Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Latvijas lepnums: Līvāniešu dambretistu jaunajai paaudzei ir lielisks skolotājs

Latgales pusē, Līvānu pilsētā dzīvo un strādā unikāls cilvēks, latviešu leģionārs, Līvānu Goda pilsonis, vecākais praktizējošais dambretes treneris Latvijā Jānis Auzāns. Nākamgad viņam būs 90 gadu, raksta Vineta Štolcere. Viņš ir pratis ar dambretes spēli aizraut daudzus, un līvānieši ir ļoti nopietni konkurenti citām Latvijas bērnu un jauniešu komandām. Vēstules autores dēls Ilmārs Štolcers ir viens no talantīgākajiem Jāņa Auzāna skolniekiem, un savā vecuma grupā pasaulē viņš ir 8. vietā, bet Eiropā - 4.

Lai dators atpūšas

Maldīgs ir uzskats, ka dambrete nav modē un citas datorspēles izkonkurēs šo nodarbi. Ik gadu septembrī, skolas gadam sākoties, kā arī vienmēr pēc tam, kad līvānieši atbrauc no sacensībām ar medaļām un kausiem, Līvānu Bērnu un jauniešu sporta skolas dambretes klasīte piepildās ar lieliem un maziem interesentiem. «Visiem vietas pat nepietiek. Bet, kad jāsāk strādāt, tad… entuziasms pazūd. Dambretē jau nav tā - atnāc, apsēdies pie galdiņa un spēlē,» stāsta Jānis Auzāns. «Lai dabūtu medaļas, lai Latvijas mērogā būtu sasniegumi, ir daudz jāstrādā.» Jānis Auzāns uzskata, ka uzdevumu risināšana ir lielisks treniņš. «Dators neizkonkurēs dambreti. Ir vajadzīga sacensība pie spēles galdiņiem, aci pret aci ar pretinieku. Dators bērniem ātri apnīk, jo to ir grūti vinnēt. Programmas ir bezkaislīgas, bet dzīva spēle, kad pretinieki satiekas, - tas jau ir pavisam kas cits. Dambrete ir arī psiholoģiskā divkauja,» aizrautīgi stāsta Jānis Auzāns.

J. Auzānam uz katru stundu līdzi ir lapiņas ar uzdevumiem. To viņam ir sagatavota liela mape, kā pats smej, visi vēl nekad nav atrisināti. «Kad dot sist kauliņu, uz kuru lauciņu doties? Jāmācās pamatprincipi! 10 biļetes - 100 uzdevumi - 10 minūtēs,» skolotājs skaidro. Bet pirmklasniekiem, kuri lēni raksta, dodot 11-12 minūtes. Biļetes gan bērniem nepatīkot risināt. Bet tad, kad pēc sacensībām augumā staltais un sirmais treneris paspiež savam audzēknim - desmitgadīgam puišelim vai meitentiņam - roku un saka: «Malacis! Tu spēlēji tā, kā mēs mācījāmies», abiem - pedagogam un audzēknim - ir gandarījums, prieks, lepnums.

Vinnēt jau grib visi, bet bērnus jāmāca arī zaudēt. «Cik man te nav raudājuši. To jau es arī viņiem saku - simts reizes ir jāzaudē, lai simt pirmajā vinnētu. Mācās jau tikai no kļūdām!» Jānis Auzāns stāsta arī par to, ka sanāk būt psihologam. Svarīga ir sadarbība ar vecākiem. Ir jau tādi, kas pasaka - «ko tur pindzelēties», un talantīgs bērns ir spiests pārtraukt dambretes mācību.

Misija? Bērniem atrast interesantu nodarbi brīvā laika aizpildīšanai? Tik augstās kategorijās Auzāns negrib domāt. «Man jau maksā arī! Ap kādiem 100 latiem saņemu uz rokas,» viņš paskaidro un uzreiz piebilst: «Bet ne jau tā nauda ir svarīga. Starp jaunajiem pats jaunāks jūtos. Esmu tajā vecumā, kad man jau ir bērna prāts un tāpēc man ar viņiem saskan. Mēs saprotamies. Vienīgi autobusā, braucot uz sacensībām, tad gan brīžam par skaļu iet. Nu tāds troksni, ka galva sāk sāpēt. Neklausa, viens otru rausta. Labi, ka nav tālu jābrauc,» tā par savu ikdienu stāsta J. Auzāns un pasūrojas, ka nav jau vairs tā spēka pašreiz neko fiziski darīt. «Padari kaut ko ārā un skaties - jau piekusis. Bet dambretei man spēka pietiek. Tur jau smadzenes jākustina.»

Grāmatas par dzīvi

Jānis Auzāns vairākas reizes uzsver, ka dambrete ir lielisks treniņš loģiskajai domāšanai un atmiņai. Par to var pārliecināties, kad viņš sāk stāstīt par bērnību, skolas, darba un leģionāra gaitām. Spilgtas epizodes uzplaiksnī gluži kā filmas kadri.

Mazbērni, to Jānim Auzānam ir pieci, reiz izdomājuši, ka zīmēs ciltskoku, un prasīja, lai vecaistēvs savas atmiņas, biogrāfiju uzraksta grāmatā. Tagad plauktā ir vairākas mapes ar perfekti noformētām atmiņām, ilustrētas ar fotogrāfijām, papildinātas ar zīmējumiem, kartēm. «Ienāk prātā - uzrakstu,» tā vienkārši saka J. Auzāns.

«Mana dzimtene ir kādus sešus kilometrus prom no Līvāniem, kur tēvam bija neliela saimniecība. Auzānu sādža. Bija kādi pieci seši draugi, ar kuriem kopā blēņas darījām. Kad rudeņos un ziemā laukā nebija ko darīt, sazīmējām galdiņu, sagriezām klucīšus par kauliņiem un - spēlējām dambreti. Savam priekam, bez kaut kādas teorijas. Tā bija sagadījies, ka sādžā biju pats jaunākais. Brālis - divus gadus vecāks un galvas tiesu garāks. Atceros, ka pirmās reizes, kad vēl skatījos, kā viņš spēlē, man pie galda bija jānoliek taburete, lai redzētu, kas uz galdiņa notiek,» atceras Jānis Auzāns.

Lielāks audzis un sācis citus dambretē apspēlēt -jo vairāk domā, jo labāk spēlē. «Nevienam nebija labas izglītības, tikai pamatskola. Vēlāk no apkārtnes tikai es un vēl viens puisis gāja komercskolā Līvānos. Rocības nebija. Atceros, ka komercskolā bija jāmaksā 90 lati un mammai bija jānobaro viens bekons, ko eksportēja uz Angliju. Mani vienīgo varēja izskolot.»

Komercskolu J. Auzāns beidza 1943. gadā. «Man bija pārliecība, ka pirmā lode frontē būs manējā, tāpēc pierakstījos darba dienestā Vācijā. Vēl teica, ka darba dienestā dienējušie pēc tam varēs tikt augstskolā bez rindas. To gan es gribēju.»

«Bet vācu darba dienestā Meklenburgā bija baigā disciplīna. Pirmo mēnesi - kā no rīta celies, saģērbies piecās minūtēs sporta tērpā un ārā pa durvīm, tā - skriešus! Nāk priekšnieks! Ja nepasveicini kā vajag, tā uzreiz lika pumpen, pumpen… Vēlāk nemaz nesveicinājām, bet uzreiz kritām nost un pumpējāmies. Lāpstu likām plecā kā šauteni un maršējām. Lielākie priekšnieki uzzināja, ka protu šahu spēlēt, un vēlāk, kad citus dresēja, es drīkstēju iet šahu spēlēt. Bet man jau spēles līmenis nebija pārāk augsts. Bija arī neizšķirti, bet biežāk jau mani vinnēja.»

Liktenis saudzēja

«Pēc darba dienesta - leģions. Es toreiz vēl savā prātā domāju, ka, redz', 1919. gadā latviešu strēlnieki cīnījās te vienā, te otrā pusē, bet Latviju kaut kā pacēla augšā brīvu. Vai tad tagad nebūs tāpat - kad krievi un vācieši, savā starpā cīnoties, noasiņos? Bet no tā sapņa nekas nesanāca... Fronte ir fronte. 22 gadu vecumā gribas dzīvot un gribas redzēt, kāda pasaule būs pēc kara.»

Pēc tam sekoja lēģeri. Visdrūmākais laiks bija Ternopolē. «No pirmās grupas nonācu līdz trešajai, kurus vairs darbos nedzina. Murgos pa naktīm ēdu rupjmaizi - tādu kā bērnībā mājās. Un toreiz sev apsolīju - ja kādreiz būšu tik bagāts, ka varēšu ēst maizi tik, cik gribas, tikai rupjmaizi vien ēdīšu. Tagad, salīdzinot ar tiem laikiem, esmu miljonārs. Rupjmaizes ķieģelītis brīžiem apnīk! Lai piedod man maizīte par tādiem vārdiem! Gribas gan Lāču maizi nogaršot, gan Liepkalnu…»

Jānī Auzānā varētu klausīties ilgi. Arī par piedzīvojumiem pēc tam, dienot krievu armijā būvbataljonā. Pēc vairāk nekā septiņiem gadiem viņš beidzot nonāca Latvijā. Pieņēma darbā ugunsdzēsējos, un viņš varēja mācīties neklātienē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Pēc izglītības J. Auzāns ir autoinženieris, bet kursos mācījis arī satiksmes noteikumus. «Esmu no tiem, kuriem ir deviņi amati! 66 darba gadi. Pats cēlu māju, jo ar leģionāra biogrāfiju uz dzīvokli nevarēju cerēt. Tagad ar sievu saliekam kopā pensijas, dzīvojam labi,» J. Auzāns rezumē.

Izglītībai ir nozīme

Visu mūžu Jānis Auzāns uzskatījis, ka izglītība dzīvē ir primārais. Izglītība ir vienīgā, neatņemamā vērtība, viņš māca saviem bērniem, mazbērniem un dambretistiem.

«Es bērniem mēģinu stāstīt, ka skola ir kā otrā māte - tā nekad nenodos, nepievils, tā palīdzēs, tāpēc pašreiz ir jāmāk paņemt visu to labo,» saka Jānis Auzāns.

«Katram laikam ir citas prasības. Mans tēvs bija beidzis četras klases un jau skaitījās gramatnij, armijā varēja strādāt par rakstvedi. Vācu darba dienestā manu komercizglītību respektēja, un leģionā biju instruktors. Lai mani krievu armijā paņemtu par rakstvedi, bija vajadzīga vidusskola. Man ir divi dēli. Viens bija palaidnis, otrs - paraugpuika, bet nu abi sen beiguši augstskolas.»


Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā

 

 

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi