Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Latvijas lepnuma stāsts: Sagādā meža trases visiem

Baltā tērpā, ar kabatas nazi pie sportiskā apģērba, neliela auguma vīrs aizslīd pa piesnigušu mežu. Attālinoties viņš it kā saplūst ar kokiem un krūmiem, būdams savējais Bauskas novada Vecsaules pagasta Likvertenu mežā. Un tā jau gadiem ilgi baušķenieks Herberts Mucenieks gādā, lai ziemas sporta cienītājiem būtu labas slēpju trases, kur izkustēties, lai mainās ainava un ikviens var priecāties par varenām eglēm, baltiem bērziem un spurainām priedēm. Herberts dara to, neviena nemudināts.

Dzīvi velta sportam

«Herberts Mucenieks jau sasniedzis 70 gadu vecumu. Visu savu dzīvi viņš veltījis sportam. Jau vairākus gadus Likvertenu mežā Herberts ierīko slēpošanas trasi, vasarā izcērtot krūmus un nolasot lūzušos zarus, ziemā iebrauc sliedes dažāda garuma trasēm. Parasti viņš to dara kopā ar dzīvesbiedri, bet aizpērn bija arī palīgi. Trasi iecienījuši daudzi baušķenieki. Tiek rīkotas sacensības, kurās katru gadu piedalās aizvien vairāk slēpotāju,» raksta Jolanta Muceniece no Bauskas novada Īslīces pagasta. Ņemot vērā Herberta Mucenieka ieguldījumu, viņš arī tika pieteikts Latvijas lepnuma balvai.

Herberta vecumā daudzi jūtas saguruši un vairs nejaudā aktīvi kustēties, taču slēpošanas entuziasts kā katru gadu ar nepacietību gaida sniegu un domā par balto gadalaiku, kad Vecsaules pagasta Likvertenu mežā ar slēpēm iezīmēs jaunus lokus. Tas būs daudz vieglāk, nekā bijis iepriekšējos gadus. Nesen, pārlūkodams mežā ierīkotās takas, seniors prieku par tām izteica vienā vārdā: «Miljons!» Viņš neslēpj, ka pašam ņemt rokās motorzāģi un novākt kritušos kokus vai zāģēt zarus, kas traucē slēpošanai, tagad būtu par grūtu. Pirms gadiem desmit, jā gan, tad vienatnē visu varēja izdarīt.

Nav dzirdēts, ka Herberts kādreiz uzsvērtu paša nopelnus trases veidošanā un iekārtošanā. Tieši viņa entuziasms un jau paveiktais bija pamats tam, ko turpināja darīt valsts akciju sabiedrība Latvijas valsts meži (LVM). Pēc mežizstrādes, kas risinājās 2011. gada beigās un 2012. gada sākumā, H. Mucenieka veidotās takas LVM rūpīgi kopj gada siltajos mēnešos. Tajās viegls solis ir parastiem kājāmgājējiem un nūjotājiem. Herberts joprojām atceras sanāksmi, kura savulaik bija sarīkota pēc viņa ierosinājuma. Pirms darbu sākšanas izskanēja bažas par kaitējumu, kas koksnes izstrādē varētu rasties mežam. Saprotams, kādēļ tieši baušķenieks bija visvairāk satraukts. Pilsētas tuvākajā apkaimē Likvertenu mežs ir vienīgā plašā zaļā zona. Vienlaikus tā ir atpūtas vieta, bagāta ar mellenēm un sēnēm, kas trūcīgajiem iedzīvotājiem dod papildu ienākumus.

Pēc Herberta ierosinājuma savulaik tika organizētas talkas, kurās skolēni un dabas draugi vāca mežā izgāztos atkritumus. Viņš aicināja LVM ierīkot barjeras, lai automašīnām būtu aizšķērsots ceļš un tās nevarētu mežā ievest drazas. Herberts nepalika vienaldzīgs, kad slēpju sliedes par izklaides vietu bija izvēlējušies kvadraciklu vadītāji. Ar viņa neatlaidību trašu bojātāji tika ierobežoti.

Viens sagatavo trases

Pirmās slēpošanas sacensības Likvertenu mežā notika 2007. gadā. Tolaik Bauskā pilsētas sporta dzīvi organizēja Zenta Tauriņa, kura izdomāja spartakiādes plašo programmu papildināt ar slēpošanu. Protams, tika uzrunāts Herberts, un bez iebildumiem viņš apņēmās iebraukt sliedes, iekārtot starta un finiša vietu. Kopš tā laika, ja vien ziemā ir sniegs, sacīkstes notiek ik gadu. Sadarbībā ar Latvijas Nacionālo karavīru biedrības Bauskas nodaļu slēpotāji cīnās par pulkveža Oskara Kalpaka ceļojošo kausu, kā arī sporta centra Mēmele balvām.

