Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Lai gan dažādi, tomēr visi esam cilvēki

Ēstere Zemīte savā namā pieņēmusi pusaudzi no Gambijas un nu cīnās par viņa tiesībām šeit palikt. Lai gan kultūras atšķirības starp Āfriku un Eiropu ir ievērojamas, ģimene nesūkstās un spēj atrast kopsaucēju dažādās dzīves situācijās.

Džalo ir bērns, saka Ēstere, taču puiša skatiens un sakāmais liecina par dzīves rūdījumu, kāds parasti sastopams krietni vecākiem ļaudīm. Džalo gada laikā pārsteidzoši labi iemācījies runāt latviešu valodā, labprāt lasa vietējo literatūru un apmeklē skolu, taču ikdiena sev līdzi nes krietnu skaitu ierobežojumu – puisim nav personas koda, tas nozīmē, ka viņš nevar saņemt medicīnisko aprūpi, trenēties un darīt citas šķietami pašsaprotamas lietas.

Ikdienas kultūras sadursmes

Par Džalo aizbildni Ēstere oficiāli kļuva šā gada novembra beigās jeb mēnesi pēc tam, kad puisis pārcēlās pie Zemīšu-Zommeru ģimenes. Ēstere sev neuzdod jautājumus par to, kāpēc pieņēma jaunekli savās mājās, tas taču esot pašsaprotami: "Pie manis atnāca cilvēks, kurš izstāstīja, ka Džalo vajag palīdzību, tas ir dzīvības un nāves jautājums. Es jau biju gājusi aizbildņa un adopcijas procesam cauri ar savu jaunāko dēlu, tāpēc man tas nesagādāja grūtības. Es domāju, ka ir pašsaprotami palīdzēt, ja kāds ir grūtībās, kurš tad vēl to izdarīs?"

Jāatzīmē, ka palīdzēšanas gēns Ēsterei noteikti ir asinīs, arī viņas mamma Silvija Zemīte, kura šogad izvirzīta Latvijas lepnuma balvai, savās mājās devusi siltumu un patvērumu vairākiem bērniem.

Džalo stāsta, ka ģimenē nav juties neērti, tā uzreiz viņu pieņēmusi kā savējo. Ne mazāk būtiski – to visu viņš saka teju teicamā latviešu valodā, kuru pašmācības ceļā apguvis tikai gada laikā. Puisis gan ir ļoti pieticīgs, vairākkārt atkārto, ka latviski runā slikti un priekšā vēl daudz darāmā. "Vissvarīgākais ir gribēt mācīties. Jā, valoda ir grūta, bet es gribu dzīvot Latvijā, un mans mērķis ir runāt šeit labi latviski. Kad dzīvoju Muceniekos, es ņēmu grāmatas un pats mācījos bez neviena palīdzības. Man ir daudz grāmatu," saka Džalo un tūlīt aizsteidzas uz blakus istabu, lai tās nestu atrādīt.

Ēstere stāsta, ka ikdienas dzīve mājās nu esot ļoti raiba, jo kultūras atšķirības var sastapt ik uz soļa: "Ar Džalo ir viegli un, galvenais, ļoti, ļoti interesanti. Piemēram, Gambijā pats svarīgākais, ko no mazotnes māca visiem bērniem, ir cieņa pret vecākiem un pieaugušajiem. Bērns nedrīkst skatīties pieaugušajiem acīs, tā ir necieņas izrādīšana, ja tu ieskaties acīs. Mēs to nepraktizējam, mums ir otrādi – skatāmies acīs, ja kādu respektējam. Vēl pieaugušos nedrīkst saukt vārdā, tāpēc viņš saka "mamma". Tās ir grūtības, kas viņam jāpārvar, un, lai gan izklausās sīkumaini, tās ir lielas pārmaiņas. Savstarpējo attiecību kultūra Āfrikā ir pavisam citāda."

Vēl Ēstere smejoties atklāj, ka Džalo pieradis pulksteni skatīties pēc saules, tāpēc reizēm gadoties arī šo to nokavēt. Lai gan Džalo ir ļoti komunikabls un labprāt iesaistās sarunās, viņš izvairās runāt par pagātni un iemesliem, kāpēc nonācis Latvijā: "Tas ir sāpīgs jautājums, tāpēc negribu runāt par pagātni, mans mērķis ir nākotne, pārējo gribu aizmirst."

Šī raksta autore nav informēta par iemesliem, kuru dēļ Džalo pametis Gambiju, taču Ēstere teic, ka tie ir nopietni – viņam draudēja nāves briesmas. Jauneklis arīdzan atklāj, ka viņam iepriekš bijusi slikta pieredze ar medijiem, kuri piedēvējuši vārdus, ko viņš nemaz nav teicis, un vēlāk garāmgājēji uz ielas no puiša baidījušies. Ar cilvēku neizpratni ādas krāsas dēļ nākas sastapties visai bieži: "Piemēram, biju Cēsis, un viens cilvēks savam bērnam teica, lai tas nespēlējas ar mani, jo es esmu bēglis no arābu valstīm un slikts. Viņa domāja, ka nesaprotu latviski, pagriezos un teicu, ka es taču saprotu, ko viņa saka. Jā, es slikti runāju, bet es saprotu, ko jūs runājat par mani. Mēs visi mācāmies no pieredzes, lai gan dažādi, tomēr visi esam cilvēki." Jāpiebilst, ka puiša vārds patiesībā ir Abduls Guduss Jalovs, tomēr visi pieraduši viņu saukt par Džalo.

Cilvēks, kura nav

Džalo šobrīd ir neskaidrs juridiskais statuss. "Viņš ir lūdzis gan bēgļa, gan alternatīvo statusu, taču, tā kā Gambijā nav kara stāvokļa, to noraidīja. Viņu gribēja izraidīt no valsts, taču tad iesaistījās Cilvēktiesību birojs, un izraidīšana līdz pilngadībai nu ir apturēta. Nu, nevar taču izraidīt, ja tur, Gambijā, pretī nav neviena, kas viņu sagaidītu, viņš ir bērns," stāsta Ēstere un atzīst, ka sākotnēji nav apzinājusies, kādas grūtības nāks līdz ar aizbildniecības par puisi uzņemšanos.

Taču viņa nesūkstās, tikai pārdzīvo un cīnās, lai Džalo šeit paturētu, jo jau nākamā gada martā viņš sasniegs pilngadību: "Intensīvi meklējam kādas tiesiskas iespējas, jo viņam tur nav kur doties bez naudas, cilvēkiem, atbalsta. Viņam kā bērnam pienāktos visas tiesības, kas pienākas jebkuram citam bērnam, taču nav personas koda un neko nevar iegūt – ne medicīnu, ne izglītību, neko."

Latvijā neesot daudz tādu gadījumu, tāpēc likumdošana nav sakārtota: "Visu laiku jāmeklē kaut kādi iegansti, kā viņu te paturēt. Man tas šķiet negodīgi, ka jāmeklē visādi apkārtceļi un nav skaidrības, kā tādā situācijā rīkoties. Bērns šeit ir ieceļojis, viņš meklē patvērumu, ir viens pats, un viņš lūdz palīdzību. Jābūt skaidrai kārtībai, kā viņam palīdzēt."

Jauneklis sarunas laikā bieži uzdod jautājumu, kāpēc viņu šeit negrib paturēt: "Es esmu domājis, varbūt tas ir tāpēc, ka viņi domā, ka es pēc tam aizbraukšu kaut kur citur, bet es gribu palikt Latvijā, ja negribētu, es taču nemācītos valodu un neapgūtu kultūru. Es esmu laimīgs, man šeit ir ģimene un iespēja iet skolā, kādas man nebija Gambijā."

Mierinot sevi, viņš ik pa laikam piebilst, ka "viss būs labi, es cīnīšos". Jāteic gan, ka šobrīd uz vienošanās pamata Džalo ir pieņemts skolā, oficiāli viņš iet desmitajā klasē, taču ikdienā apgūst astotās klases vielu. Puisis stāsta, ka labprāt mācās ģeogrāfiju un Latvijas vēsturi un nākotnē cer apgūt žurnālista profesiju. "Es daudz runāju, būšu labs žurnālists," viņš smejas. Taču ārpusskolas aktivitātes pagaidām izpaliek – bez personas koda nav iespējams pieteikties pat sporta nodarbībām, kuru viņam tik ļoti trūkstot. Arī iegūt draugus ir problemātiski: "Cilvēki mani pieņem, bet īstu draugu iegūt ir grūti, visi vienkārši grib zināt, kas es esmu, kāda ir mana pagātne, jo izskatos citādi."

Lai arī jauneklim ir daudz problēmu, viņš nesūdzas un strauji maina sarunas tematu uz patīkamākām lietām, piemēram, ēdieniem – Džalo ļoti negaršo siers un krējums, bet cik gan esot labi, ka te ir āboli, Gambijā tie ir ļoti dārgi un skaitās delikatese. "Es mīlu to, ka Latvijā ir četri gadalaiki, mans mīļākais gadalaiks ir ziema, jo Gambijā ir mūžīgā vasara. Šogad bijām aizbraukuši uz kalnu," viņš aizrautīgi stāsta, tomēr pierunāt puisi kāpt uz slēpēm ģimenei neizdevās – tas viņam vēl ir par ekstrēmu. Uz atvadām Ēstere teic, ka cīnīsies par to, lai Džalo varētu dzīvot zemē, kurā nejūtas apdraudēts. Pats puisis ar skaudru skatienu saka: "Pajautājiet, kāpēc viņi man neļauj palikt."

Top komentāri

Dīvains virsraksts, bet rakstiņš si
D
Kurš saka, ka mēs visi neesam cilvēki? Kurš saka, ka citas ādas krāsas vai kultūras pārstāvis nav cilvēks? Nekad Latvijā kaut ko tādu neesmu dzirdējis. Man tāda sajūta, ka Diena savus lasītājus par maziem bērniem uzskata, jeb arī grib oponentus ar citu viedokli apklusināt. Ja neesi welcomists, tad esi tāds, kas citus par x uzskata, nevis cilvēkiem...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti

2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti

2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti

2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti

2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti

2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti

2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti

Jaunumi

Vairāk Jaunumi