Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Latvijas lepnuma stāsts: Sapni sasniegt ir jāgrib

Ir labi, ja kāds palīdz piepildīt sapņus. Bet sapnim ir jādzīvo arī cilvēkā pašā. Ir jāgrib to sasniegt. Gunāra Kocera sapnis savulaik bijis saistīts ar jurisprudenci, un ceļš līdz sapņa īstenošanai bijis gana garš. Tagad Gunārs un viņa dzīvesbiedre Maija Zujeva sapņus palīdz piepildīt citiem - Raiskuma speciālās internātpamatskolas rehabilitācijas centra bērniem. Gunārs šajā skolā mācījies desmit gadu. Viņš zina, kā tas ir - kad sākotnēji sapnis šķiet neaizsniedzams...

Piesakot Gunāru Koceri un Maiju Zujevu Latvijas lepnumam, skolas direktore Helī Opincāne raksta: «Mēs visi esam daļiņa no liela apļa. Ja kādam iedodam daļiņu no sevis vai paveicam kaut ko otra labā, tad vēlāk, reizēm pēc vairākiem gadiem, kāds paveiks ko mūsu labā, kas palīdzēs virzīties tālāk pa dzīves ceļu.» Gunārs apliecina, ka savā Raiskuma skolā guvis dzīves gudrību, prasmi pārvarēt grūtības, iemācījies neatlaidību un pacietību. Cieņas un pateicības vārdā jau daudzu gadu garumā Gunārs velta nesavtīgu atbalstu savai skolai, novērtējot tās lomu bērnu skološanā, audzināšanā un veselības nostiprināšanā.

Es gribu, bet nebūšu...

Gunārs ir 2. grupas invalīds kopš dzimšanas. Raiskuma internātpamatskolas pedagogi viņu atceras kā centīgu bērnu, kas precīzi izpildījis uzdevumus, uzvedies korekti, nosvērti, ar iejūtību pret skolas biedriem, īpaši pret mazākajiem un vājākajiem. Sadzīvē bijis vienkāršs, atklāts, taču, protams, neizticis arī bez puiku delverībām. «Tanī laikā ne visiem patika tur mācīties, arī es biju no tiem, kam nepatika. Atceros - skolu par cietumu saukājām, jo bija režīms,» vaļsirdīgi teic Gunārs un turpina: «Jā, sapnis man bija - kļūt par juristu. Tajā laikā tas šķita sapņu kalngals. Bet tajā pašā laikā sapratu - es gribu, bet nebūšu. Kāpēc? Neticēju sev, saviem spēkiem.»

Gunārs Koceris tagad smej - tolaik sapņojis par visu, kas saistīts ar naudu. Pēc pamatskolas beigšanas kādu laiku dzīvojis mājās, tomēr sapnis jauno puisi nav atstājis. Toreiz gan sapratis, ka nevar tā - no ielas ieiet augstskolā un teikt, ka grib mācīties; ir jāpabeidz vidusskola. To Gunārs pabeidzis. Taču, izvērtējot studiju iespējas, šaubījies tolaik valdošā uzskata dēļ - ka invalīdiem jāturas kopā ar sev līdzīgajiem. Gunārs nolēmis mēģināt stāties Juridiskajā koledžā: «Iestājpārbaudījumus izturēju, un man pašam tas bija liels pārsteigums. Tāds pārdzīvojums!»

Spītējot daudzajām veselības problēmām, izsapņoto izglītību Gunārs tomēr ieguvis. «Man jāsaka paldies daudziem, kuri palīdzēja. Jo naudas toreiz nebija. Kā tagad atceros - par studijām mēnesī bija jāmaksā 35 lati, un mans invaliditātes pabalsts bija 35 lati. Visu pensiju atdodu, un viss. Nepratu konspektēt, bet visi bija pretimnākoši - palīdzēja gan skolas direktors, gan skolotāji un studiju biedri,» atceras Gunārs. Vēlāk viņš ieguvis arī bakalaura grādu, un nu bijis nākamais sapnis.

Ja dod arī citiem

Iepazīšanās ar dzīvesbiedri Maiju Zujevu Gunāra dzīves mērķiem piešķīra jaunu sparu. «Abi strādājām, bet bija kredīti. Parādi jāmaksā, un tad domājām - vai tad nevaram izveidot savu uzņēmumu? Varam!» laiku pirms apmēram desmit gadiem atceras Maija Zujeva. Partneri MG ir abu pirmais bērns, kā paši to dēvē. Tad izveidots uzņēmums Partneri un pakalpojumi, bet trešais - ar izglītošanu, profesionālās kvalifikācijas celšanu saistītais uzņēmums nodibināts šoruden. «Nodarbojamies ar pašvaldību un uzņēmumu darbinieku apmācību, semināru un kursu organizēšanu,» stāsta Maija.

