Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Sivēnus nesa no ugunsgrēka ārā uz rokām

Bija jau teju viens naktī, kad ogrēnietis Andrejs Zeņevičs (25) rakstīja īsziņu draudzenei «Pēc kādām 40 minūtēm būšu mājās». Pārradās pēc četrām stundām. «Glābām cūkas, ugunsgrēks bija,» Andrejs paskaidroja izbrīnītajai draudzenei. Viņa paostīja gaisu: «Jā, var just». Nakts uz 1.septembri Andrejam un diviem viņa draugiem Edgaram Grigānam (25) un Jānim Reinbergam (26) pagāja visai spraigi – braucot mājās pēc gara darba izbraukuma, puiši pamanīja ugunsgrēku kādā saimniecībā un iesaistījās glābšanas darbos.

Pēc ugunsgrēka māju saimnieku Dombrovsku ģimene izbaudījusi, ko nozīmē līdzcilvēku atbalsts, taču Latvijas lepnuma titulam saimniece Dzidra Dombrovska pieteikusi tieši trīs pirmos glābējus, kuri, redzot nelaimi, nepabrauca garām. Ja puiši nebūtu pamodinājuši mājiniekus un aktīvi iesaistījušies lopu glābšanā, nelaime varētu izvērsties vēl lielāka – tikpat labi uguns būtu varējusi aizstiepties tālāk līdz šķūnīšiem un dzīvojamajai mājai, stāsta Dz. Dombrovska.

Trīs puiši ir draugi kopš bērnības — turpat blakus viens otram Ogrē dzīvoja, tā arī iepazinās, un nu jau draudzība izvijusies cauri skolas gadiem līdz pat kopīgam Latvijas lepnuma titulam. Sarunā ar jaunajiem vīriešiem var novērot, ka viņi viens otru papildina: par notikumiem stāsta enerģiski, viens otru labojot, taču ir redzams, ka Andrejs ir galvenais stāstnieks, Edgars – galvenais jokdaris, savukārt Jānis ir visklusākais un nopietnākais, taču parasti ierunājas tieši īstajā brīdī.

Puiši strādāja vienā darbavietā, pārcelšanās pakalpojumu firmā, un tieši 31. augustā bija jādodas tālākā braucienā uz Cēsu pusi. Objekts bijis liels, tāpēc darbadiena izvērtusies gara. Bija jau pāri pusnaktij, kad puiši brauca cauri Tīnūžiem un pamanīja, ka apmēram puskilometru tālāk uz debesīm stiepjas gaismas stabs. «Palika pašiem interesanti – kas tur ir?» atceras Andrejs. Bija gan vēls, bet puiši vienojās – piebrauksim, apskatīsimies. Piebraukuši klāt, no ceļa bija redzams, ka deg liela ēka, tobrīd puiši vēl nezināja, ka tā ir kūts. Nobrīnījās, ka blakus ir ēka, kurā deg gaisma, bet neviena nav. Tikai vēlāk noskaidrojās, ka tā bija pirts, ap kuru skraidīja suns un darbināja gaismas sensoru.

Puiši ātri saprata, ka ar ziņkāres apmierināšanu te nebūs līdzēts – ir jāsteidz palīgā. Piebrauca pie mājas, mirkšķināja ar gaismām, klauvēja pie logiem, durvīm. Mājinieki tobrīd gulēja ciešā miegā, tāpēc nācies krietni nopūlēties, līdz kāds beidzot uzmodās no trokšņa un pamanīja, kas notiek ārā. Nupat uzmodinātais saimnieks ar ģimeni izskrējis ārā. «Visi apjukuši: ko lai dara? Es saku – dzeniet tehniku nost, jo visa tehnika bija turpat zem nojumes,» stāsta Andrejs.

Kūts vienā galā, kas jau dega pilnā sparā, mitinājās vistas – tās neizdevās glābt. Par vistām gan puišiem ir neliela vārdu pārmaiņa, lai vienotos, kurā stāvā tad tās īsti bija. «Kā? Gailis izlidoja no jumta,» enerģiski saka Edgars. «Ja tu degtu, tu arī atrastu caurumu,» viņu pavelk uz zoba Andrejs. Līdz kūts otrajam galam, kur mitinājās cūkas, liesma vēl nebija paguvusi atstiepties – arī tur viss bija pilns ar dūmiem, tie koda acīs, neļāva elpot, bet, operatīvi rīkojoties, lopus izdevās glābt. «Ieskrējām iekšā, neko nevarēja redzēt. Saimnieks zina, kur aplokiem durvis, kur kas atrodas. Viņš arī padeva, mēs stiepām ārā,» atceras Jānis. Cūkas panikā staigājušas pa riņķi, aurojušas. Sivēnus puiši ņēmuši rokās kā bērnus un stiepuši ārā, ar lielajām cūkām klājies grūtāk – kā vienu izstumj, tā skrien atpakaļ aplokā. Pašu lielāko, «cūku mammu», nācies piecatā stumt ārā. «Man īstenībā bija bail sākumā kāpt iekšā [aplokā], es domāju – varbūt vēl iekodīs,» tagad smejas Edgars. «Mute vaļā, zobi tā-ā-ā- ādi... Riktīga mamma,» visi stāsta viens pāri otram. Mājās puiši atgriezušies pēc četriem rītā, «smuki tādi - visi smirdīgi». Drēbes bija ieguvušas neatvairāmu kūts un dūmu aromātu sajaukumu.

Puiši saka – Latvijas lepnuma tituls bija pārsteigums gan pašiem, gan tuviniekiem. Visi trīs pasmejas, ka nu visai Latvijai būs redzams, ka viņi cūkas izglāba. «Trīs cūkmeni!» joko Edgars.

Puiši atzīst, ka uzskata to par normu – ja kāds ir nonācis nelaimē, ir jāpalīdz, taču nenoliedz, ka netrūkst arī tādu cilvēku, kuri, «kaut redz, ka vajag palīdzēt, neko nedara». «Mums vairāk ir tas, ka – kaut kas notiek, davai, paskatāmies, varbūt var palīdzēt,» stāsta Edgars. Andrejs atceras citu glābšanas gadījumu – puiši ar busiem braukuši no Ogres uz Rīgu un pamanījuši, ka mašīna grāvī: «Stāsimies, vilksim ārā, stumsim. Paši visi slapji, bet gribas palīdzēt, kaut kur iesaistīties. Visādi gājieni...»

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti

2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti

2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti

2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti

2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti

2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti

2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti

Jaunumi

Vairāk Jaunumi