezēt, – tādas bija manas pirmās asociācijas, ieraugot, cik bieza ir Georga Andrejeva atmiņu grāmata Man dāvātais laiks. Žoržs, kā Andrejevu sauc kolēģi, šoruden nosvinējis 86. dzimšanas dienu un tiešām ir dzīvojis intensīvu dzīvi. Anesteziologs, viens no cienītākajiem ārstiem (padomju laikā cita starpā populāri bija viņa diapozitīvu vakari Mākslas darbinieku namā, stāstījumi par ārzemju ceļojumiem, kas tolaik lielākajai daļai bija gandrīz vai kā lidojums uz Marsu), balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu, viens no populārākajiem ārlietu ministriem, kurš nav abpusēja komforta vārdā izvairījies ar Rietumu politiķiem runāt par viņiem neērtām tēmām, viens no pavisam nedaudzajiem, kurš atklājis savu sadarbību ar PSRS Valsts drošības komiteju (un kura morālā reputācija tāpēc nav cietusi)... Atskatoties uz saviem ārlietu ministra gadiem, tagad Georgs Andrejevs saka: vajadzēja riskēt vairāk.

Kura no šīm fotogrāfijām pie jūsu kabineta sienas, kurās esat redzams ar pasaules varenajiem, jums ir būtiskākā?

Personiski – šī ar pāvestu Jāni Pāvilu II. 1993. gadā ar Tālavu Jundzi braucu uz Romu aicināt pāvestu uz Latviju. Tad parādīju pāvestam piemiņas karti, kuru biju dabūjis mūsu pirmajā tikšanās reizē 1983. gada maijā, kad piedalījos 3. Vispasaules neatliekamās un katastrofu medicīnas kongresā. Toreiz pēc pāvesta lekcijas lielajā zālē mans poļu kolēģis profesors Jurčiks paņēma mani aiz rokas un burtiski aizvilka pie pāvesta, teikdams: "Nāc, Žorž, sasveicināsimies ar pāvestu, tas taču ir mūsu pāvests!" Pēc tam no Vatikāna ārlietu kardināla saņēmu piemiņas  karti ar pāvesta parakstu un datumu. To karti vienmēr nēsāju sev līdzi un desmit gadus vēlāk pāvestam parādīju.

(Grāmatas 389. lappusē Andrejevs 1993. gada sarunu ar Jāni Pāvilu II ir aprakstījis sīkāk, no tās redzams, ka pāvestus interesē ne tikai tās divīzijas, kas ir debesīs (kā atbilde uz Staļina slaveno jautājumu, cik Romas pāvestam ir divīziju), bet arī laicīgās divīzijas – ar Latvijas ārlietu ministru Jānis Pāvils II runājis ne tikai par kalnu slēpošanu, bet arī interesējies, cik krievu karavīru tobrīd vēl ir Latvijā un cik tiem pretī ir bruņotu Latvijas vīru – aut.).

No politikas viedokļa būtiskākā fotogrāfija ir pirmā tikšanās ASV Valsts departamentā ar valsts sekretāru Vorenu Kristoferu 1994. gada janvāra beigās.

(Toreiz Latvijas delegācijai līdzi brauca arī baltiešu draugs, zviedru diplomāts Larss Fredēns, kura atmiņas par šo tikšanos Andrejevs citē 479. lappusē; cita starpā Fredēns raksta: "...tas, ka amerikāņi uzstāj, lai dienaskārtībā būtu uzņemti arī pilsonības jautājumi, pastiprina aizdomas, ka Klintons Maskavā pretēji apgalvotajam tomēr apsolījis jautājumā par Latvijas krieviem izdarīt spiedienu uz Rīgu..." – aut.)

Kā jūsu atmiņu grāmata tapa?

Doma bija kaut kad publicēt atmiņas, bet nekas tam īpaši veltīts netika, atskaitot to, ka bez savām pierakstu grāmatām, darba kalendāriem krāju arī dokumentus, ar kuriem tajā laikā sastapos. Tad 2002. gadā, 50 gadu pēc Tukuma vidusskolas absolvēšanas, pienāca brīdis, kad mūsu klases audzinātāja Gundega Bērziņa-Reine saaicināja savu palaidnīgo puišu klasi uz kārtējo salidojumu un ierosināja mūs uzrakstīt savas dzīves pēdējo domrakstu – par laiku pēc vidusskolas beigšanas. Es savu domrakstu nosaucu No sudraba žetona līdz Triju Zvaigžņu ordenim un aprakstāmo periodu sadalīju tādā struktūrā, kāda tagad ir grāmatā, tikai toreiz periods beidzās ar Strasbūru, jo tajā brīdī biju Latvijas pārstāvis Eiropas Padomē.

Domrakstus izdevām atsevišķā bukletā šaurai lietošanai. Tomēr lasījuši tos bija diezgan daudzi, un mani sāka bombardēt ar mudinājumu veidot grāmatu. Tad sāku dokumentus krāt intensīvāk – pierakstiem bieži vien nav laika. Dokumentu kastes krājās mūsu Garciema mājas bēniņos. Ķerties tām klāt varēju pēc pēdējā darba nobeiguma – Eiropas Parlamenta pirmā sasaukuma, kurā piedalījās jaunās dalībvalstis, piecu gadu perioda beigām 2009. gadā, kad man iestājās oficiāls pensijas laiks. Atbraucis mājās no Briseles, sāku skatīties, ko esmu savācis un kā varētu sistematizēt. Daudz kas bija jāraksta no atmiņām, jo no bērnības un bēgļu gaitām nekādu dokumentu nebija, tikai atmiņas, bet tās bija pietiekami dzīvas, divpadsmitgadīga zeņķa pārdzīvojumi ļoti spilgti. Tā nebija parastā ikdiena, kas ātri aizmirstas.