Pirmsākumi gan nav bijuši viegli. Tas bijis laiks, kad abiem jāpaēd par pieciem latiem nedēļā. Un tomēr tas bija laiks, kad aizsākās Maijas un Gunāra labie darbi, - 2006. gada maijā ar zīmīga nosaukuma grāmatas Bagātais tētis, nabagais tētis dāvinājumu Raiskuma internātpamatskolai. «Mēs vienkārši zinājām - ja tu dod arī citiem, tu saņem atpakaļ. Un tas nebūt nebija merkantils aprēķins,» atklāti saka Gunārs. Maija turpina: «Kad sākām uzņēmējdarbību, man bija 70 latu alga, Gunāram - 35 latu pensija. Mēs lasījām grāmatas un sapratām - Dievs iedod vairāk, nekā esi pelnījis, lai tu dalītos ar citiem. Tāpēc ir jādod tālāk.»

«Atceros, toreiz stāvējām pastā, lai skolai nosūtītu pirmo grāmatu, un prātojām - ko tagad ēdīsim? Nu, nekas, ēst jau var mazliet mazāk,» stāsta Gunārs.

Spēks nav galvenais

Tolaik viņi nav domājuši par labdarību kā regulāru sava atalgojuma daļas ziedošanu konkrētam mērķim, taču pamazām tā izveidojusies kā nerakstīta tradīcija.

Kopš tā laika Gunārs un Maija Raiskuma internātpamatskolas bibliotēkas uzziņu literatūras klāstu papildinājuši ar 62 enciklopēdijām, ģeogrāfijas kabinetu - ar 44 mācību grāmatām, valodu un literatūras stundās bērni strādā ar 50 viņu dāvinātajām grāmatām. Skola ir pateicīga par sporta inventāru un sporta tērpiem.

«Pat grūti uzskaitīt visas jomas, kurās Gunārs un Maija ir nesavtīgi atbalstījuši skolu, - mācību un uzziņas literatūras dāvinājumi, kursu finansēšana pedagogiem, palīdzība materiālu sagādāšanā skolas remontam, prožektori skatuves noformējumam, ģitāras un citi mūzikas instrumenti pulciņu nodarbībām, mājas kinozāle skolēnu atpūtas brīžiem,» Maijas un Gunāra ieguldījumu uzskaita skolas direktore Helī Opincāne un apstiprina - bērniem ar īpašām vajadzībām nozīmīga ir arī Gunāra klātbūtne skolas svarīgākajos notikumos. «Tas ir milzīgs uzmundrinājums ikvienam skolēnam - redzot, ko Gunārs ir sasniedzis, sasparoties, nenolaist rokas likteņa priekšā un pašiem būt ar atvērtām sirdīm. Tas nekas, ka sēž ratiņkrēslā vai pārvietojas ar grūtībām. Spēks jau nav galvenais. Svarīgi ir darīt, rīkoties,» pieteikuma vēstulē Latvijas lepnumam raksta skolas direktore.

Tā ir privilēģija

Domas par labdarības jēgu Gunāram mainījušās ar katru gadu. «Tagad jau tā ir izkristalizējusies - es gribētu, lai pa skolas durvīm iznāk laukā bērni, kas gudrāki par mani. Lai ir gudras galvas, lai viņi iet strādāt valdībā! Lai domā par ekonomiku, lai domā plašāk - redz visu, kas notiek apkārt, nevis tikai domā par sevi. Ja es tajos laikos sasniedzu to, ko esmu sasniedzis, tad mūsdienās jābūt ar vēl spožākām galvām,» uzskata Gunārs.

Viņš atceros, kā kādreiz skatījies uz citiem - veselajiem - bērniem, kuri var skriet. Tā gribējies šo iespēju - skriet viņiem līdzi! «Bērni invalīdi varbūt vēl nespēj to saprast un saskatīt: viņi uzskata - ja nevar izskriet citiem līdzi, tad jāsēž istabā. Jā, tas ir slikti. Bet labi ir tas, ka pa to laiku, kamēr citi skrien, var tik daudz mācīties, tik daudz likt savā galvā! Un tā ir tā privilēģija. Galvenais - nevis sēdēt pie loga un raudāt par to, ka netiec citiem līdzi, bet sēdēt pie datora un mācīties,» uzsver Gunārs.

Viņaprāt, arī skolai jābūt tik labai, lai no tās ārā nāktu gaiši prāti. Taču bez gribasspēka un ticības saviem spēkiem mērķus sasniegt ir grūti.

«Vēlmei jābūt. Un sapņiem jābūt. Ja tu sapņo, tad daļu no sapņiem arī sasniedz. Mēs ar Maiju, ticot saviem sapņiem, esam tālu tikuši. Un pēc katra realizēta sapņa vienmēr ir arī nākamais sapnis,» saka Gunārs Koceris.

Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Iesniedz pieteikumu balvai, kā arī lasi Latvijas lepnuma stāstus akcijai veltītajā sadaļā

 

 

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi