Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Latvijas lepnuma stāsts: Iedvesmai vajag optimismu

Lai iedvesmotu citus un izpelnītos cieņu citu acīs, ne vienmēr jāizdara liels varoņdarbs, dažreiz pietiek ar mazumiņu - smaidu. Tā noteikti var teikt par Mārtiņu Oliņu, kurš, lai gan kopš 16 gadu vecuma ir ratiņkrēslā, tomēr dzīvē paveicis, iespējams, daudz vairāk nekā citi. Ne jau tāpēc, ka veiksme viņu ir nēsājusi uz rokām, bet tāpēc, ka viņš nav baidījies mēģināt un darīt.

Kāpēc lai laivošana, lēkšana ar gumiju, kalnu slēpošana un dejošana būtu šķērslis cilvēkam ratiņkrēslā? Noteikti nav, ja vien ir vēlēšanās.Arī sarunā ar Dienu par ratiņkrēsla esamību atgādina vien uzdotie jautājumi. Tieši par to ar Mārtiņu lepojas viņa draugi un paziņas, piesakot viņu Latvijas lepnuma balvai.Kā filmāTo dienu, kas mainīja Mārtiņa dzīvi, viņš atceras ļoti spilgti. Jau no bērnības viņu interesēja motocikli un tehnika. Tomēr tā nebija profesionāla aizraušanās, vairāk hobija līmenī. Šī iemesla dēļ Mārtiņš sācis mācīties par automehāniķi, tomēr laika gaitā sapratis, ka tas nav īstais ceļš, ko iet. Pārdevis savus motociklus. Toreiz viņš strādājis celtniecībā. Tajā liktenīgajā dienā Mārtiņam darbā iedota brīvdiena. Dodoties mājās, Mārtiņš saticis draugus un nolēmis viņiem pievienoties atpūtā pie jūras. Kā jau karstā dienā, jaunieši sauļojušies, peldējušies, tomēr alkohols nav lietots. Pēcpusdienā, vēl pirms došanās mājās, jaunieši nolēmuši pavizināties ar motocikliem gar jūru, un, lai gan Mārtiņu motocikli vairs neaizrāva, viņš nolēmis tomēr malā nepalikt.Kā jau pludmalē - sandalēs, šortos un ar kovboja cepuri galvā - Mārtiņš traucies gar jūru pa smiltīm. Braucis apmēram ar 100 km/h, jo tad motocikls ir stabilāks. Tomēr apstākļu sakritības dēļ viss sagriezies kājām gaisā - vēja dēļ cepures nags aizsedzis skatu, Mārtiņš palaidis vaļā stūri, iebraucis vietā, kur ūdens skalojas smiltīs, aizķēris koka gabalu, un tā rezultātā sagriezusies stūre, un Mārtiņš pārkritis stūrei pāri. "Tas viss notika ar mazu humoriņu - es nokritu, kūleņoju, gulēju uz vēdera pilnu muti ar smiltīm, neko neredzēju, nevarēju piecelties. Draugs pienāk klāt un saka - eu, vecīt, tas bija kā filmās," atceras Mārtiņš. Tomēr par iznākumu neviens vairs nesmejas - Mārtiņam visa dzīve jāpavada ratiņkrēslā.Atrast mērķiAtgriezies mājās no rehabilitācijas, Mārtiņš sapratis, ka nu viss ir citādi. Viņš vairs nav varējis izdarīt lietas, kuras iepriekš bijušas pašsaprotamas. "Nevarēju pat pats apģērbties un ratos nosēdēt - biju vārgs," atceras Mārtiņš. Tomēr ar vecāku un draugu palīdzību sācis vingrot un meklēt spēku.Mārtiņš gan vēlāk sarunā atzīst, ka brīžiem gribējies nolaist rokas, tomēr atrasti iemesli, kāpēc censties. Tajā laikā viņš iepazinies ar meiteni un mainījusies domāšana. Savukārt pēc kāda gada sapratis, ka dzīve tomēr turpinās un nevar būt tikai mājās. Arī mammai bija uzstādījums: "Jāiet mācīties, nav ko mājās sēdēt!" Līdz ar to Mārtiņš sācis mācīties Jūrmalā profesionālajā vidusskolā, kur atkal iejuties sociālajā dzīvē, un izvirzījis mērķi - mācīties un atrast darbu. Tas arī izdevies, un, apgūstot grāmatveža profesiju, pirmais darbs atrasts mazumtirdzniecības veikalu tīklā Rimi par uzskaitvedi. Savukārt tālāk jau dzīve aizgājusi kā pa ķēdīti, darot pat neiedomājamākās lietas.Šķēršļu navTo, ka ratiņkrēslam nevajadzētu būt šķērslim nevienam, pierāda Mārtiņa turpmākā pieredze. Vēl pirms traģiskā negadījuma Mārtiņš mēdza no rītiem doties skriet. Palikusi iekšējā vēlme sportot, tāpēc, arī nonākot ratiņkrēslā, meklētas iespējas.Jūrmalā ar draugiem ik pa laikam jokojoties Mārtiņš lauzies ar rokām un tā vieglprātīgi pieteicies arī Latvijas čempionātā ārmreslingā, un ieguvis pirmo vietu. Ar to nav pieticis - Mārtiņš piedalījies gan Eiropas, gan Pasaules čempionātā, iegūstot labus rezultātus, un kopumā ar šo sporta veidu nodarbojies sešus gadus. Tomēr tās īstās sporta piegaršas nav bijis. Tagad viņš sevi izaicina maratonos un šogad izvirzījis sev vēl augstāku mērķi, dubultojot maratonā veicamo attālumu. Viņš stāsta, ka pavisam nejauši, vizinoties ratiņkrēslā pa stadionu, nobraucis 18 kilometru. Tas arī pamudinājis pieteikties 21 kilometra distancei. Iepriekšējās distancēs bijusi tāda neliela mazuma piegarša, tāpēc Mārtiņš šogad izvēlējies pusmaratonu, un rudenī izdevies pieveikt arī Valmieras pilno maratona distanci - 42 kilometrus -, un tas devis gandarījumu.Taču ar sportošanu nepietiek, lai izliktu visas savas emocijas. Mārtiņa ikdienā ietilpst arī deju nodarbības divas reizes nedēļā deju studijā Body and Soul. Viņš atceras, ka interneta portālā pamanījis, ka viņa klasesbiedrene Līga Liberte aicina uz deju izrādi. Toreiz Mārtiņš aizgājis un sapratis, ka arī pats vēlas dejot. Līgai gan tas bijis pārsteigums, jo, lai arī viņai ir liela pieredze, ar cilvēkiem ratiņkrēslā strādājusi viņa nebija. Kādā intervijā viņa ir teikusi: "Gudri atteicu, ka man šajā jomā par maz meistarības, bet es zinu, ka ir tādas ratiņdejas. Beigās domāju - bet es nevaru no tā tik viegli atteikties, taisām izrādi par sapņiem! It sevišķi tagad, kad visi čīkst, cik viss ir slikti un valdība ir vainīga. Nē! Viss ir labi, un tas atkarīgs no mums. Ja gribu justies labi, es varu tā justies. Mārtiņš nepiedzima ratiņkrēslā, viņš zina, ko nozīmē skriet un dejot. Taču arī tagad viņš ir laimīgs cilvēks, jo dara dzīvē neiedomājamo. Uz skatuves mēs visi dejojam, un mums visiem ir viens sapnis - mēs gribam skaisti dzīvot." Un pēc deviņiem mēnešiem Mārtiņš nonācis uz Dailes teātra skatuves ar izrādi Kā tev iet?. Uz Dienas jautājumu, vai ratiņkrēslā dejot nav grūti, Mārtiņš atbild, ka izpausties jau var dažādi: "Tad, kad es dejoju, es nejūtos tā, it kā būtu ratiņkrēslā. Varu ieslēgt sevi visu, savas emocijas."Ar to gan Mārtiņa sapņi nebeidzas. Viņš ir lēcis ar gumiju, lidojis Aerodium gaisa tunelī, braucis laivu braucienos un vizinājies ar kvadriciklu un ūdens moci. Sarunas gaitā ik pa laikam atceras vēl kaut ko, smejoties, ka ratiņkrēsls sportiskam dzīvesveidam nav šķērslis. Šajā ziemā viņš grib izmēģināt arī kalnu slēpošanu. Un, redzot izbrīnīto skatienu, Dienai paskaidro, ka arī tas ir iespējams, - slēpes ir speciāli pielāgotas cilvēkiem ar invaliditāti.Sasniegts daudzSportiskas izklaides gan nav vienīgais, kas Mārtiņu aizrauj. Viņš turpina mācīties un pavisam drīz jāaizstāv bakalaura grāds ekonomikā, savukārt karjeru viņš izveidojis banku sektorā. Puisis atceras, ka lielu pieredzi ieguvis, sešus gadus strādājot zāļu lieltirgotavā par grāmatvedi, taču ar laiku meklējis lielākus izaicinājumus. Tagad viņš jau gandrīz divus gadus strādā bankā Citadele par biznesa analītiķi. "Ja ir atbilstošas zināšanas un vakance, banka ir gatava pieņemt darbā cilvēkus ar īpašām vajadzībām," sarunā ar Dienu norāda bankas Citadele pārstāve Baiba Ābelniece. Mārtiņš gan atzīst, ka sākumā uztraucies, bet jau pirmajās dienās sapratis, ka vadību un personāldaļu neuztrauc tas, ka viņš ir ratiņkrēslā, - vajag tikai gudru galvu, un var sākt strādāt.Mārtiņam ir arī sava grāmatvedības firma, ko izveidojis pirms diviem gadiem. Tāpēc vakaros pēc darba, dejām un citām aktivitātēm viņš turpina strādāt. "Tas ir tik elementāri! Kur es agrāk biju?" tagad smej Mārtiņš, uzskatot, ka firmu dibināt vajadzēja jau krietnu laiku iepriekš. Uz Dienas jautājumu, kā to visu var paspēt, viņš atbild: "Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt!" Turklāt svētdienās pat paliek laiks tikai sev.Oliņš smej, ka optimisms viņam laikam esot iedzimts no vecākiem, bet noslēpums slēpjoties tajā, ka dzīvē jādara tas, kas pašam patīk.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli



2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi