Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +16 °C
Skaidrs
Otrdiena, 28. maijs
Vilhelms, Vilis

Latvijas lepnuma stāsts: Ļoša gatavs palīdzēt

Svēte šajā vietā ir neparasti dziļa. Vasarās tur, nereti metoties upē no dzelzceļa tilta, asas izjūtas gūst puikas. Taču rudenī turp iet vienīgi makšķernieki. Tādēļ ir diezgan mīklaini, ka šajā vietā upē iekrita 56 gadus vecā jelgavniece, ko laimīgi pamanīja Aleksejs Antonovs.

Diezgan mīklaini šķiet apstākļi, kā 56 gadus vecā jelgavniece (viņas vārdu, ievērojot datu aizsardzības likumu, mediķi neatklāj) nokļuva Svētes ūdenī visai nomaļajā vietā pie Jelgavas robežas, dažus metrus lejpus Ventspils dzelzceļa līnijas tilta.

Aukstajā ūdenī domas var mainīties

Varētu būt, ka sieviete bija vēlējusies patiltē nomazgāt rokas vai noskalot seju. Tad pēkšņi sievietei paslīdējusi kāja un viņa iekritusi ūdenī. Jāpiebilst, ka cilvēkam neviļus iekrist upē no dzelzceļa tilta, kura metāla konstrukcijā nav platu spraugu, ir neiespējami. Tādā gadījumā apzināti jārāpjas pāri vairāk nekā pusotru metru augstām margām. Starp citu, to peldsezonā dara puikas, kam patīk asas izjūtas. Svēte zem tilta ir tik dziļa, ka tās vidū droši var lēkt no apmēram septiņu metru augstuma (kā lieciniece peldošo «akrobātu» trikiem vēl tagad rudenī no tilta ārmalas lejā karājas virve ar galā iesietu koka rokturi). Vai tiešām 56 gadus vecā kundze būtu pati lēkusi Svētē? Jelgavas psihoneiroloģiskās slimnīcas «Ģintermuiža» dežūrārsts, kurš pēc laimīgās izglābšanas pārbaudīja sievietes garīgo veselību, secināja, ka noslieces uz pašnāvību viņai nav. «Ja varbūt tāds ļauns nodoms cilvēkam bijis, tad, iekrītot aukstajā ūdenī, tas ir zudis,» telefona klausulē labsirdīgi smejot, «Ziņām» sacīja ārsts.

Atmetot jokus pie malas

Vasarai aizejot, uz šo dīvainā notikuma vietu pa retam nāk tikai makšķernieki. Nekādi citi garāmgājēji, ja neskaita dzelzceļa apgaitniekus, tur parasti nemēdz atrasties.

Sagadījās, ka 8. oktobra pēcpusdienā celtniekam Aleksejam Antonovam gadījās dīkstāve darbā – remontējot dzīvokli, pietrūka flīzes. Pēc brīža tās solīja atvest. Lai tikmēr atvilktu elpu, Aleksejs kopā ar māsas dēlu skolnieku Artūru, kas bieži vien viņam darbā ir māceklis un palīgs, nolēma uz stundiņu pusotru aizbraukt pamakšķerēt. Liktenīgi, ka hobijam šoreiz tika izvēlēta Svēte pie minētā dzelzceļa tilta.

Izkāpjot no automašīnas un pienākot pie upes, abi makšķernieki pāris metru no pretējā krasta ieraudzīja sievieti, kas ūdenī nekustīgi gulēja uz sāniem. Aleksejs uzsauca: «Nu, kāds ūdentiņš?» Reakcijas nebija. Atmetot jokus pie malas, vīrs saprata, ka upē ir slīkonis. Tūlīt zvanīja 112 un devās uz mašīnu, lai atbrīvotu atpūtnieku iebraukto krūmāja taku, pa kuru policija varētu piekļūt pie upes. Savukārt Artūrs devās izsauktajiem dienestiem pretī uz pārsimt metru attālo Būriņu ceļu.

Galvu notur vecā tilta balstu «spilvens»

Atgriezies atpakaļ pie upes, Aleksejs satika kādu tikko pienākušu makšķernieku. «Kā šodien?» hobija kolēģis jautāja. «Es jau nomakšķerējos,» Aleksejs noraizējies norādīja uz ūdenī gulušo sievieti, ko sarunas biedrs vēl nebija pamanījis. Upes dziļums vietā pie krasta, kur atradās cilvēks, bija apmēram divarpus metru. Taču tur tikai pārdesmit centimetru zem ūdens atrodas vecā koka tilta balsti, kas laimīgā kārtā ūdenī iekritušās sievietes galvu turēja virspusē. Vecos balstus no pretējā krasta saskatīt gan nevarēja, tādēļ makšķernieki pieņēma, ka redz upē uzpeldējušu slīkoni. Piepeši sievietes galva pacēlās. Aleksejs pa dzelzceļa tiltu pārskrēja upei pāri, izrāva no kabatām mobilo telefonu, maku, atslēgas un metās ūdenī. Kur tajā brīdī palika hobija kolēģis, viņš neatceras. Savu pilsoniski atbildīgo rīcību, kas atšķīrās no kolēģa «neitralitātes», Aleksejs pamato ar vārdiem: «Bet es taču viņu ieraudzīju pirmais!»

Saņemot cietušo aiz džempera apkakles, viņš to izvilka krastā. Sieviete bija pie samaņas, taču trīcēja. Tūlīt klāt bija arī policija un glābēju komandas vīri, kas atzinās, ka, braucot uz slīkoņa izvilkšanu, neesot ļoti steigušies. Ātrās palīdzības feldšeris cietušo silti sasedza. Uz jautājumu, kā viņu sauc, cietusī, kā Aleksejam licies, tikko dzirdami esot izdvesusi vārdu – Inta. Uzvilcis māsas dēla aizdoto sauso jaku, Aleksejs atgriezās mājās. Šai dienai piedzīvojumu pietika.

Sieva lepojas

Atceroties notikušo, Aleksejs Antonovs saka: «Laimīgs gadījums.» Viņam nekādi lielie nopelni tajā neesot – ūdens Svētē vēl nav auksts, un sieviete taču atradusies tuvu krastam. Viņu glābjot, ar savu dzīvību nepavisam neesot riskējis. Citādi notikušo vērtē Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Jelgavas brigādes komandieris Aleksandrs Koržeņevskis. Viņš uzskata, ka cietusī, atrodoties ūdenī, bija dzīvības briesmās. Kuru katrs mirkli viņas galva taču varēja noslīdēt no «spilvena», un tad palīdzēt, iespējams, būtu par vēlu. Viņaprāt, Alekseja Antonova tūlītējā rīcība, pamanot, ka sievietei vajag palīdzību, izglāba viņas dzīvību. «Es nezinu, kādu apbalvojumu piešķirs priekšniecība, taču lūgumu apbalvot mēs nosūtījām,» saka A.Koržņevskis.

Alekseja rīcību augstu vērtē viņa sieva Gaļina: «Tāds ir mans vīriņš, un es ar viņu lepojos!» Abi kopā ir desmit gadu, ģimenē aug Aleksis, Andris un Maksims – trīs maijā dzimuši dēli pusotra līdz deviņu gada vecumā. «Ja kādam paziņam iebuksēs auto vai būs vajadzīga cita palīdzība, viņš tūlīt ģērbsies un ies,» stāsta Gaļina. Viņa piebilst, ka vecākajam dēlam Maksimam ir veselības problēmas un, ja ne vīra pastāvīgā uzmanība un attapība, pati ar to galā netiktu.

Tic, ka dzīve ies uz augšu

Jelgavas Amatu vidusskolā Gaļina apguvusi frizieres arodu, taču, divdesmit gadu vecumā apprecoties, šo darbu nav strādājusi. Sievas ziņā ir mājas rūpes, bet vīrs «nes mājās naudiņu». Ģimene dzīvo Ozolnieku novada Ānes ciema centrā vienistabas dzīvoklī, ko Gaļinai kā bārenei pašvaldība piešķīra pirms desmit gadiem. «Vienu laiku mums bija maznodrošināto statuss, taču tagad iztiekam labāk. Pirms pāris mēnešiem lūdzām Ozolnieku novada pašvaldībai piešķirt lielāku dzīvokli. Taču lika pagaidīt, līdz atbrīvosies kāds divistabu dzīvoklis, kādam no vecajiem cilvēkiem aizejot aizsaulē,» stāsta Gaļina. Tāds pašvaldības darbinieka solījums viņu gan neapmierina. Domājot par ģimenes labklājību, Gaļina, Aleksim paaugoties, plāno sākt strādāt savā profesijā. Draugi zina, ka viņai ir «vieglas rokas», un, ar tādām matus griežot, tie labāk aug. Sievietēm tas patīkot, bet vīriešiem – nē, jo nākas biežāk apmeklēt frizieri.

Aleksejs stāsta, ka, Jelgavas 6. vidusskolā pabeidzot deviņas klases, viņam nopietnības pietrūcis. Iestājies arodskolā, lai mācītos par virpotāju, taču drīz vien to pametis. Celtnieka arodu ieguvis, strādājot kopā ar labiem meistariem – tēvu un onkuli Arvīdu, kura profesija ir galdnieks. Tagadējais Alekseja kolēģis Nikolajs Orehs, ar kuru bieži vien kopā salīgst darbu, raksturo viņu kā lietpratēju, kurš atjautīgi spēj izdomāt, kā paveikt sarežģītas lietas, un nekad neatsaka palīdzību. «Neviens jau nav ideāls, katram mums ir kādas dīvainības. Taču būtu labi, ja pasaulē vairāk būtu tādu cilvēku, kāds ir Aleksejs,» saka Nikolajs.

Pie dabas meklējot mieru

Gaļina stāsta, ka vīrs viņai līdzi uz baznīcu ejot reti. «Ļoša ir reālists. Viņš saka: «Ko ar savām rokām nopelnīšu, tas arī būs.» Tomēr pa reizei noliekam kopā svecīti, un kļūst labāk,» atzīst sieva. Makšķerēšana ģimenē ir abiem kopīgs vaļasprieks. Turklāt Gaļina šajā nodarbē esot iesaistījusi Alekseju, nevis otrādi. «Pie dabas cilvēks nomierinās un stiprinās, uz laiku aizmirstas kreņķi un raizes, var domāt par sirdij tīkamo,» atzīst Aleksejs.

Tā bija arī liktenīgi laimīgajā 8. oktobra pēcpusdienā, kad dīkstāves brīdī viņš nolēma doties pamakšķerēt, un tieši uz vietu pie Svētes dzelzceļa tilta, no kura zēna gados drosmīgi lecis ūdenī, tādējādi draugiem pierādot, ka ir īsts vīrs. 

Jau piecpadsmito gadu laikraksts Diena un TV3 rīko akciju Latvijas lepnums. Vairāk par tās norisi lasi akcijai veltītajā sadaļā

 

 

 

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!


Aktuāli



2017. gada stāsti

Vairāk 2017. gada stāsti


2016. gada stāsti

Vairāk 2016. gada stāsti


2015. gada stāsti

Vairāk 2015. gada stāsti


2014. gada stāsti

Vairāk 2014. gada stāsti


2013. gada stāsti

Vairāk 2013. gada stāsti


2012. gada stāsti

Vairāk 2012. gada stāsti


2011. gada stāsti

Vairāk 2011. gada stāsti


Jaunumi

Vairāk Jaunumi