Bauskas novada sporta centra Mēmele galvenā speciāliste Inga Ūbele secina, ka «slēpošana kļūst iecienītāka, tajā iesaistās vairāk ģimeņu un skolu». Vēl viņa teic, ka Herberts neaicina kādu palīgā apzīmēt trasi ar krāsainām lentēm un noteikt to garumu. «Viņš ir cilvēks ar fantastisku mugurkaulu, vīrišķīgs, uz viņu varu paļauties. Jūtams, ka zemessardzē gūtais rūdījums nav zudis. Herbertam raksturīgas plašas zināšanas un iniciatīva. Viņš ir rosinājis Likvertenu mežā rīkot orientēšanās un piedzīvojumu sacensības.»

Sporta veterāns Bogdans Kohanovskis stāsta, ka atrod laiku divas reizes braukt uz treniņiem. Pirmais ir no rīta, otrs pēcpusdienā, kamēr vēl nav satumsis. Pensionāri Vera un Visvaldis Kraņevski ir naski nūjotāji un katru dienu iegriežas Likvertenu mežā. Viņi cenšas iemīt pēdas blakus slēpju sliedēm, lai tās nebojātu. Abiem ir patīkami sastapties ar citiem aktīva dzīvesveida cienītājiem. Visvaldis uzskata: «Kamēr kusties, jūties labi. Negribas kļūt nevarīgam vai guļošam.»

Saziņā ar Vecsaules pagasta pārvaldi sniegiem bagātās ziemās tiek šķūrēti pievadceļi, starta un finiša vieta. Par to atkal rūpējas H. Mucenieks.

Brašais airēšanas laiks

Herberta tuvība ar dabu ir cieša kopš jaunības gadiem. Ilgu laiku Bauskā viņš kopā ar ģimeni dzīvoja mājā, kas atrodas līdzās Mēmelei. Savulaik viņš bija viens no labākajiem airēšanas slalomistiem Latvijā. Treniņi, sākot no agra pavasara līdz pat vēlam rudenim, notika Mēmelē. Šajā upē vairāk nekā desmit reižu maija sākumā tika organizētas plašas airēšanas slaloma sacensības, kuru sagatavošanā iesaistījās H. Mucenieks un baušķenieku entuziastu grupa.

Ilggadējais Bauskas tūristu kluba vadītājs Laimonis Šulcs atceras: «Tas ir neaizmirstams laiks, XX gadsimta sešdesmitie un septiņdesmitie gadi. Varbūt tā bija neparasta apsēstība, ar kādu darbojāmies airēšanas slaloma trases veidošanā. Toreizējā Bauskas meliorācijas celtniecības pārvalde deva tehniku. Tā varējām upē vajadzīgajās vietās savietot lielus akmeņus, lai veidotos atstraumes un airētājiem būtu interesantāk. Mūsu rīkotās sacensības pulcināja simtiem dalībnieku. Herberts bija gan konsultants, gan pirmais, kurš iemēģināja trasi. Brīvprātīgi Herberts Mucenieks apmācīja jauniešus airēšanas slalomā.»

Airētājam atmiņā daudzie, savulaik tik populārie, tūristu salidojumi, kas notika Latvijā un triju Baltijas valstu konkurencē. Saliekamo smaiļu sacensībās viņš piedalījās kopā ar pārinieku Gunāru Ozoliņu, un abi bija līderu grupā. Seniors ar skumjām atzīst, ka pēc Gunāra pāragras aiziešanas mūžībā nav spējis atrast otru tik labu pārinieku un pārtraucis gaitas ūdenssportā. Par mūža ieguldījumu Bauskas rajona sportā viņam ir piešķirta īpaša atzinība.

Upi jūt kā savu asinsriti

Vasaras mēnešus Herberts Mucenieks pavada dārzā, kas atrodas pašā Mēmeles krastā. Šeit ar dzīvesbiedri Mārīti viņi iekopuši plašus puķu, dekoratīvo augu stādījumus, dīķi. Teritorijai pieguļošais Mēmeles krasts ir sakārtots, ievērojot ainavas raksturu. Vairāk nekā desmit gadu Mucenieki mitinājās teltī, kurai bija koka pamats. Pamazām, profesionāls galdnieks būdams, Herberts uzbūvējis vasaras mājiņu. Viņu nesatrauc sadzīve - jo vienkāršāk, jo labāk. Galvenais, ka esi tuvumā upei - «māsai» Mēmelei. Mazdēls vectēvam no Itālijas atvedis hidrotērpu, lai opis arī vēsākā laikā varētu mesties ūdeņos.

Daudz ir tādu cilvēku, kuri jūtas iederīgi laukos, priecājas par dabas ritu, saskatot katrā gadalaikā savu jaukumu. Herberts Mucenieks šo saskaņu papildina ar prasmi būt dabas palīgam, cik vien tas ir viņa spēkos. Gadiem ilgi vērojot Mēmeles plūdumu un ūdens līmeņa svārstības, viņš secinājis, ka to ietekmē mazā elektrostacija, kas uzbūvēta uz Dienvidsusējas, pirms šīs upes ieplūšanas Mēmelē, Ērberģes apkaimē. Runājot par to, Herberts bilst, ka šādas publiski paustas domas dēļ daudzi viņu droši vien uzskatītu par dullu. Taču baušķenieks no savas pārliecības neatsakās, jo Mēmeles plūdumu viņš jūt kā pats savu asinsriti.


Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā

 

 

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi